Mobilā versija
+11.9°C
Ausma, Ausmis, Ingūna, Inguna, Inguns
Pirmdiena, 26. jūnijs, 2017
16. jūnijs, 2017
Drukāt

Lucifers, vīns un foto ar kafiju un cigaretēm turklāt… (1)

Valta Kleina fotoValta Kleina foto

JĀNIS BORGS, mākslas vērotājs

Tā cēlā būšana, nu teju ar Pegaza spārniem lidojot, tuvojas noslēgumam. Latvju fotoklasiķa Valta Kleina darbu mini-izstāde nelielajā un visnotaļ arī bez mākslas klātbūtnes omulīgajā vīnotavā “Simsoni & Vīni” aizvadījusi tai atvēlēto laiku un piektdien 16. jūnijā ar meistara cienītāju jautrības plašāku saviļņojumu tiks gaisināta atmiņu klaidā.

Šī notikuma priekšnojautās esmu vēl pēdējā brīdī šepat piesēdies kopā ar Valtu, kurš apgaroti malko jau nezkuro sarkanvīna glāzi un dzirksteļo aizvien dziļdomīgākas sentences. Vēl mēģinu uz visu šo viņa inspirēto lietu palūkoties ar attālināta vērotāja – observatora jeb “labvēlīga tipa” acīm. Dialoga dejā viedokļu līnijas, soļi un piruetes gluži kā tango ritmos reizēm tuvojas, samezglojas, un brīžiem šķērsām aizvirzās. Un gadās arī pa kādam pieklupienam vai pat lēcienam uz varžacīm…

Vispirms – par ko ir runa? Uz vīnotavas pāris sienu gabaliņiem tai stūrītī, kur īpaši mīkstos sēdekļos mēdz vaļoties vīnkārie bonvivāni, gluži militāros karē izkārtoti kāds ceturtdaļsimts ierindnieku – fotogrāfiju. Visi darbi kvadrātveida formātā. Un gandrīz visi – melnbalti. Jau izsenis zināms – Valts ir nekrāsu cienītājs. Tas tēlojumu padara koncentrētāku, emocionālāku, formā un vēstījumā tīrāku un dziļāku. Šie darbi, kas redzami tagad un šeit, Valta leksikā tiek saukti par aifonogrāfijām (iPhonegraphy). Jaunajā gadsimtā meistars galīgi pārvarēja daudziem citiem fotogrāfiem piemītošu profesionāli konservatīvu tehnoloģisko snobismu. Kamēr daži vēl ieķīlējās filmu tehnikās, Valts ātri atzina “ciparu” priekšrocības, bet visu beigās saprāta skubināts kapitulēja arī mobilā telefona fotogrāfisko iespēju priekšā. IPhon’iņus joprojām daudzi uzskata par amatieru un masu kultūras “zemiskiem” fotodaiktiem, kas itkā degradējot visu tik ilgstoši kopto fotokultūru. Valts šajā nozīmē ir simpātiski mierīgs un ik mīļu brīdi ar lepnu novatora žestu tver savu aifoniņu un uzknipsē kādu kadru, pievienojot to jau esošajiem tūkstošiem kārtējo mākslas darbu, un pat šedevru. Atšķirībā no visiem pārējiem knipsteriem, še nekas cits nekādi neizdodas. Valta aifons nemitīgi ražo dimantus, pērles, zelta tīrradņus… fotogrāfiskā izteiksmē. Viņš vēl aizvien lepojas, ka ir izrādījes Latvijas vēsturē pirmais augstskolā profesionāli izglītotais fotogrāfs. Un neba amatierisks pašmācībnieks. Tas gan noticis jau paseno padomjlaiku norieta gados. Fotogrāfa zinības viņš studējis pērnā gadsimta 80.-ajos gados Ļeņingradā. Tā sakot – nebaidīsimies šī vārda, jo pats Valts tagad izsakās uzsvērti smalkāk – Sankt Pēterburgā. Tur šāda izglītošanās arī pēseresa apstākļos bija gana pamatīgi nostādīta, un tā Valtu Kleinu iecēla kārtīga amata virsnieku kārtā. Diplomēts profis ar lepnu stāju.

Ko redzam izstādē? Kā Valts pats atzīmē, še viņš randoma režīmā pagrābis kādu attēlu sauju no sava milzīgā fotoarhīva. Tātad ar zināmu spontanitāti, kas tad, varētu domāt, arī patiesi atspoguļo meistara patreizējo kreatīvo raksturu un rokrakstu. Katrā ziņā, tas še ir pilnīgi cits Valts Kleins, ko pazinu viņa izaicinošajos pirmsākumos un ko tolaik jūsmīgi apcerēju žurnāla “Māksla” slejās. Tolaik viņš saldeni estetizētajā Latvijas fotogrāfijas aplokā ienāca kā nemiernieks, jaunais dusmīgais. Viņa avangardisms izpaudās ar skarbas, vai vismaz “nesmukas” dokumentālas realitātes atklāsmēm. Toreizējo klasiķu aprindās tas skaitījās “nemākslinieciski”, nepoētiski, neestētiski, neatbilstoši izlolotām latviskās dailes tradīcijām… Un ne tikai skaitījās, bet tā arī bija.

Tagad, vīnotavā, ieraugu pilnīgi citu Valtu Kleinu. Ne vairs radikāli un dumpinieku, un vēl jo mazāk dusmīgo. Niknums gan reizēm izverd no viņa paša, kā karsti geizeri, bet nekādi ne no šeit izstādītajām bildēm. To tēlainību varētu raksturot ar jēdzieniem > nostalģija, vientulība, elēģija, skumjas, cool jazz, splīns, poētika, pārdomas saulrietā, melanholiskais valsis vai pēdējais tango Parīzē… Ļoti skaidra un vienkārša arī mākslinieciskās atklāsmes uzbūve – tiek ņemts kāds viens centrālais objekts un formalizēts minorīgu noskaņu kokonā. Kāda trīsoša ēna, kāds saskumis logs, kāds kusls audziņš… Kādas bioformas, faktūras, gaismas un vibrējošas ēnas, kādi grafiski režģi un silueti, mājieni, nopūtas, klusums un vējš… Fotoattēli, kurus varam uztvert ne tikai ar acīm, bet līdzijušanā pieslēdzas arī ausis un deguns un āda… Es sajūtu Parmas parfīmu aromus un karsta gaisa glāstus. Valta Kleina fotovērojums allaž uzplaiksnī kā snaipera šāviens – kompozicionāli precīzi, ar elegantu ritmikas dramaturģiju, ar veiklu formu “triepienu”… Reizēm parādās pat cilvēciski veidoli, bet visai sekundāri, teju impresionistiski un ornamentalizēti. Tā distanti – kā Breigeļa žanros. Vai kā Nikolaja Rēriha vai Konrāda Ubāna gleznās… Viss jau šeit būtībā vijās ap cilvēku, viss ir viņa domu pasaules atspulgs, bet fiziskā čaula – tikai kā satvars vai trauks… Tikai epizodiska klātbūtne…

Ar pārsteigumu Valta bildēs saskatu pat kādus unisonus ar viņa senajiem ideju pretiniekiem. Iekļaušanās klasiķu mafijā? Gan bez tautiskā latvieša garšai tik tīkamā cukura piedevām. Kā nesaldināta melna kafija. Un cigarešu dūma vijība. Un sausais vīns… Teju Džima Džārmuša ķinis. Man ar diabētiķa jūtoņu apveltītam šāds Valts ir dziļi tīkams. Un šo viņa tēlu pasauli tveru kā haikas vai Omāra Haijāma vārsmas. Subjektīvi to baudai dodu priekšroku, iepretī “revolucionārās” matkas – patiesības pļaukām sejā. Lai gan veselīgai asinsritei vajadzīga ir abu (un visu citu) ieviržu multi-šarko duša.

Valta Kleina pārdomu plūsmā ieskanās teju katra mākslinieka bažas – vai cilvēki, tauta viņu saprot? Tak jau nē. Nekāda mākslu alkatošu skatītāju rinda pie vīnotavas durvīm nav stāvējusi. Ja nu tikai pēc dziras baudām. Un vai vispār – vai šī ir bijusi īstā vieta dārgvērtību izrādīšanai? Tomēr teju krogs, iedzertuve, kas it kā stāv patālāk no intelektuālisma pasaules, kurai Valts nenoliedzami piederīgs. Un kāpēc ne kāda prominenta galerija vai pat Nacionālais muzejs. Teju ieslīgstam žēlabainos minoros – mani neviens nemīl, nevienam neesmu vajadzīgs… Un jūtu, ka lielajam zvēram būtu jāpakasa aiz auss, iztiekot gan bez mīkstmiesīgas paijāšanās… Un vēl kompliments – tā pat bija liela veiksme > kamerstila izstāde ar pašu autoru ikdienā turklāt, kas kā vienots ansamblis vērsts uz mākslas un tematiski atbilstīgā vīna baudīšanu. Baudītava. Paraugs, kas nenoliedzami prasās pēc daudzkārtējiem atkārtojumiem. Un vēl tautai tuvināšanās modelis.

Pretmetā gan nekādi neviežu – kas še Valta mākslā varētu būt tāds ļaudīm, pat vājskolotiem, nesaprotams? Še tomēr nav ne vēsts no radikāla avangardisma ne formā, ne saturā. Viss kulturāli, pieklājīgi, izsmalcināti. Skaties bildi un lasi to kā dzeju. Tēli skaidri un reālistiski. Nekas nav pārgudri samuhļīts. Viens vienīgs acu prieks. Politkorekta pieklājība, kas liedz tantiņām dusmošanās iespēju – cik tā laikmetīgā māksla, rau, ir briesmīga un riebīga! Paužu savu nelokāmo pārliecību > pūļa atzinība, tā tomēr pēdēja lieta, par ko raizēties māksliniekam, kas sevi pieskaita (un tāds še arī ir de facto) pie elites. Te ir jābūt patiesi brīvam kā putnam mežā, kurš vienkārši dzied, tāpēc ka jādzied. Jo Brīvības dziņa tā prasa (nu skaidrs, tur vēl arī citas dziņas dzen). Dziedi, un klausītāji vienmēr atradīsies. Dziedi – un pats galvenais (Dievs tas Kungs) tevi priecīgi un garantēti sadzirdēs. Avangardistam visai apkaunojoši attapties masu atzinības biezenī. Ja tavus darbus sāk likt salonos, ir laiks kļūt tramīgam un spicēt ausis. Vientulība ir gods. Arī vieta, kur izliek mākslas darbu, ko būtisku izšķir. Kumranas rokrakstus atrada aizmirstās alās. Viss pārējais iz godkāres izriet, profītu dziņās sakņojas. Tās tādas ieleju kaislības, ne Kalniešiem domātas. Lai gan neko nenoniecināsim. Bet nevajag knosīties un uztraukties. Lai uztraucās citi. Tu tik kop savu dārziņu, aplaisti rozi. Kā mūks ar savu ticību.

Un vēl pieķeru sevi pie domām, cik visi še izliktie darbi ar to feminino jūtību un smalkumu itkā neatbilstīgi Valtam pašam. Vai viņa veidotajam mačo paštēlam. Ko meistars reizēm piekopj ar aktierisku azartu, itkā uz skatuves atrastos. Mēs visi jau arī skatāmies – brīžiem ar vaļēju muti. Varētu teikt – bodijs ar faktūru. Kaut kas teju no Brūsa Vilisa (man patīk latviskot – Bruču Vilis), kaut kas no Runča Zābakos. Pats viņš sev pielāgo Lucifera masku, kas brīžiem izskandina homēriskus smiekliņus… Te uzdodās par nakts huļigānu, kausli un Fantomasu… Te planē uz adekvātuma robežas – sakās iepļaukājis kādu Latvijas pilsoni vēlētāju par viņaprāt nepareiza kandidāta balstīšanu… Valts vārās un burbuļo un izspēlē mums savu teātri. Man ir aizdomas, ka tās ir tādas kā bruņas, tāda Mažīno aizsardzības līnija, kur patverās franciski smalka kultūrdvēsele. Kā Džesikai Rebitai bija interesanti būt kopā ar Trusīti Rodžeru, tā arī man ir interesanti pabūt un padraudzēties ar Valtu Kleinu. Vīrs ar visu ko uzlādēts, piepildīts, pilna galva ar pieredzēm un gudrībām – nekad garlaicīgi nebūs. Un vēl visāda pamācīšanās piedevām. Svētīgi.

Visu šo nelielo mākslas epopeju – Valta Kleina aktuālo fotodarbu izstādi – vēl varam skatīt kādā plašākā, būtiskā dimensijā un kopsakarībā. Valta dzīve radikāli iegrozījusies jaunu brīvības horizontu apguvē. Tās sadzīviskos aspektus jau pietiekami apcerējuši dzeltenāki mēdiji, kālab pieturēsimies pie akadēmiski sterilāka blonda cienīguma. Jo mūsu cerības galvenokārt saistās ar šāda brīvības lidojuma jaunatklāsmēm un iespējām. Un te pārņem teju senēģiptiskas trīsas. Jo saules dieva Ra zaigojošais dienas ceļojums kaujas ratos pāri visam debesu jumam nobeidzās rietumu pamalē tuksnesī un ietiecās pazemes Nāves valstībā. Tur tam bija ik nakti jācīnās un jāpārvar demonu pulks, la atkal varētu ar gaismu iznākt Austrumos. Bet visiem zināms, ka kaujā nekad nevar paredzēt iznākumu un kādu reizi arī demoni var gūt virsroku. Un iestātos pasaules gals. Kāds gan bija šo ēģiptiešu atvieglojums tomēr atkal ieraugot rītausmu. Bet ko darīs Lucifers?

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze Atbildēt

    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la-vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI

"Serebreņņikova lietā" rīkos protesta akcijuPēc tam, kad 21. jūnijā Maskavas Presņas rajona tiesa arestēja bijušo "Gogoļa centra" direktoru Alekseju Malobrodski, 28. jūnijā Krievijas galvaspilsētas teātru darbinieki nolēmuši rīkot protesta akciju, ziņo "Radio Svoboda".
Draugiem Facebook Twitter Google+