Foto – Stock.XCHING

9 jautājumi par urīnpūšļa kaprīzēm 5

Vesels urīnpūslis ir ļoti izturīgs, taču sasirgstot uzvedas netīkami un neizprotami – liek apmeklēt tualeti pēkšņi un neatliekami, biežāk nekā gribētos, padara tā iztukšošanu sāpīgu un nepatīkamu. Kas kaitē urīna rezervuāram, vaicājam uroloģei Zanei Pilsētniecei.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

1. Kāpēc dažām sievietēm gandrīz katra saaukstēšanās beidzas ar urīnceļu iekaisumu jeb cistītu?

Sievietēm urīnizvadkanāls ir īsāks un platāks nekā vīriešiem, ar tikai vienu slēdzējmuskuli, tādēļ baktērijām tajā ir vieglāk iekļūt. Urīnpūšļa infekcija mēdz atkārtoties līdz 15 procentiem gadījumu.

CITI ŠOBRĪD LASA

To, ka problēmu saasina katra nopietnāka saaukstēšanās, visbiežāk skaidro ar paaugstinātu uzņēmību pret slimības izraisītājām – baktērijām. Kamēr tās peld urīnā, tiek izčurātas laukā, taču, ja pieķeras urīnpūšļa gļotādai, sīkbūtnes sāk vairoties, izraisot iekaisumu un tās bojājumu.

Kopā ar pūsli parasti iekaist arī urīnizvadkanāls, tādēļ čurājot jūtamas dedzinošas sāpes. Rodas biežāka vajadzība doties uz tualeti, kaut gan urīns tikpat kā neizdalās. Smeldzīgas ir čurāšanas beigas, kad pūslis saplok un gļotādas brūcītes savstarpēji saskaras, izraisot durošu vai dedzinošu sajūtu. Urīnam var būt asiņu piejaukums, taču šajā gadījumā par to nav jāuztraucas.

Urīnceļu infekcija bieži mēdz atkārtoties sievietēm auglīgajā vecumā, it īpaši, ja ir intensīva dzimumdzīve. Mīlējoties baktērijas caur urīnizvadkanāla atveri nokļūst urīnpūslī, kur var sākt vairoties.

Iekaisuma attīstību mēdz veicināt vibratora lietošana, intensīva trenēšanās uz velotrenažiera, apspīlēta apģērba valkāšana, ilgstoša sēdēšana uz cieta pamata, jo tad starpenē mītošie mikrobi var iekļūt urīnizvadkanālā.

Labās jeb pienskābās baktērijas, kas mīt makstī, gādā, lai tas nenotiktu, taču, ja to pietrūkst, var sākties problēmas.

Nevēlami mikrobi vieglāk iekļūst pūslī, arī iestājoties menopauzei, kad samazinās estrogēnu līmenis asinīs, urīnizvadkanāls kļūst platāks un nav tik cieši noslēgts.

Bieži ar cistītu sirgst sievietes, kurām ir nervu sistēmas slimību rosināti urīnpūšļa darbības traucējumi mugurkaula problēmu, multiplās sklerozes vai Parkinsona slimības dēļ, kad ir traucēta tā normāla iztukšošanās. To veicina arī iegurņa orgānu – urīnpūšļa, maksts, dzemdes un taisnās zarnas – noslīdējums.

Lielāks saslimšanas risks ir vairāku hronisku kaišu, piemēram, cukura diabēta, gadījumā, jo glikoze izdalās urīnā, radot baktērijām labvēlīgu vidi un laika gaitā – pūšļa darbības traucējumus.

Reklāma
Reklāma

 

2. Vai iespējams panākt, lai cistīts bieži neatkārtotos?

Slimībai uzliesmojot trīs un pat vairākas reizes gada laikā, jādomā, ko darīt, lai neļautu tai tik bieži uzkundzēties.

Mēdz sacīt, ka, rūpējoties par urīnpūsli, kājām vienmēr jābūt siltumā, taču vēl svarīgāk ir uzņemt pietiekami daudz šķidruma, lai veidotos bagātīga urīna plūsma un baktērijas tiktu aizskalotas, nespētu izraisīt iekaisumu, kā arī norūdīties, lai saaukstējoties nesaslimtu.

Urīndzenošs efekts piemīt ikvienai zāļu tējai, taču tā sauktās nieru tējas aizkavē arī baktēriju vairošanos. Veicinot urīna ražošanu, tās sagādā šim orgānam lielāku slodzi, tādēļ būtu uzskatāmas par zālēm un lietojamas tikpat prātīgi kā jebkurš medikaments. Nieru tējas ieteicams dzert nevis tad, kad sācies akūts iekaisums, bet, laikam kļūstot vēsākam, profilaksei 2–4 nedēļu kursa veidā.

Pirms un pēc dzimumakta vēlams apmazgāties un pačurāt, lai nevēlamie mikrobi ilgi neuzkavētos pūslī.

Lai neradītu baktērijām labvēlīgu vidi, svarīgi izvēlēties higiēniskās paketes ar labu uzsūktspēju, it īpaši, ja ir neliela urīna nesaturēšana.

 

3. Vai cistīts vienmēr jāārstē ar antibiotikām?

Akūtu iekaisumu var novērst vienīgi ar antibiotikām, taču hroniskas kaites gadījumā tās visbiežāk nav nepieciešamas. Brīžos, kad slimība atkāpusies, jāveic analīzes, pārbaudot, cik daudz un kādas baktērijas savairojušās urīnā.

Parasti ārsts tiem, kas bieži sirgst ar urīnceļu iekaisumu, antibiotikas izraksta jau laikus, lai nepieciešamības gadījumā slimnieks uzreiz varētu iegādāties zāles. Ja tās piecu dienu laikā nepalīdz, ik gadu papildus būtu jāveic baktēriju uzsējumi un kontroles analīzes, lai izvērtētu mikrobu jutību pret medikamentiem.

Ja iekaisuma attīstību veicina dzimumakts, ārsts dažkārt iesaka pirms vai neilgi pēc mīlēšanās lietot antibiotikas mazā devā.

Pret iekaisumu palīdz arī ūdenī šķīdināmās augu ekstraktus saturošas pastas.

Pašsajūtu saasinājuma brīdī var uzlabot kāds nesteroīdais pretsāpju un pretiekaisuma medikaments. Sāpes mazinās, paguļot siltā vannā, jo atslābs muskuļi.

Kaut arī cistīts nav bīstama kaite, bez ievērības to nevajadzētu atstāt. Ja ir kādas anatomiskas īpatnības, piemēram, sašaurināti urīnkanāli, nierakmeņi vai urīns no pūšļa nokļūst atpakaļ nierēs, pienācīgi neizārstēta, šī slimība var provocēt sarežģījumus – nieru iekaisumu.

 

4. Vai tiesa, ka urīnpūslim netīk pikanti ēdieni? Kāda diēta tam būtu vēlama?

Akūta iekaisuma gadījumā ir bojāta urīnpūšļa gļotāda, kas rada kairinājuma sajūtu. Pikanta maltīte, tumšās šokolādes un kofeīnu saturošu dzērienu baudīšana var to saasināt vēl vairāk.

Sievietēm, kas ēd daudz saldumu, mēdz attīstīties maksts disbakterioze, un tad, mazinoties pienskābo baktēriju daudzumam, nevēlamie mikrobi var brīvāk iekļūt pūslī.

Svarīgi nodrošināt urīnā viegli skābu vidi, tādēļ bagātīgi jālieto C vitamīnu saturoši produkti. Zarnu nūjiņas, kas 90 procentos gadījumu izraisa pūšļa iekaisumu, tādā vairoties nespēj.

Vielas, kas kavē baktēriju pielipšanu pūšļa sieniņai, satur dzērvenes un ananasi.

 

5. Par kādu uzņemtā šķidruma daudzumu urīnceļi būs pateicīgi?

Pieaugušajiem, kuriem nav hronisku sirds un nieru slimību, vajadzētu izdzert vidēji divus litrus dienā: ūdeni, zāļu tējas, vieglu sulu morsu. Tad organismā tiks nodrošināta normāla vide un būs nepārtraukta urīna plūsma, kas neļaus savairoties baktērijām. Šajā daudzumā nav ieskaitāmi sīrupi un biezsulas, piens un zupas.

Bērni, ja vien viņi ir veseli, parasti izdzer tik daudz, cik organisms prasa, taču pieaugušajiem ne vienmēr rodas slāpju sajūta. Ja citādi nevar, jāuzliek modinātājs, lai atgādinātu sev, ka nepieciešams padzerties. Apmēram pāris nedēļu laikā ir iespējams pierast pie veselīga šķidruma uzņemšanas režīma.

 

6. Vai ir vērts pievērst uzmanību izdalītā urīna daudzumam?

Dienā vajadzētu izčurāt vidēji pusotru līdz divus litrus. Jāņem vērā, ka šķidrums no organisma iztvaiko arī elpojot un svīstot.

Pamanot, ka urīna kļuvis izteikti mazāk, tas ir tumšāks un specifiski smako vai arī izdalās daudz vairāk nekā agrāk un ir gandrīz balts, būtu jāpārbauda nieru stāvoklis, vēršoties pie urologa un nefrologa.

 

7. Ko nozīmē pāraktīvs urīnpūslis?

Šāda diagnoze tiek noteikta tikai pēdējo pārdesmit gadu laikā, veidojoties dziļākai izpratnei par urīnpūšļa funkciju. Ar šo kaiti sirgst līdz pat 30 procentiem cilvēku. Viņiem izpaužas simptomi, kurus neapstiprina izmaiņas urīna analīzē un ultrasonoskopijā: bieža, pēkšņa un neatliekama vēlme urinēt, kā arī nepieciešamība mazās vajadzības dēļ celties naktī. Ja ir vājš urīnizvadkanāla slēdzējmuskulis, iespējama urīna nesaturēšana.

Par pāraktīvu urīnpūsli runā tikai tad, ja nav atklāta kāda cita slimība. To var pierādīt, veicot urodinamiskos izmeklējumus, pārbaudot urīnizvadkanāla, urīnpūšļa un tā slēdzējmuskuļa darbību urīna izdales laikā.

Pāraktīva pūšļa simptomus var izraisīt urīnceļu iekaisums, priekšdziedzera palielināšanās, audzējs un akmeņi urīnpūslī, kas biežāk veidojas vīriešiem, kā arī neiroloģiskās kaites: multiplā skleroze, Parkinsona slimība, mugurkaula vainas, diabēta neiropātijas.

Līdz pat 90 procentiem gadījumu konkrētus pāraktīva urīnpūšļa simptomu iemeslus neizdodas noskaidrot, taču ir skaidrs, ka tos provocē nervu sistēma, nepareizi regulējot orgāna darbību.

Sūdzības var mazināt, lietojot medikamentus, kas nomierina pūšļa sieniņas receptorus.

 

8. Kāpēc vienam urīnpūslis spēj uzkrāt vairāk, bet citam – mazāk urīna?

Pūsli var salīdzināt ar elastīgu balonu, kura tilpums visu laiku mainās. Uz tualeti mazajās vajadzībās normāli būtu doties 6–8 reizes dienā, tiklīdz nieres saražojušas 300 līdz 500 gramus urīna. Vesels pūslis kādu brīdi spēs noturēt sevī pat litru, taču bieži tik liela slodze orgānam nenāks par labu – tā sieniņas šķiedras ar laiku vairs nespēs sarauties un ies bojā.

Ja pūslis ir maziņš un pastiprināti jutīgs pret pildījumu, vēlme čurāt rodas biežāk. Tad nereti mazāk dzeram, panākot tieši pretēju efektu – urīns kļūst koncentrētāks un tāpēc izraisa papildu kairinājumu. Turklāt tiek apgrūtināta tā izdale.

Ja divi cilvēki – viens ar veselu, bet otrs ar pāraktīvu pūsli – uzņem vienādu šķidruma daudzumu, abiem veidojas vienāds urīna tilpums, tikai pēdējais čurās biežāk.

Dažkārt kungi mēdz lielīties, ka viņiem ir liels pūslis, tādēļ, dzerot alu, nav jādodas uz labierīcībām tik bieži kā citiem. Par šādu situāciju nevajadzētu priecāties – ieteicamāk ir veikt izmeklējumus, lai pārliecinātos, vai orgāns nav zaudējis spēju just pildīšanos. Ja tajā ilgstoši krājas liels šķidruma daudzums, var mazināties tā spēja sarauties pietiekami spēcīgi, lai iztukšotos pilnībā. Kā sekas parādās atlieku urīns, kas veicina infekcijas pievienošanos, akmeņu veidošanos urīnpūslī un ļaunākajā gadījumā pat nieru mazspējas attīstību. Tātad – ja vajadzība čurāt rodas vien pāris reizes dienā, ir vērts apmeklēt urologu.

 

 

9. Ja pastāvīgi gribas čurāt naktī, vai ar savu dienas režīmu iespējams šo neērtību kaut nedaudz mazināt?

Parasti, pat izdzerot lielu šķidruma daudzumu, veselam cilvēkam tādēļ no miega nav jāmostas, jo galvas smadzeņu dziedzeris hipofīze izstrādā īpašu hormonu, kas veicina urīna koncentrāciju un mazina tā izdales apjomu nakts laikā. Ja tomēr rodas problēmas, vēlams nepieciešamo šķidruma daudzumu uzņemt ne vēlāk kā divas stundas pirms naktsmiera.

Novecojot organismā veidojas sklerotiskas izmaiņas, mainās hormonu izdale un tādēļ, pat maz dzerot, var nākties doties uz tualeti naktī. Sirds slimniekiem jārēķinās, ka liekais šķidrums izdalīsies miera stāvoklī. Protams, arī mūsu straujais dzīves ritms un stresa situācijas dienas laikā neveicina veselīgu snaudu visas nakts garumā.