Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. jūnijs, 2013
Drukāt

90-60-90. Tāda izmēra nav!?

Egila Kalnmaļa datorgrafika. Foto - Anda Krauze, Karīna Miezāja, Jānis Deinats un LETA.Egila Kalnmaļa datorgrafika. Foto - Anda Krauze, Karīna Miezāja, Jānis Deinats un LETA.

Līgo nakti gaidot, droši vien daudzas (un, iespējams, arī daudzi) aplūko sevi spogulī, skatlogu stiklos un ezera ūdens atspulgā – kāda esmu no priekšpuses, kāda no aizmugures un kāda izskatīšos lēcienā pāri ugunskuram. Bet vai vispār tam pārlēkšu?

 

Vai Zemes gravitācijas spēks, jūtot lielo svaru, nešpetnā līksmē mani nenovilks pašā uguns viducī, ka dzirkstis vien pajuks: lī-ī-go! Protams, par tievēšanu bija jādomā un atbilstoši arī jārīkojas laikus, bet šīs pāris dienas līdz svētkiem taču varu kaut vai apcerēt šo tematu.

 

Lai cik skarbi tas skanētu, pilnīgi droši var teikt, ka svētku vakarā un jo īpaši naktī lielāku piekrišanu pretējā dzimuma acīs gūs slaidie. Kuplāko formu pārstāvji pulcēsies ap galdiem, grilētavām un citām maltīšu vietām un savu aizvainojumu un vientulību pabaros ar sieru, alu, šašliku un speķa pīrādziņiem. Dzīves sākumā viss risinās lieliski, mēs piedzimstam ar apziņu, ka esam labi un skaisti – tās ir manas mīļās rociņas, tās ir manas mīļās kājiņas, re, kur mans jaukais vēderiņš… Bet, gadiem ritot, esam pakļauti bērnudārza, klases, studiju, darba biedru kritikai. Resnie var dzirdēt apzīmējumus – muca, treknis, galerts, zilonis (starp citu, Šveices cirka ziloņiem pagājušajā vasarā veterinārārsts noteica bargu tievēšanas kursu, lai atbrīvotos no 300 kg). Bērniem ar tauku riepiņām nākas piedzīvot arī fizisku aizskaršanu. Vēlāk dzīvē apaļie visbiežāk saņem laikabiedru nicīgas vīpsnas un, jā, pat dažu profesiju ierobežojumus. Nav runa par baletu vai policiju, kur, skaidra lieta, 100 kg smagu gulbju princesi spēs pastiept tikai četri baleta premjeri kopā. Arī aptaukojies policists ne kādu noķers, ne no kāda aizbēgs.

Taču nesen dzirdēju kādu mollīgu frizieri sūkstāmies, ka smalkajā salonā viņai gaužām tieši norādīts – klientiem viņas apmēri nav estētiski pieņemami. Nuja. Kas tad mūsu Rietumu sabiedrībai ir uzspiedis domu, ka skaists ir tievs? Kam tas varētu būt izdevīgi?

Pirmais, kas nāk prātā, – modes industrija, zāļu tirgotāji, diētas ārsti, sporta klubu un skaistumkopšanas salonu īpašnieki, plastiskie ķirurgi un vēl, un vēl. Bet kas mums ir iedzinis galvā domu par tievēšanu, turklāt tik spēcīgi, ka jaunās anorektiķes labāk mirs nekā ēdīs? Kādā pētījumā lasīju, ka puse aptaujāto sieviešu atteiktos pat no seksa, ja šis upuris būtu gana labs, lai nepieņemtos svarā. Daudzu sieviešu smadzenēs ir iegravēts maģiskais 90–60–90. Kā šie par ideālu uztvertie krūšu, vidukļa, gurnu apkārtmēri ir radušies? Un kāpēc nebija gana labi, piemēram, sengrieķu ideāli par gara un ķermeņa vienotību, kur sievietes augums jātur rāmjos 86–69–93, kā noskaidrots, apmērot Knidas Afrodītes skulptūru?

 

Patiesība par 90–60–90 
BUDE-Deinats

Modes dizainers Gints Bude, kurš pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pirmais sāka profesionālu tērpu demonstrētāju sagatavošanu savā modes namā, iesaucas – beigsim mānīt tautu ar tiem 90–60–90!

– Tas ir amerikāņu skaistumkonkursu un seksbumbu standarts. Bijušajā padomju telpā tas ienāca līdz ar pirmo skaistumkonkursu 1987. gadā Maskavā un gadu vēlāk ar Sintijas Jenertes uzvaru skaistumkonkursā “Mis Rīga”. Tā ir vīriešu vēlme cildināt šādus izmērus un gluži nesaprotamā mediju tieksme jau 25 gadus glorificēt un uzpūst šo skaistuma etalonu, kas citur pasaulē nav tik būtiski. Pieprasīt sievietēm apkārtmērus 90–60–90 būtu tāpat, kā visiem vīriešiem tikpat lielus muskuļus kā Hēraklam.

90–60–90 patiesībā ir ļoti neproporcionāls sievietes ķermenis ar palielinātu krūšu daļu un dzīvē sievietēm reti kad sastopams. Tāpēc arī neviena drēbnieka lelle, uz kā šuj apģērbu, nav šādos izmēros. Drēbnieki izmanto citas proporcijas – krūtis 84 cm, viduklis 62 – 64 cm, gurni 88 – 90 cm. Šo standartu jau vairāk nekā simt gadus nosaka franču modes un šūšanas industrija. Izmēri radušies slavenā firmā “Sigel-Stokman”, kas izgatavo lelles, uz kā drēbnieki šuj tērpus visā pasaulē. Nākamais izmērs ir 90–68–96, pēc tam 96–74–102. Izmēri no sākuma bāzes, ko rāda modeles uz podesta, pieaug šajos parametros, S, M un L izmēros. Standartam 90–60–90 pat normālas drēbes veikalā nenopirksi, jo tāda izmēra nav.

Gints Bude arī atklāj, kas ir būtiskākās iezīmes sievietes un vīrieša figūrās. Sievietēm – viduklis un kakls. – Esmu tūkstoškārt teicis: nav gulbja kakla, nav sievietes. Ja gribi būt multenes Šreka sieva, staigā arī sakumpusi. Protams, sievietes ir nostrādājušās un pārņēmušās un ļoti negribīgi stiepj kaklu augšup. Bet ikviena sieviete grib sev blakus just stipru vīrieti, un stipru vīrieti nosaka plati pleci. Tāpēc vīrieša figūru raksturo plecu līnija. Bet vīrieši ir viltīgi – nēsā uzplečus, polsterus. Karaļi un virsnieki jau sen ir sapratuši, ka tādējādi vismaz iluzori var radīt platus plecus.

 

Tievums – modes lieta

Kas tad mums spiež būt tieviem? Jau pieminētās modeles (starp citu, supermodele Žizela Bundhema ir šīs jomas pirmā miljardiere, pērn gadā nopelnījusi 33 miljonus dolāru), protams, mūs ietekmē filmu aktieri (kura gan negribētu tik šmaugu vidukli kā Odrijai Hepbernai vai vīrieši tik muskuļotu torsu kā Marlonam Brando jaunībā?), uz mums nolūkojas kalseni tēli žurnālu lapās, arī pilsētvidē plakāti nerāda resnus cilvēkus.

LET_SedlenieksKlāvs Sedlenieks, sociālantropologs:

– Pēc būtības tā ir modes lieta – vai cilvēkiem patīk un par skaistiem tiek atzīti pilnīgāki vai mazāk pilnīgi augumi. Un tam tiek piemeklēti pamatojumi. Piemēram, ārstu norūpēšanās par pārmērīgu ķermeņa masu un tās saistību ar slimībām. Tievums un resnums ir saistīts ar dažādām lietām. Sabiedrībās, kur bads ir problēma, tievums nav nekāda pozitīvā lieta, jo tas vienlaikus norāda, ka tev vienkārši nav ko ēst. Tievuma dēļ tavs statuss tiek pazemināts. Sabiedrībās, kur nevalda bads, problēma savukārt ir nekontrolēta ēšana. Ja esi resns, tad tu vienkārši pakļaujies savām tiešākajām fizioloģiskajām vēlmēm, nespēj sevi pietiekami labi kontrolēt. Šajās sabiedrībās mēdz būt izplatīts uzskats, ka sevis badināšana ir saistīta ar paškontroli, arī pierādīšanu gan sev, gan citiem, ka spēj sevi savaldīt. Vai arī atbilstoši reliģiskām doktrīnām, kas arī ir uz pašdisciplīnu vērstas, ka tu spēj to izdarīt. Un tāpēc ir gavēņi un citi ēdiena uzņemšanas kontrolēšanas pasākumi, kas ir vērsti uz šādu rīcību. Tas nozīmē, ka tievais ķermenis zināmā mērā simbolizē morālu pārākumu, morālu spēju un stāju un pozitīvu īpašību – spēju sevi kontrolēt.

Sieviešu ķermeņu resnuma un tievuma sakarā ir vēl viens aspekts – auglība. Gan zinātniski novērots, gan cilvēki praksē pamanījuši, ka pilnīgākas sievietes ir arī auglīgākas. Sievietes ķermenim ir nepieciešams zināms tauku daudzums, lai varētu attīstīties olšūnas un viņa varētu ieņemt bērnu. Šajā ziņā pārmērīgs tievums nenorāda uz auglību. Protams, mūsu sabiedrībā uzskatām, ka auglība nav svarīgākais sievietes sievišķīguma elements, jo katra sieviete iznēsā vidēji vienu bērnu. Kad bērns ir piedzimis, turpmākā dzīvē apaļīgums vairs nebūtu vajadzīgs. Tāpēc tas skaistuma elements, kas izriet no šādiem apsvērumiem, mūsu sabiedrībā ir mazāk svarīgs. Taču tam ir arī patoloģiskās puses – anoreksija un bulīmija. Tas saistīts ar tīri estētiskiem pārspīlējumiem, bet tam nav nekāda sakara ar skaistumu.

Viena teorija ir šāda – anoreksija ir galējais paņēmiens, ar ko sievietes cenšas pasargāt savu ķermeni no dažādu objektu vai substanču ienākšanas savā ķermenī. Rietumu sabiedrībā uzskata, ka salīdzinājumā ar vīrieša ķermeni sievietes ķermenis ir viegli ievainojams. Īpaši tas attiecas uz tādām meitenēm un sievietēm, kuras jūtas nedroši un kam ievainojamības izjūta ir vēl saasinātāka.

Tad vienīgais, ko viņas reāli var kontrolēt, ir ēst vai neēst. Tāda veidā viņas cenšas sevi pasargāt. Neēdot viņas noņem sev nost to sievišķīgo pievilcību, kas saistīta ar apaļīgām formām, tādā veidā padara savu ķermeni līdzīgāku vīrieša ķermenim, kas savukārt ir mazāk ievainojams. Tie ir anoreksijas kultūras cēloņi. Anoreksija ir Rietumu sabiedrības parādība. Ir sabiedrības, kas vispār nevar iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt, bet tur ir citas attiecības starp vīriešiem un sievietēm. Un uzskati par ķermeņa ievainojamību un neievainojamību ir daudz līdzsvarotāki.

Atgriežoties pie resnuma un tievuma, protams, ir sabiedrības, kurās īpaši tiek uzsvērts resnums, jo tas norāda uz tavu turību. Resnums liecina, ka vari atļauties gan daudz ēst, gan tev ir nauda vai citi līdzekļi, vara. Tev nav smagi jāstrādā, jo tie, kam smagi jāstrādā, nevar būt resni. Mūsu sabiedrībā ir citi veidi, kā parādīt savu statusu un to, ka esi pietiekami turīgs.

Auglība tagad ir mazāk svarīga, un var veidoties tievuma kults. Uz statusu norāda tieši tievums, jo mazturīgie ēd treknus un kalorijām bagātus ēdienus un ātri vien apveļas, turklāt viņiem nav ne naudas, ne laika, ne intereses iet uz sporta zāli vai veikt liposakciju (tauku atsūkšanu) – tā nu nabagie pie mums nereti ir resni, bet turīgie tievi.

Domāju par ražotājiem, tiem taču nudien būtu izdevīgāki resnāki cilvēki. Būtu nepieciešams vairāk pārtikas, vairāk auduma, lai pašūtu drēbes, pagatavotu apavus, platākas gultas utt. Klāvs Sedlenieks domā, ka ir vienkāršāki paņēmieni, kā ražotāji var veicināt bezjēdzīgo patēriņu. Cilvēkiem var iedvest, ka katram vajag 20 kreklus un tas ir normāli vai katru dienu jāmazgā džinsi, un tad pēc mēneša tie ir saplīsuši un jāpērk atkal jauni.

– Pārtikas ražotājiem gan patīk, ka vairāk ēd. Ātrās ēdināšanas restorāni izdomā paņēmienus, lai cilvēki daudz ēstu. Pasniedz ēdienu lielos šķīvjos. Mazu šķīvi izēdīsi un šķitīs, ka pietiek, ja būs liels šķīvis – arī izēdīsi. Ir bijuši pētījumi – cilvēkiem iedeva zupas šķīvjus, kam apakšā caurulīte, kas visu laiku šķīvi piepilda, un liela daļa cilvēku vispār nepārstāja ēst. Ēd nevis tik, cik vajag, bet kamēr ir. Ja šķīvis nekļūst tukšs, viņi turpina ēst. Piemēram, makdonalda ēstuvē tiek jautāts, vai gribat lielo vai vidējo. Kas agrāk bija lielais, tagad – normālais. Kokakolu agrāk pārdeva mazās pudelītēs, tagad divlitru pudeles jau ir norma. Pārtikas ražotāji grib panākt, lai cilvēki neko citu nedarītu, kā vien ēstu, – nosmej sociālantropologs.

Tā, lūk, atkal rodas jauni upuri tievēšanas industrijai. Būtu es sazvērestības teoriju piekritēja, nudien domātu, ka peļņas vārdā ir apvienojušies pārtikas ražotāji ar tievēšanas nozares pārstāvjiem un visiem ir ko darīt.

 

“Lasi pirms ēd”
Bremanis029_KM

Kad esam aplūkojuši, kas nonāk mūsu prātos tievēšanas sakarā, paraudzīsimies, kas nokļūst mūsu vēderos. Latvijas Diētas ārstu asociācija kopā ar labas gribas vēstnešiem nesen aizsāka izglītojošu projektu “Lasi pirms ēd”. Izrādās, 42% produktu ir pievienoti garšas un krāsas pastiprinātāji un citas nevajadzīgas pārtikas piedevas. Skaidrs, ka tas darīts, lai ēdiens labāk garšotu un to vairāk apēstu. Projekta aizsācēji vēlas, lai taču ēdam ar prātu, nevis acīm. Un uzmanīgi izlasām etiķetēs rakstīto. Dakterim Brēmanim, kurš vismaz divdesmit gadus māca dāmas un nu jau arī kungus tievēt, jautāju, vai viņam šī problēma nav jau apnikusi. Tā ir mūžīga, viņš atsmej. Aizvien pie vainas ir mūsu mazkustīgums un tam neatbilstoši bagātīga ēdienkarte ar daudz cukura un tauku. Protams, ir arī citi ķermeņa masas pieauguma izraisītāji – medikamenti, hormonu problēmas. Vai dāmas vēlas tievēt tāpēc, ka mīļotais nemīl, vai arī pašas jūtas slikti? Katrs gadījums esot individuāls. Skaistuma kults un modeļu padarīšana, protams, ietekmējot sieviešu vēlmi notievēt, bet dati esot skarbi – pusei Latvijas iedzīvotāju ir liekais svars. Nopietnas svara problēmas skar 10% vīriešu un 18% sieviešu. Te atceros pirms pāris gadiem lasīto, ka, pēc “Eurostat” datiem, Latvijas sievietes aptaukošanās jomā ir trešajā vietā Eiropā aiz Lielbritānijas un Maltas. Vienīgais, kas šajā ziņā iepriecināja, ka igaunietes ir tikpat resnas. Bet kādas sievietes patīk pašam diētas ārstam?

– Man patīk smukas, vingras, kas māk dancot, sievišķīgas. Apaļīgums līdz zināmai robežai ir foršs, bet ja iet robežām pāri… – Brēmanis nošūpo galvu.

Uztraucoši, ka arvien vairāk aptaukojas arī bērni. Latvijas Pediatru asociācijas vadītājs Enoks Biķis uztraucas, ka bērni pārāk maz skrien, sporto, bet daudz laika pavada pie datora, pie televizora. Arī televīziju skatoties, ēd un aptaukojas. Iesaka ēst rupjmaizi un dārzeņus, lai darbotos gremošanas sistēma. Mazāk lietot saldinātos dzērienus, to vietā labāk dzert sulas. Arī lielveikalā pirktā gaļā var būt vielas, kas veicinājušas dzīvnieka svara pieaugumu. Tālab ieteicami bioloģiski tīri produkti.

Ja bērnam, jaunietim ir pārmērīga ķermeņa masa, tas ir ceļš uz asinsvadu slimībām – infarktiem, insultiem vecumā. Agrāk tie piemeklēja 70 – 80 gadu vecumā, tagad 50 gados. Ārsts spriež, ka pārliecīga tievēšana – tas ir slidens ceļš, jo iet roku rokā ar psihisku saslimšanu anoreksia nervosa.

– Ja sievietes grib izskatīties kā fotoattēlos žurnālos un internetā redzqamās, tas ir aplam. Domāju, ka ideāls ir tāds, kas daudz staigā, skrien, peld, regulāri vingro. Kādas sievietes pašam patīk? Nevienam jau nepatīk pārāk kalsnas, acis priecē, ja cilvēka formas ir kā mākslinieku darbos. Dabā formas ir noapaļotas. Ja cilvēks ir stūrains, ar uzrautiem pleciem un izspiedušamies kaulu galiem, tas ir neestētiski, – spriež Enoks Biķis.

 

Dzīves uzturs

NumTem_026_KMPasākumā “Lasi pirms ēd” visu ko par ēšanu un ķermeni gribēja zināt Ādažu Valdorfa skolas kāpēcīši. Izstāstīju, ka rakstu par tievēšanu, un pajautāju viņu domas, vai grib būt tievi vai labāk apaļīgi. Meitenes sprieda, ka gribētu gan būt tievas. Tomēr priekšroku dotu veselībai, un tad jau arī nekļūtu resnas.

– Galvenais, lai būtu laba veselība, lai būtu labs dzīves uzturs, – teica kāda meitene. Dzīves uzturs – lieliski vārdi! Ja tā palūkojas uz ēdienu, ka tas domāts, lai uzturētu dzīvi, tad tiešām nevar kļūt pārlieku liels miesās. Ko domā zēni?

– Resnajiem vairāk sāp, viņiem ir grūti pastaigāt, noturēt savu svaru. Tieviem ir labi, viņi dažreiz ir arī garāki, – izpētījis Daniels. Bet Tomass domā: – Vislabāk ir būt pa vidu, lai nebūtu ne pārāk resns, ne pārāk tievs. Nevajag daudz ēst, vajag saglabāt savu formu.

Ar bērna muti runā ne tikai patiesība, bet arī nākotne. Un iedomājos Jāņus kaut kad nākotnē, kad tievēšanas problēma būs jau pagātnē… Skats šāds – latvieši kā tādi senie grieķi skaisti miesā un garā lec pa pāriem pāri ugunskuriem un lec, un tik lec, tā viegli, viegli… Noskurinos no vīzijas un dodos pie pīrāgu bļodas. Jāņi taču! :–)

 

 

 

 

 

VIEDOKLIS

Dagmāra Beitnere, kultūras socioloģe:
LET_beitnere

– Šodien tas drīzāk ir jautājums nevis par tievuma, bet gan jaunības kultu. Jo darba tirgus ir ļoti nežēlīgs un redz, ka jauns cilvēks var vairāk “pavilkt”.

Tievuma kults sākās pēc Pirmā pasaules kara. Sabiedrības apziņā vēl bija dzīvi iznīcinātās aristokrātijas ķermeniskie standarti un, otrkārt, darba tirgū blakus vīriešiem nonākušajām sievietēm nācās mainīt attieksmi pret ķermeni.

Šodien vairāk jārunā par ķermeņa kultūru. Labklājības zemēs cilvēkiem svars pieaug. Kurā valstī ienāk “Koka-kola” ar piecām karotēm cukura katrā glāzē un čipsi, mainās ķermeņi, pat Francijā sievietes vairs nav tievas. Sabiedrībā allaž ir kāda referentā grupa (viedokļu līderi), kas nosaka, kas tai šķiet skaists. Padomju laikos tie bija mākslinieki. Šobrīd Latvijā nav referentās grupas, pazūd arī morālās autoritātes. To vietā mūs uzrunā zīmoli. Zīmoli pērk sejas, tās ir aktrises, sportisti. Patērniecība mūs sadala pa patēriņa groziem, atdalot vienu no otra, lai vieglāk varētu ar mums manipulēt. Atrast vienojošo ir grūti. “Jūs esat īpašs”, mums iestāsta, bet nav references, kas mūs kā cilvēkus apvienotu. Nav vērojošas, vētījošas attieksmes. Arī jautājumā, kas ir skaists – tievāks vai ne tik tievs ķermenis.

 

 

“Miesas ir jākopj, lai dvēselei ir, kur šūpoties. Tievajiem dvēseles atsitas pret ribām un sākas visādi depresioni. Latvietis gan priekus, gan bēdas apēd.” Citāts no Bufetčicas (Anitas Birznieces tēls no Gulbenes tautas teātra repertuāra) uzrunas konkursa “Sieviete Latvijai 2013” laureātēm.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+