Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Alvīne
Piektdiena, 15. decembris, 2017
24. septembris, 2017
Drukāt

Fredis: Latvieši spiež ārā joku kā aizcietējuma mocīti (11)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Andris Freidenfelds

Koncerti

Grupas jubilejas šovi "Sudrabkāzas" notiks:
30. septembrī plkst. 19 Ventspils teātra namā "Jūras vārti"
7. oktobrī plkst. 15 Latgales vēstniecībā "GORS"
7. oktobrī plkst. 19 Latgales vēstniecībā "GORS" (izpārdots)
13. oktobrī plkst. 19 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" (izpārdots)
14. oktobrī plkst. 19 Jelgavas Kultūras namā (izpārdots )
20. oktobrī plkst. 19 Alūksnes Kultūras centrā
21. oktobrī plkst. 19 Valmieras Kultūras centrā
27. oktobrī plkst. 19 "Arēnā Rīga"

Ar koncertu Vidzemes koncertzālē “Cēsis” grupa “Labvēlīgais tips” sākusi savu 25 gadu jubilejas koncertšovu “Sudrabkāzas” tūri, kas tiek rīkota par godu grupas ceturtdaļgadsimta jubilejai.

Skanēs populārākie hīti “Alumīnija cūka”, “Čiekurs egles dēls”, “Naukšēnu disko”, “Pīrādziņ, nāc ārā!”, “Omnibuss”, “Frāzes”, kā arī skaņdarbi no grupas jaunākā , 1. aprīlī klajā laistā albuma “Kaste.”

“Labvēlīgais tips” uzstāsies savā tradicionālajā sastāvā: Andris Freidenfelds (balss), Normunds Jakušonoks (balss, taustiņi), Ģirts Lūsis (balss, ģitāra), Kaspars Tīmanis (balss, trombons), Oskars Ozoliņš (trompete, balss), Artūrs Kutepovs (ģitāra), Pēteris Liepiņš (ģitāra), Haralds Stenclavs (taustiņi) un Ainis Zavackis (sitaminstrumenti). Īpašie viesi – dziedātāja Elza Rozentāle un deju grupa Fandango.

“Kāzas, kurās jebkurš var būt līgava vai līgavainis, kāzas, kur kaislīgā mīlas nakts jau sen pagātnē. Tomēr mīlestība nerūs, vedējtēvs nelūzt, bet tortes rozes – nekūst, jo tās ir no sudraba,” saka grupas solists Andris Freidenfelds (viņš arī Fredis),” sudrabkāzas – nācija pret “Labvēlīgais tipu” nav jāsaprot kā kautiņš vai cīņa, bet gan: “Pie skatuves stāv nācija un skatās mūsu koncertu!”.

Andri, salīdzinot ar jaunākām grupām, jūs esat tādi kā dinozauri. Kā jūtaties konkurences cīņā par nācijas mīlestību?
Andris Freidenfelds: – Ko tur daudz konkurēsi. Katram savi darbi, ar mūziku tāpat īpaši nenopelnīsi. Nē, var jau, bet tad jāspēlē nevis vienā, bet desmit grupās, ko daudzi manas grupas dalībnieki arī dara. Akmeņus negraužu, lai kur baigi uzrāptos. Vienubrīd apnika ik sestdienu svētdienu braukt kaut kur publiku izklaidēt, vēl jo vairāk tādēļ, ka visus iepriekšējos gandrīz divdesmit gadus tiku cēlies piecos, sešos rītā kā darba rūķis. Bet pat lāga neatceros, par ko mēs ar Ufo tajos rīta šovos runājām… Tagad radio SWH esmu pārgājis dienas režīmā un atgriezies kā pirmsākumos, strādāju viens pats, daru to pašu ko 80. gados diskotēkās – atlasu mūziku, samontēju, nostāstu jaunumus, izvelku vecās, muzikālās arheoloģijas “fosilijas”, kaut ko no pasaules klasikas, neļauju aizmirst cilvēkiem, kas notika mūzikā vēl pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem. Jā spēlē tikai mūsdienu draņķus, tad taču prātā var sajukt.

Grupu “Labvēlīgais tips” jūs ar Normundu Jakušonoku un Ģirtu Lūsi esot dibinājuši kā joku…
Tāda tā ir arī tagad, nekā nopietna tur nav.

Katrā jokā sava patiesības deva…
Zinu, zinu, esmu viens no nopietnākajiem, par mani arī jaunībā armijā visi Odesas žīdi, ar ko dienestā lika blakus, teica – klusais komiķis…

Kad 1995. gadā klajā nāca jūsu debijas albums “Alumīnija cūka”, nav ko slēpt, dažs labs tā arī nesaprata, par ko viņi tur īsti dzied. Kāda bildīte jums pašiem bija acu priekšā?
Jebkas. No nievājoša, apsaukājoša vārda cilvēkam, kas tev nodarījis pāri, līdz futūristiskam nākotnes biorobotam… Mēs jau esam retro futūristiska grupa, mūzikā pietiekami daudz senatnes, arī stāsti par princesēm un tā dēvētajiem cūku ģīmjiem un pilotu Antonu Šmitu, kurš sastapis citplanētiešu skaistuli, strādā viņai par gidu. Es to joku, ko sauc par “Labvēlīgā tipa” liriku, arī uzskatu par pietiekami lielu mākslu, lai to līdz galam nevarētu izskaidrot un saprast.

Tekstos gan nekā banāla, bet mūzika skan kā šlāgeris.
Neviena šlāgera grupa mūsu tekstus nevarētu atļauties, baidītos, ka viņus nesapratīs. Bet mums toreiz tas bija vienalga, jo grupu veidojām pilnīgi bez jebkādas nākotnes perspektīvas, ilgtermiņa vīzijas, kā tagad saka… 1992. gadā likās – jo jocīgāk, jo labāk. Tas atbrīvo, jo tu neiegrožo sevi nekādos žanra rāmjos. Arī mūzika mums diezgan eklektiska, līdzīga deju mūzikai, šlāgeris. Kaut kas no roka arī mazliet, pieskaramies čarlstonam un vēl uzspēlējam valsi. To lielo arhaismu, kas pie latviešiem vienmēr aiziet.

Ja vajadzētu raksturot jūsu dziesmu tekstus, es teiktu – ironiski labsirdīgi.
Nosaukums uzliek pienākumus. Tas ir viens rāmis, ko nevaram pārkāpt. Nevaram dziedāt kā “Jūdasa graši” – tie garmatainie, džemperos spēlē. Viņiem, piemēram, ir dziesma “Es eju dirst”. Un jaunieši klausās. Tie “graši” nu gan gājuši krietni tālāk par mums, bet domāju, tai grupiņai nespīd nekas un nekad. Tauta teiks – ja tik smuki par to darīšanu dziedi, tad tev tur arī ceļš, varbūt nemaz nenāc ārā no tās būdas. Man arī kādā ballītē pēc koncerta, iemalkojot ko stiprāku, sanākuši daži teksti, kuros paskatos – nē, “Labvēlīgam tipam”neder, atdodu kādam citam. Pāris tekstus esmu aizlaidis Ufo, tādus rupjos, lai lieto savai grupai. “Tipam” vajag turēties uz naža asmens un ar glanci.

Un ar zemtekstiem kā par čiekuru egles dēlu vai to, kas mūsu mežā galvenais. Tas taču tik būtiski, sākot no ģimenes , kāda kantora un beidzot ar Jēkaba ielas Augsto namu un visu valsti.
Tā tāda saprotamāka metafora. Ar “Omnibusu” līdzīgi. Sabiedrības modelis kā milzīgs omnibuss, pilns ar ļaužiem, lētticīgiem un psihopātiem, trakiem kontrolieriem un konduktoriem, apātiskiem vadītājiem, lētticīgiem kapeiciņu apracējiem… Tas ir viens no mūsu pirmajiem hītiem 90. gadu sākumā, kad atkal kārtējo reizi radās mūsu brīvā valsts, kura jau lēnām sāka buksēt, milzu birokrātijā daudzas izlolotas ilūzijas klusi izšķīda kā mazdārziņā omnibusa izbraukāti tomāti un burkāni… Nav jau nekāds rožu lauks tā dzīve nevienam. “Om” nozīmē arī joprojām vēl vibrējošo atskaņu no lielā sprādziena. Bet vai šo domu tā vienkārši ņemtu pretī? Kaut, iespējams, bez mums vēl ir visādi astaini un antenaini cilvēciņi citās planētās… Taču kopā ar burkāniem, tomātiem un kartupeļiem, un citiem no PVN atvieglotiem dārzeņiem “Omnibusu” pieņem, ka nemetas.

Varbūt paveriet jūsu dziesmu tapšanas virtuvi?
Ar nošu rakstu esmu uz “jūs”, tāpēc arī meldijas iedziedu vai iebubinu diktofoniņā vai kādā citā ierīcē, tad nesu džekiem, arī Jakušonokam, kas to lietu pieprot smalkāk. Viņiem arī tekstu jāpieslīpē, tad ieguļas labāk kopā ar meldiņu. Bet uzrakstīt vispirms dzeju un tad meldiņu piedomāt – tas nestrādā, vismaz manā gadījumā. Man viss nācis kopā. Kā “Alumīnija cūka”, tā “Brālim Čikāgā” radies, mežā, sēņojot. Kapos arī esmu sacerējis dziesmas. Citreiz nakts vidū sāku bubināt, dungot, tad fiksi augšā, jāiet klusā vietā vannasistabā kaut ko iedziedāt.

Nupat aprīlī klajā nācis jaunākais albums “Kaste,” kā saucas arī tituldziesma. Kas tajā kastē iekšā?
Varbūt nebūs liels hīts, bet pašiem mums tituldziesma ļoti patīk. Albumi padārgi, cik nu cilvēki tos pērk, tāpēc lielākoties mūzikā redz un dzird aisberga virsējo daļu, to, kas skan radio, televīzijā. Pieļauju, daudzi “Kasti” pirmoreiz dzirdēs koncerttūrē.

“Kastē” ieskanas mefistofelisks motīvs. Pastnieks atnes kasti, parakstīties liek, un, vicinādams asti, kaut kur projām iet… Kad kaste vaļā, istaba pilna ar visādām kreatīvām radībām, kuras jādabū atpakaļ. Nopietns gabals, mazliet velnišķīgs, mazliet roka manierē. Teksts derētu arī labām roka grupām, jo roks jau vienmēr koķetējis ar mefistofeliskām lietām. Mūziku gan rakstījām kopā ar Ģirtu Lūsi un Normundu Jakušonoku.

Biju redzējis mazu videofilmiņu par kasti. Tajā cietumnieks sērkociņu kastītē ierauga sevi maziņu, ierauga kameru, kurā ieslodzīts, grib izņemt sevi ārā no kastes, tas arī izdodas, bet vēl lielāks, milzu pirksts, kas patiesībā ir viņa paša pirksts, izceļ laukā vēl kur citur. Tāds mūžīgi nesaprotamais , neizskaidrojamais cikliskums, spirāle… Tajā visā ir kaut kas velnišķīgs un reizē biedējošs.

Bet otrajā pantā – kastnieks atnes pastu, un visas zīmes vienuviet, bet man dodiet krustu, un to kasti taisiet ciet… Krusts no vienas puses ir analfabētisma simbols, bet no otras – zīme cīņā ar sātanisko. Tā ir cīņa ar dēmoniem, kuru jebkuram joku Pēterim vairāk kā vajag, jebkuram radošam cilvēkam aiz naga melnuma vietā… Viss viens, dēmoni vai kompleksi, ar tiem jācīnās. Un vislabāk ar dziesmām, ar krustu, ar jautrību, ar jokiem. Pirms kāda laika viena meitene vīkšījās rakstīt diplomdarbu par “Labvēlīgā tipa” dziesmu tekstiem. Ko viņa tur bija atradusi, mati cēlās stāvus, neko tādu jau nebiju gribējis, tik lai atskaņas kā visās jautrās dziesmiņās. Bet tas jau forši, ka cilvēki ko meklē un atrod.

Kā nācija sadzīvo ar humoru?
Tieksme ņirgt un ierēkt jau traki liela. Joko uz nebēdu vietā un nevietā. To visvairāk izjūti, kad pats esi joku darītāja statusā. Tad katrs uzskata par savu pienākumu jebkurā vietā ar tevi mazliet pajokot, uzsist uz pleca, pavilkt uz zoba, kā nu kuro reizi sanāk, dažreiz neērti tā jokotāja vietā. Es cenšos ārpus darba tā īpaši nejokot. Bet nelaime, ka latvieši kā aizcietējuma mocīti, spiež ārā to joku. Spiež un spiež, bet, kā nesanāk, tā nesanāk. Un saradies tik daudz to podu sēdētāju, improvizācijas teātru un tamlīdzīgu jūrām un čupām. Un ļautiņi iet skatīties, kur nabaga desmit cilvēki, no kuriem pusotram varbūt ir humora izjūta, mokās ar aizcietējumu. Bet var arī saprast – caur joku esam mēģinājuši cīnīties ar dogmām un pateikt skaļi nepasakāmo. Un, ja tik mazai tautai, kripatiņai kā vidēji lielai Amerikas pilsētai, ir īsti par ko jokot un smieties, varam būt priecīgi. Smiekli ir kā glābšanas riņķis, bez tiem ikdienišķā pelēcībā būtu pavisam traki.

Kā vērtējat jauno muzikālo šovu “X faktors”?
Man nepatīk sāncensība, turnīri, vienalga, dziedāšanas, dejošanas, plāceņu cepšanas vai tievēšanas šovi. Bet diemžēl izskatās, ka televīzijā vispār vairs nekā cita nav, ir tikai viena vienīga shēma no amerikāņiem patapināta. Stāv viens vai divi trīcošu lūpu uz skatuves, trīs bargi vērtētāji skatās, un par šo norisi jūsmo fani vienādos krekliņos ar uzrakstiem “mūsējie labākie”. Uztaisa šovā kādu par zvaigzni, kuru jau pēc desmit dienām visi aizmirsuši. Nu labi, varbūt kāds arī iekaro savu vietu, bet cik tādu ir? Man labāk patīk foršs koncerts, kur neviens nesēž žūrijā kā prezidijā, kur trūkst vien sarkanā galdauta un karafes kā padomju laika politbirojā. Mākslīgi radītās televīzijas šovu emocijas ir riktīgi falšas, sākot ar žūriju un beidzot ar līdzjutējiem un šova vadītāju. Tad es labāk baudu īstu koncertu, interesantu grupu, aizbraucu uz festivālu “Pozitivus”.

Iedomājieties, iznāktu tādā cīniņā “Beatles”, viņus vispār izbalsotu, aplauztu jau pašā sākumā, jo jau kopš jaunības viņi gāja savu ceļu, un toreiz nebija nekādu x faktoru traktoru, kas brauc pāri. “Beatles” dziedāja striptīzbāros, katru nakti bija jāslīpē dziesmas un jāspēlē dzērājiem, maukām un dīkdieņiem. Tika strādāts nevis ar viltus faniem, bet riktīgu, zaņķa publiku, kas arī ir īstā rokenrola publika. Tad arī grupai radās pārliecība par sevi. Bet te nedēļu gatavojas un vienu dienu tā smagi ceļ kā svaru stieni.

Kas ir labs, lielisks humors?
Ar paradoksu. Visi politiskie joki strādā dažas dienas. Viens politiķis pasaka kādu muļķību, kāds labvēlis ietvītero jociņu, un visi ķiķina. Pēc mēneša neviens vairs nesaprot, kas tajā jokā tik smieklīgs. Bet paskatieties O’Henri vai Čehovu. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums. Brīnišķīgs humors, universāls.

Vai ir lietas, par ko nedrīkst smieties?
Tādu nav. Par slimībām jau smejas, par nāvi – pats par sevi saprotams. No svara, kā savieto. Pašam jāizgudro, vai vari pasmieties cienīgi, ar pietiekamu glanci. Ja nē, labāk nesmejies par psihiski slimiem. Ja nesanāks labs joks, labāk smejies par kartupeļiem.

Padalieties ar kādu kuriozu no “Labvēlīgā tipa” koncertdzīves, kurā visi varbūt nav bijuši klāt…
Kā jau visām joku grupām, nekā diži kurioza mums nav bijis. Mazs kurioziņš bija, kad izdomājām dziesmas laikā Jaungada koncertā uz skatuves mūsu taustiņniekam Jakušonokam nodzīt matus. Viņš spēlē klavieres, nav laika pretoties, un mēs ar elektrisko mašīnīti – uz nullīti. (Protams, protams, viņš tam bija iepriekš piekritis – Fredis paskaidro, ja nu kādam ar humoru pašvakāk. – V. K.) Izskatījās efektīgi, varēja redzēt, ka Jakušonokam tā nav nekāda parūka. Publikai lustīgi. Daudzas grupas tā neatļautos.

Dominējošā sajūta pirms koncerttūres…
Uztraukums man tikai pirmā panta garumā. Man nav lampu drudža. “Labvēlīgais tips” ir liela banda, kā omnibuss brauc uz priekšu. Ja man kas piemirsīsies, pārējie pārtvers. Divus gadus neesam pa Latviju drasējuši. Citas grupas brauc pa lieliem un maziem kultūras namiem ik gadu, spēlē vai nemitīgi koncertos, neskaitot oligarhu dzimšanas dienas, bet mēs – reiz pa diviem gadiem. Pietiekami ilgs laiks, lai publika pēc mums noilgotos.

“Labvēlīgais Tips”
1992. gadā dibināja solists Andris Freidenfelds, Normunds Jakušonoks un Ģirts Lūsis. Grupas debijas albums “Alumīnija cūka” klajā nāca 1995. gada 1. aprīlī, kas aizsāka grupas tradīciju albumu izdot tieši šajā datumā. Albums saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu kā labākais pop & rock & dance albums. 1996.gadā klajā nāca otrais “Labvēlīgā Tipa” albums “Pilots Antons Šmits”, savukārt 1997.gadā – albums “Pumpa”, kas ieguva Gada balvu par labāko šlāgeru mūzikas albumu. Grupas kontā ir arī albumi “Tā, lūk, man iet”, “Tipa labākās dziesmas”, “Eiropa mūs nesapratīs”, “Mūzika iereibušiem cilvēkiem”, “Naukšēnu disko”, “Svīres tango”.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Ir tāds teiciens: “Nav ko smiet par latviešiem, tie no sirds jānožēlo! ” Tā var teikt par Freda kritiķiem. Par to “aizcietējumu” Fredim pilnīga taisnība: latvieši nemāk jokot un nesaprot humoru. Paskatieties uz joku filmām vai t.s. humora šoviem – viss ir tik uzspēlēts, samākslots un pilnīgi nebaudāms. Kaut vai tās anekdošu stāstītāju sacensības televīzijā ar “cienījamas” žūrijas piedalīšanos. Jaunieši, arī meitenes, nāk priekšā ar prastiem un nepieklājīgiem joku stāstiņiem, visiem liels prieks un “visi ļaudis mūsu ielā, teļa sajūsmībā lielā! “

  2. Latvieši tādi , latvieši šādi. Visi man labi bija , kad es pati laba biju… Ai , bet Fredim jau citas dainas…Sakāpis galvā aksakālim :))

  3. nu fredīt,tu jau nu arī tāds izspiediens,pie tam atkārtots,vien esi…

  4. čiekurs - prieža dēls Atbildēt

    Spriežot pēc dziesmām un izteikumiem ( letiņi – pāķi , ēd treknu gaļu ! )tam fredim galvā ir pamatīgs un sens aizcietējums ! Dai dai dai dai !

  5. Saskarsmē ar apkalpojošo personālu reti riebīgs tips. No labvēlības ne smakas…

  6. Labi, ka cilvēks vismaz vienā teikumā ir paškritisks. Freda joki… Tiešām – izspiesti.

  7. Būtu labāk savedis kārtībā savu muti,pabriesmīgi pat skatīties.Tik pareizi ēd,bet mute ,kā kapsēta.

  8. varbūt, ka labāk nekā diareja ar divdimensiju jokiem

  9. Aizcietējumi, protams, pastāv.
    Tikai jautājums: kas tiem letiņiem uzrakstīja priekšā “Dainas” ?

    • Drīzāk jājautā, vai GRIB saskatīt LATVIEŠU jokus.
      Ja pazīst tikai angļu humoru, kas pats par sevi jau ir humors, tad iznāk, ka pasaulē ir tikai viens humors.
      Publika nesastāv tikai no režisorus beigušajiem !

  10. Nācijas Pajolis nr 1

Draugiem Facebook Twitter Google+