A. Bērziņa meita: Ulmaņa kulta mums mājās nebija 0
Alfrēda Bērziņa meita par savu tēvu, Kārli Ulmani, karā un padomju laikā piedzīvoto. Maija Einere ir laipna un enerģiska. Mūža darbīgākie gadi pavadīti, darbojoties mežsaimniecības nozarē, arī Kalsnavas meža pētīšanas stacijā. Maijas kundzes Pierīgas mājas dārzs savulaik iemantojis Latvijas izcilākā daiļdārza goda nosaukumu.
Runājot par savu tēvu, Kārļa Ulmaņa laika Latvijas sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu, viņa joprojām saka: papiņš. Kā bērnībā, kad tēvs viņu saucis par Juju.
”Man daudzi teikuši, lai uzrakstu par savu tēvu, savām atmiņām. Taču es nevaru rakstīt, jo ļoti daudz ko neesmu ar tēvu izrunājusi. Vienpadsmit gadus vecs bērns jau nevar izrunāt to, ko es būtu jautājusi tagad. Es nezinu motivācijas, nezinu atbildes. Papiņš nekad nekur, nevienā grāmatā nav ķengājies. Ja cilvēks bijis nepatīkams un nav gribējies par viņu rakstīt, tad viņš to arī nav darījis. Gunārs Meierovics vēlējās, lai viņš pastāsta par Vilhelmu Munteru vai par finanšu ministru Alfrēdu Valdmani. Tēvs pateica: nē. Pastāstīt viņš varot, taču rakstīt ne,” jau sarunas sākumā bilst Maija Einere, dzimusi Bērziņa. 1940. gada jūnija notikumi un Otrais pasaules karš gādāja, lai pēc 1945. gada viņas tēvs, māte Alīna Bērziņa un brālis Harijs paliktu ”dzelzs priekškara” otrā pusē. Tad atlika vien vēstulēs paustās ilgas vienam pēc otra un pēc dzimtenes. ”Agrā bērnībā ar vecākiem saskāros samērā maz, jo man bija guvernante. Bet vakariņas mēs ēdām kopā. Papiņš parasti lasīja ”Jaunākās Ziņas”, skatījās, kā es neēdu, un teica: Jujūlīt, ēd!” atceras Eineres kundze. Iznācis tā, ka visciešākā saskarsme ar tēvu bijusi jau kara beigās Vācijā, kad aizdomās par spiegošanu Anglijas labā apcietināto Alfrēdu Bērziņu 1943. gada novembrī vācieši izlaida no koncentrācijas nometnes.
– Jūsu tēva vārds ir cieši saistīts ar Kārļa Ulmaņa darbību…
– Ar Ulmani viņam bija ļoti labas attiecības. Tēvs viņu labi izprata un augstu vērtēja. Viņš jau arī nomira pārpūlējies, kad 1977. gadā – Ulmaņa 100 gadu jubilejas gadā – braukāja apkārt un lasīja lekcijas. Tad viņu visur aicināja. Braukāja pa Ameriku, bija Austrālijā, Eiropā. Nomira pēkšņi un viegli – avīzi lasot.
Man kā bērnam Kārlis Ulmanis palicis atmiņā ārkārtīgi pozitīvi – viņa runasveids, viņa izturēšanās. Viņš nekur nebija falšs. Mūsu mājās atceros viņu divas reizes.
Vispār jau Ulmanis nebija ne viesību gājējs, ne pa mājām staigātājs. Pēdējo reizi, atceros, satiku viņu Rīgas pilī. Ģimenē biju pati jaunākā, tāpēc visi ap mani riņķoja, bučoja un apdāvināja. Septiņu gadu vecumā jau biju novērtējusi visus radus. Bērns taču jūt! Man bija tādi tuvi radi, no kuriem es negribēju ne bučas, ne dāvanas. Vēlāk, kad sākās juku laiki, izrādījās – tā arī bija, kā biju jutusi. Tie cilvēki palika dzīvot mūsu dzīvoklī, nēsāja manas mātes drēbes, kas mani šausmīgi aizskāra.
Tagad daudz runā, ka 1940. gadā vajadzēja pretoties. Bet vai tad kāds domāja, ka kas tāds var notikt? Ne jau tikai Ulmanis palika uz vietas. Kāpēc tad tādi kā Benjamiņi, Ķuzes un visi bagātie latvieši palika uz vietas? Es dažkārt nesaprotu, kādēļ cilvēkiem tik ļoti gribas rakstīt visādas muļķības. Kādēļ viņi neiedomājas, kā tas toreiz bija patiesībā? Arī igauņi taču neaizstāvējās!
– Ja Ulmanis bija tik pozitīvs, no kurienes radās viņa autoritārisms?
– Es pat nedomāju, ka tas bija autoritārisms.
Manuprāt, Ulmanis vienkārši slimīgi vēlējās visu ātri izdarīt. Viņš ļoti steidzās. Visu, kas traucēja, viņš slaucīja nost. Bet sliktu jau Ulmanis nevienam neizdarīja. Papiņš kādreiz teica, ka pašam Ulmanim nav bijuši vajadzīgi ne goda vārti, ne ziedu kaisīšanas.
To darījuši cilvēki, kas viņu gaidīja, jo uzskatījuši, ka tā jādara. Ulmanim vislabāk paticis tāpat iesēsties automašīnā un aizbraukt kaut kur.
– Jūsu tēva vēsturiskais tēls nav īpaši labs. Laikabiedri viņu dēvēja par “mazo vadoni”, arī trimdā runāja ļoti dažādi…
– Es zinu. Protams, cik cilvēku, tik domu un priekšstatu par visu, kas bijis. Nu nav pasaulē cilvēka, kam nebūtu kāda netikuma. Un ja vēl tiek pie tik lielas varas…Viņš ļoti paļāvās uz Ulmani, uz viņa idejām, ka tās ir pareizas. Visinteresantākais, ka mums mājās nebija nekāda Ulmaņa kulta. Kādreiz tēvs pie vakariņām pieminēja ”veco kungu”, bet vairāk ar humoru. Domāju, ja ar viņu draudzējās tik godājami cilvēki kā tieslietu ministrs Hermanis Apsītis un Valsts kancelejas direktors Dāvis Rudzītis, tad nez vai viņš bija tāds intrigants. Varbūt valodu pamatā bija muļķīgais strīds par lauku māju Vircavas pagasta Oglainē, kuru gribēja ģenerālis Balodis. Balodim tēvs tāpēc lāgā nepatika. Dumji arī, ka viņš ļoti uzticējās Vilim Lācim. Lācis vairākkārt bija mūsu mājās. Bet es saku, es nevaru runāt par lietām, kuras neesmu ar tēvu izrunājusi. Es viņam, piemēram, tagad labprāt pajautātu par 1934. gadu.
Bet 1940. gadā viņu pirmo un sākumā vienīgo sauca uz pratināšanu. Gandrīz tūlīt. Pa vakariem. Nevienu citu ministru tad vēl neaiztika. To stāstījusi mana māte un mans brālis. Varbūt viņu sauca tādēļ, ka viņš bija aizsargu priekšnieks. Un tad bija tā atmiņās ”Labie gadi” aprakstītā jūlija sākuma Vecrīgas dzīvokļa epizode ar Mihailu Vetrovu no padomju sūtniecības un vīna pudeli uz galda. Papiņš ne dzēra, ne smēķēja.
Vetrovs gribēja, lai viņš paraksta kaut kādu papīru, ka Latvijai bijusi vienošanās ar Vāciju pret Padomju Savienību un plānots uzbrukums. Bet papiņš neko neparakstīja. Viņš gāja pie Ulmaņa un prasīja, kā rīkoties. Ulmanis pateica, lai brauc prom.
– Arī Alfrēda Bērziņa bēgšana uz Zviedriju dažiem šķitusi aizdomīga…
– Izbraukšana notika pēdējā brīdī. Cilvēki, kas to organizēja, jau miruši, taču es viņus pazinu. Alfrēda brālis Kārlis Bērziņš bija Valkas apriņķa priekšnieks. Pretim Igaunijas pusē bija Valgas apriņķa priekšnieks. Līdz Tallinai tikt palīdzēja, un viņu pavadīja aizsargs Grīnhofs. Tallinā dzīvoja manas mammas māsa, kuras vīrs bija ārsts. Tālāk ar kuģi uz Stokholmu. Papiņš Zviedrijā strādāja par melnstrādnieku. Viņam bija uztaisīta pase uz Pētera Koka vārda. To vēl kārtoja mana mamma. Viņš nezināja, kas ar mums noticis, 1941. gadā atbrauca uz Berlīni, bet tur bijušais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis viņu fiksi un ātri nodeva. Vācieši viņu arestēja kā citas valsts diplomātu ar viltotiem dokumentiem un turēja koncentrācijas nometnē. Mocīts viņš netika, bet uz pārrunām sauca un darbu piedāvāja. Papiņš atteicās. Viņš negribēja ne pie krieviem, ne vāciešiem. Saka, it kā beigās no nometnes viņu esot izgalvojuši bijušie Latvijas armijas virsnieki. Pēc atbrīvošanas viņš bija cilvēks bez pases. Mana mātesmāsa mani gribēja ņemt uz Zviedriju. Bet papiņš pieprasīja, lai sūta pie viņa uz Vāciju. Man nebija problēmu, jo vācu valodu pārvaldīju. Viņu laida uz tikšanos ar mani divas reizes mēnesī. Atļauja bija jāprasa gestapo. Berlīni bombardēja, tēvam pa dienu bija jāiet uz darbu. Nebija neviena, kas pie manis paliek. Mēs šķīrāmies 1945. gada 16. janvārī, kad man bija 11 gadu. Tas notika Berlīnes centrālajā stacijā. Kad vilciens sāka kustēties, bija tāda sajūta, ka jākāpj ārā, ka nebūs labi. Tēvs vienmēr nēsāja hūti. Sniga sniegs, un papiņš noņēma cepuri. Tādu es viņu arī atceros. Drīz pēc tam braucu no Berlīnes uz Pomerāniju, kur bija nonākuši mani radi. Kā izrādījās, braucu pretim krieviem. 3. martā viņi bija klāt. Pieredzēju visu to vājprātu, ko viņi darīja. Tie bija izvarotāji, slepkavotāji un laupītāji. Tikai tagad par to sāk atļauties runāt. Man bija tā laime, ka es nevienu izvarošanu neredzēju, taču tās brēcošās sievietes, to dzeršanu, to, ka izņēma auskarus no ausīm…
– Kurā vietā tobrīd Pomerānijā atradāties?
– Tā bija Kvisbernovas muiža. Mēģinājām tikt atpakaļ uz Berlīni, bet bija šausmīgi biezs sniegs. Zirga muguras augstumā. Palikām muižā. Dzīvojām ar vecajiem baroniem blakus istabā. Viņiem bija spirta brūzis un liela govju ferma. Manas krustmātes tēvs teica, lai tie laikus lej spirtu ārā, ka nebūs labi. Bet viņi tajā vācu knauzerībā… Nu kā izliesi tādu mantu kara laikā! Viņi neviens neticēja, ka būs tik traki, tomēr izlēja spirtu ārā, taču vīns pagrabos palika.
Pēdējā muižai izgāja cauri latviešu leģiona 15. divīzija, kas sedza vācu atkāpšanos. Krievi ienāca četros no rīta. Pilskundze vēl teica, ka esot jāvāra tēja un zupa, ka jākurina pirts, jo ieradīšoties noguris karaspēks. Viņi bija tikpat naivi kā mēs 1940. gadā! Domāja, ka vienkārši ieradīsies uzvarētāju armija. Tā vispirms izlauza visas durvis.
Aizdzina mūs uz lielu šķūni. Tā tur sēdējām, kamēr viņi sāka nākt un raut nost auskarus un ķēdītes, par pulksteņiem nemaz nerunājot. Muižā bija strādnieces, tā sauktās Ostarbeiter. Tās laikam parādīja, kam varētu būt zelts. Sākumā nekādas izvarošanas nenotika. Tikai laupīšana. Tad izvāca visus vīriešus. Kaut kur aizveda. Pēcpusdienā mēs varējām atgriezties telpās. Tā vecā baronese, viņa bija tik slaida, franciska! Arī viņu izvaroja. Un nez cik reižu! Pie mums kādā trešajā dienā ienāca ap 70 gadus veca kundze, kuru bija kāds mongolis izvarojis. Viņa teica: ”Viņš varēja būt mans mazdēls! Kā viņam neriebās!” Pēc 9. maija mani no turienes aizveda, jo pēc masalām bija jāgriež iekaisis limfu dziedzeris. Pie ārsta mani līdzi paņēma kāds krievu žīdu kapteinis, kurš veda pie daktera arī savu vācu metresi. Laikam, lai taisītu abortu. Ziedēja kastaņas. Es vairs neatceros, kā to skaisto vācu pilsētiņu sauca, bet tur pa krūmiem vēl gulēja neapglabāti sieviešu līķi. Slimnīcā visi gaiteņi bija pilni matračiem, uz kuriem gulēja sievietes. Es nesapratu, kādēļ viņas tur guļ. Tikai krietni vēlāk sapratu, ka vācu ārsti tur taisīja abortus.
– Tas, ka bijāt Alfrēda Bērziņa meita, droši vien ietekmēja jūsu dzīvi padomju laikā.
– Pastāvīgi bija nepatikšanas. Visus tos 50 gadus. Strādājām ar vīru mežsaimniecības nozarē. Mežsaimniecības ministrija bija latviska, un tur daudz nereaģēja uz pagātni, ja biji labs speciālists. Bet, kad vīrs gribēja mainīt darbu un pāriet uz Cēsu mežrūpsaimniecību, viņu manis dēļ neņēma pretim. Tā partorgu attieksme reizēm bija tik reti riebīga… Sauca uz čeku. Prasīja, ko tēvs raksta. Teicu: ”Jūs taču varat izlasīt!” Viņi: ”Padomju Savienībā svešas vēstules nelasa!” Ko gan tēvs var savam bērnam rakstīt?! Ne jau skrejlapas man sūtīja!
Čekā gribēja, lai es rakstu viņam, ka man klājas ļoti grūti un viņam vajadzētu atgriezties. Bet tēvs, kā zinādams, kādos apstākļos man nāksies dzīvot, man bija teicis: ”Nekad tu nedrīksti nodot. Ne cilvēkus, ne dzimteni.”
Patiesībā viņi netika klāt papiņa vēstulēm, jo es tās atvērtās aploksnēs devu līdzi zinātniekiem, kas brauca uz ārzemēm. Tāpat saņēmu atbildes. Šie cilvēki tiešām bija ļoti godprātīgi. Baidījās, tomēr bija ar mums. Madonas rajona kompartijas komitejas sekretārs Leo Bērziņš, faktiski Latvijai ļoti lojāls cilvēks, man teica: ”Mēs nekad nedzeram šņabi un neejam medībās ar tiem cilvēkiem (ar VDK saistītajiem).” Arī partijas komitejā baidījās no viņiem. Zinu, ka pēdējo reizi mani uz Madonas čeku dabūja Kalsnavas meža pētīšanas stacijas darbinieks, zinātņu doktors. Bet tā runāšana čekā vienmēr bija tik idiotiska, jo viņiem jau nebija man par ko piesieties. Prasu: ”Kāpēc izsaucāt? Kas noticis?” Čekists man saka: ”Jums patīkot imports.” Tikai pēc tam sapratu, ka pie vainas gadījums ar Latvijā iebraukušajiem latviešiem no Kanādas, grupā bija arī mana bērnības dienu paziņa Inese. Viņi tūristu autobusā, uz Siguldu braucot, atrada noklausīšanās ierīci un sataisīja traci. Es to biju pastāstījusi saviem darba biedriem. Bet pēc šā gadījuma man vairs neļāva piedalīties sarunās ar te atbraukušajiem ārzemju meža speciālistiem. Sēdēju tik savā laboratorijā. Pirmo reizi uz ārzemēm pie brāļa mani izlaida 1989. gadā, kad vecāki jau bija miruši. Pirms tam mani nelaida. Teica, nesagādāšot manam tēvam to prieku.
– Tā arī pateica?
– Jā. Mana māte pat sūtīja lūgumus caur starptautisko Sarkano Krustu. Tādus lūgumus respektē visā pasaulē, tikai ne PSRS. No sākuma par to biju ļoti kreņķīga. Nespēju attapties, ka tikšanās nekad nenotiks. Mana mamma nomira 1980. gadā 85 gadu vecumā. Papiņš nomira 1977. gadā 78 gadu vecumā.
– Bet Latvijā joprojām lāgā neuzdrīkstas runāt par kolaboracionisma problēmu…
– Zinu divus konkrētus cilvēkus, kas sadarbojās ar čeku. Viņi abi jau miruši.
2012. gada jūlijā “Latvijas Avīze”publicētais Viestura Sprūdes raksts Noslēpumainais Alfrēds Bērziņš
