Āboltiņa: jāmeklē veidi, kā nonākt pie sarunu galda 0
Pirms sestdien paredzētā “Vienotības” kongresa “Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās partijas līdere, Saeimas priekšsēdētāja SOLVITA ĀBOLTIŅA. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Māris Antone vičs un Egils Līcītis. Par gaidāmo notikumu.
V. Krustiņš: – Vai “Vienotības” pasākums būs parasts numurēts kongress, vai varam sagaidīt valstij, sabiedrībai nozīmīgus secinājumus un rosinājumus?
S. Āboltiņa: – Kongresam ir vairāki svarīgi uzdevumi. Pirmkārt – definēt valsts tālākās attīstības uzdevumus, jo šajā brīdī, kad tikko atkopjamies no krīzes un daudzi ļaudis vēl nejūt pozitīvu iespaidu pašu maciņos, ir skaidri jāformulē uzdevumi tālākai valsts augšupvirzībai un jāuzrāda arī izvēlētie sasniegšanas ceļi. Tāpat ir svarīgi runāt par “Vienotības” tālāko izaugsmi. Kongresā uz diviem gadiem pārvēlēsim partijas vadību, šajā laikposmā valstī notiks trīs vēlēšanas. Ļoti nozīmīgi, kā partija tās sagaidīs – vai “Vienotība” spēj piesaistīt jaunus biedrus, nostiprināties reģionos un cienīgi startēt pašvaldību vēlēšanās.
– Un kas nonāks valdē?
– Nevaru prognozēt, jo kongresā valdes vēlēšanas notiks demokrātiskā veidā. Es vēlētos, lai veidojas veselīga konkurence, un priecātos, ja valdē blakus jau pieredzējušiem politiķiem darbotos jauni cilvēki.
E. Līcītis: – Valdes locekļu sarakstus liks priekšā partijas vadība vai kā kādreiz Tautas frontē ikkatrs kongresā drīkstēs saukt kandidātus?
– Šis process notiks valdes apstiprinātā kārtībā. Valdes kandidātus izvirza 10 biedri, savukārt partijas priekšsēdētāja amata pretendentu – 15 partijas biedri. Statūtos noteikts, ka valdē ir vismaz viens pārstāvis no Latgales, Zemgales, Kurzemes un Vidzemes novadiem – viņiem valdē vietas ir garantētas.
V. Krustiņš: – Vai sagaidāmas kādas svarīgas kongresa rezolūcijas?
– Būs rezolūcijas par valstij aktuāliem jautājumiem.
– Partijas priekšsēdētāja jau nojauš, par ko tās varētu būt? Arī par jūtīgiem jautājumiem?
– Politiskajā dienaskārtībā aktualitāšu šodien netrūkst. Sakrājušies gan tādi jautājumi, kas sāp pensionāriem, gan tādi, kas sāp studentiem, gan tādi, kas sāp visiem.
Saeimā beigusies priekšlikumu iesniegšana Nacionālajam attīstības plānam, un plāns atgriežas apspriešanā valdībā. Briselē noris karstas diskusijas par nākamo septiņu gadu finansējumu. Domāju, ka par visiem šiem jautājumiem būs diskusijas kongresā.
– Plašāku sabiedrību interesē – vai jūs patiešām Dombrovska kungu preciniet prom uz Eiropu? Uz lielu amatu un lielu algu.
– Gribu apliecināt, ka Valdis Dombrovskis veiksmīgi vada un vadīs šo valdību un piedalīsies nākamajās Saeimas vēlēšanās kā “Vienotības” premjera kandidāts. Ceru arī, ka viņš saglabās amatu, jo 2015. gadā Latvija būs ES prezidējošā valsts. Tajā brīdī būs jaunievēlēts Eiropas Parlaments, jaunievēlēts nacionālais parlaments un valdība. Līdz tam būs ielikti prezidentūras saturiskie pamati, neredzu labāku kandidātu par Valdi Dombrovski ar viņa pieredzi un reputāciju Eiropā, kurš Latvijas pirmo prezidentūru varētu novadīt labāk. Savukārt jebkuras diskusijas par Latvijas kandidāta iespējām ieņemt vai pretendēt uz augstu amatu Eiropas struktūrvienībās būtu vērtējamas kā mūsu pašapziņu ceļošas.
E. Līcītis: – Bet vai valdība ir drošībā, jo ministru un atsevišķu iedzīvotāju grupu starpā iestājies gandrīz vai karastāvoklis, birst demisijas pieprasījumi. Labklājības ministre noskaņojusi pensionārus pret sevi, studenti un rektori sūdzas par Ķīli, ģimenes ārsti pret Circeni, un arodnieks Keris laidīs vēsti uz Briseli viscaur pret valdību, kura negādājot par veselības aprūpi.
– Katrs šāds gadījums ir atsevišķi vērtējams.
Pozitīva ir vispārēja sabiedrības iesaistīšanās, ietekmējot lēmumus, kas to skar un kas tai ir svarīgi. Savukārt ministram vienmēr ir svarīgs dialogs ar nozari, vienmēr ir jāmeklē veids, kā nonākt pie kopīga sarunu galda. Ja dialogs neveidojas, tad ir jāstrādā visai koalīcijai.
Gan premjers, gan Saeima iesaistīsies dialoga meklējumā, lai mūsu jaunieši iegūtu konkurētspējīgu izglītību.
V. Krustiņš: – Sapratu, ka Ķīļa kungam jālabojas?
– Aicinātu Ķīļa kungu saglabāt enerģiju un vēlmi īstenot reformas, bet meklēt dialogu un veikt reformas kopā ar sabiedrotajiem.
– Ja tic cipariņiem TV raidījumu aptaujās, Ķīlim ir ļoti daudz sabiedroto. Viņi uzticas un vēlas piedzīvot reālas, taustāmas izmaiņas.
– Ja uzstāda jautājumu – vai esat par reformām augstākajā izglītībā? – atrodiet TV skatītājus, kuri tam izrādītu pretestību!
Reformām jābūt pamatotām, konkrēti formulētām, tādām, ko Ķīļa kungs apzīmē par reformu “birokrātiskajā variantā”. Nedrīkst jaukt nost māju, kur iekšā dzīvo cilvēki. To var remontēt, pārbūvēt, pat celt no jauna, bet jāvar pateikt, kas notiks ar iemītniekiem.
– Bet cik ilgi veca māja to cietīs? Kā aizstāvēsiet Circenes kundzi? Šo varonīgo dāmu knābā bez žēlastības.
– Circenes kundze atbild par ļoti sarežģītu un atbildīgu nozari, kas attiecas uz ikvienu cilvēku, tādēļ bija patīkami Pensionāru federācijas jubilejas pasākumā dzirdēt labus vārdus par veselības ministri. Gada laikā nevar atrisināt visas problēmas veselības nozarē, tādēļ arī rodas konfliktsituācijas. Es domāju, ka Circenes kundze, būdama pieredzējusi politiķe, radīs tām risinājumus.
M. Antonevičs: – Vai arī jums pašai Saeimā nesanāca visai nesekmīgs “dialogs” ar pašvaldību vadītājiem? Vai tas nebūs pabojājis attiecības ar Pašvaldību savienību?
– Notikušo gribu vērtēt kā ļoti nekorektu Jaunsleiņa kunga rīcību. Vienmēr esmu uzsvērusi Saeimas durvju atvērtību un partnerību, tajā skaitā arī ar Pašvaldību savienību. Pašvaldību savienības domes sēdē premjers un finanšu ministrs panāca vienošanos par naudas sadalījumu starp valsti un pašvaldībām, tika organizētas divas tikšanās ar Saeimas pārstāvjiem.
Lai valsts budžeta pieņemšanas laikā pašvaldību vadītājiem nebūtu jāprotestē uz ielas, mēs vienojāmies, ka viņi varēs sekot budžeta sēdei, atrodoties Saeimas namā. Pašvaldību vadītāji nav traucējuši Saeimas darbu, šoreiz runa ir par likuma neievērošanu. Saeimas kārtības rullis precīzi nosaka uzvedību Saeimas zāles viesu sektorā.
To vajadzētu atcerēties, kad mēs tik bieži piesaucam: “Viens likums, viena taisnība visiem.” Ja nākamreiz viesu sektorā kartītes gribēs cilāt Lindermans, vai mūsu attieksme pret likuma neievērošanu būs tikpat saprotoša? Ja Pašvaldību savienība patiešām nāks klajā ar iniciatīvu grozīt spēkā esošo likumu, tad iespējams, ka “Saskaņas centra” deputāti varētu to atbalstīt, lai pārvērstu Saeimas zāli par politiskās aģitācijas vietu.
Vēlos uzsvērt – Saeima turpinās dialogu ar pašvaldībām, jo pašvaldības ir tā vara, kas vistuvāk iedzīvotājiem, un iedzīvotāji ievēl Saeimu.
– Pieminējāt Lindermanu. Vai jūs šo kungu ielaistu Saeimā?
– Ja kāda frakcija vai deputāts šādu viesi uzaicina, sagādā caurlaidi. Tad nav pamatojuma viņu apturēt pie ieejas. Pašlaik Eiropā notiek diskusija, kā atrast līdzsvaru starp parlamenta atvērtību un drošību. Sevišķi aktuāla tā kļuvusi pēc pagājušā gada notikumiem Norvēģijā un pie Norvēģijas parlamenta.
V. Krustiņš: – Avīzes plaši izrakstījušās par skandālu Amerikā, tur augsts ģenerālis bijis spiests atstāt amatu, jo izdarījis laulības dzīves pārkāpumus. Telpā izplatās ziņa, it kā kāds mūsu valdības ministrs esot atstājis savu ģimeni ar diviem maziem bērniem, bet par to klusucieš. Jums ir tam vērtējums?
– Latvija ir varējusi pastāvēt 94 gadus tāpēc, ka tās pamatos ir ieliktas vērtības, viena no tām ir ģimene. Nevaru būt soģe un izspriest, kas notiek katrā ģimenē, un negribu ņemt par pilnu dzeltenās preses ziņu, bet cilvēkam, darbojoties politikā, jāsaprot, cik daudzos un dažādos veidos viņu svērs un vērtēs ne tikai pēc valdībā pieņemtiem lēmumiem.
E. Līcītis: – Āboltiņas kundze, kādu atzīmi jūs sev liktu par aizvadīto gadu “Vienotības” priekšsēdētājas amatā?
– Ir izdarīts ļoti daudz, ir bijušas veiksmes un arī neveiksmes. Atzīstu arī, ka attiecībā uz partijas veidošanu un stiprināšanu ne viss ir izdarīts. Runājot ar partijas biedriem, esmu sapratusi, ko nepieciešams uzlabot. Šā gada laikā vairāk uzmanības ir veltīts darbam valdībā un parlamentā, tādēļ vadoši politiķi nav bijuši pietiekami bieži viesi partijas reģionālajās nodaļās.
Reģionos ir daudz talantīgu un spējīgu cilvēku, tāpēc nepieciešams viņus daudz aktīvāk iesaistīt valstij svarīgu jautājumu risināšanā. To arī saredzu kā vienu no galvenajiem uzdevumiem partijas tālākajā attīstībā.
– Diezgan daudzi jūsu līdzgaitnieki “Vienotības” dibināšanā jau “krituši” grūtās politiskās cīņās. Līderu loks ir sašaurinājies, un nav redzams, ka partijas attīstībā ierodas minētās jaunās sejas, spēcīgie cilvēki no zemēm.
– Negribu piekrist, jo gada laikā partijā ir iestājies ievērojams skaits jaunu biedru, tajā skaitā arī politiķi, kuri pirms tam aktīvi darbojušies kādā citā jau savu darbību izbeigušā politiskā spēkā. “Vienotības” mērķis nav mehāniski kļūt par lielāko partiju. Uzņemot jaunus biedrus, mēs domājam par viņu spēju iekļauties komandā. Īpaši vēlos uzslavēt jauniešu nodaļu. Mūsu jauniešu nodaļa ir viena no lielākajām, tā aktīvi iesaistās politiskajos procesos un tiks pārstāvēta pašvaldību vēlēšanu sarakstos. Varu apliecināt, ka arī turpmāk “Vienotība” paliks atvērta un aicinās pievienoties gan jaunus cilvēkus, gan cilvēkus ar pieredzi.
– Jūs ar godājamo prezidentu daudz runājāt par sabiedrības saliedēšanos, tuvināšanos, taču saliedētība pagaidām izpaužas galvenokārt aizrādījumos latviešiem, ka tie nav atsaucīgi, nav iecietīgi. Tikām veikli zeļļi organizē paralēlu saeimu. Jūs kā juriste – vai savienosieties ar šo paralēlo iekārtojumu, aicināsiet blakus uz tribīnes?
– Saliedēties var ap vērtībām un kopējiem mērķiem. Latviju 1918. gadā dibināja daudzu tautību cilvēki, arī 1990. gadā par neatkarības atgūšanu nobalsoja dažādu tautību cilvēki. 1991. gadā uz barikādēm stāvēja cilvēki, kam bija svarīga mūsu valsts neatkarīgi no viņu tautības. Šajā pašā laikā bija arī citi: gan latvieši, gan citu tautību ļaudis, kuri stāvēja stadionā kā interfronte. Jūs sacījāt, cik latviešiem svarīgi apliecināt savu nacionalitāti, bet Latvijā mīt arī ne mazāk lojāli mazākumtautību pārstāvji, no kuriem viens otrs pieder pat izmirstošām tautām. Viņiem tas tāpat vienlīdz svarīgi – apliecināt savu tautību. Poliete Ita Kozakeviča bija ne mazāk patriotiska šai valstij kā, pieņemsim, tagad ir Raivis Dzintars. Ir jāvar novērtēt cilvēka devumu Latvijai – neatkarīgi no tautības. Droši vien minēto paralēlo parlamentu organizētāju vidū ir arī latvieši – ne jau tautība nosaka, cik katram tuva ir mūsu valsts.
Svarīgi ir lepoties ar tautību, nodot to tālāk bērniem. Ir liekulīgi neprasīt tautību ierakstīt dzimšanas apliecībā un identifikācijas kartēs. No turienes jāņem dati, lai tālāk ierakstītu pasē, nodrošinoties pret mēģinājumiem viltot tautības ierakstu. Tautībai ir jābūt fiksētai visos reģistros, lai cilvēki pierādītu savu latviskumu un latvisko cilmi cauri gadsimtiem.
Tā jānorāda dzimšanas apliecībā, kas glabāsies arī arhīvā, un identifikācijas kartē, nevis tikai ceļošanas dokumentā.
– Jā, bet kāda būs reakcija praktiski uz šo ēnu parlamentu? Lai viņi vācas kopā, atnāk, pasaka – ejiet, Saeima, projām?
– Uzskatu, ka tas vienkārši nav iespējams. Ir jāatceras, ka demokrātija nav visatļautība. Ikviens var iesaistīties lēmumu pieņemšanā, var izvēlēties mītiņus, protesta piketus, referendumus. Bet var arī nākt ar konkrētiem priekšlikumiem uz parlamentu gan tieši, gan ar nevalstisko organizāciju starpniecību un piedalīties diskusijās par likumprojektiem.
– Varbūt jūs, deputāti, Saeimā varētu rādīt piemēru un sākt saliedēties. Citādi nav skaidri šie uzaicinājumi saliedēties sabiedrībai – kas ar ko, uz kādas bāzes un kādiem pamatiem?
– Deputātu simtā katru ir ievēlējusi kāda sabiedrības daļa, tāpēc ir svarīgi, lai arī opozīcijas deputātiem ir iespēja parādīt, kā viņi saprot lojalitāti valstij.
Ir svarīgi saliedēties tiem cilvēkiem, kuri saprot, ka Latvijas valstī, kurai ir sava valoda, vienota teritorija, vēsture un tradīcijas – kā latviešu, tā mazākumtautību tradīcijas, var dzīvot un attīstīties, saliedēšanās ir abpusējs akts. Ar lozungiem un aicinājumiem to panākt nevar.
E. Līcītis: – Jūsu nosauktās pamatvērtības nemitīgi tiek apšaubītas un apšaubītas, līdz pat tam, ka jāmainot Latvijas himna. Vienam tā skan pārāk sērīgi, citam neliekas korekti, ka tekstā minēti latvju jaunieši un meitas un nav uzskaitītas minoritātes vai varbūt dziedāts par “latvijiešiem”. Tā savādi izklausās arī jūsu sacītais, ka Latvijas valsti nodibinājuši “daudzu tautību cilvēki”.
V. Krustiņš: – Kas tās ir par “daudzām tautībām”? Mēs jau “LA” rakstījām: tanī sēdē, kur proklamēja Latvijas Republiku, neviens cits, izņemot latviešus, nepiedalījās. Šai – latviešu – tautai, nevis krievu, ebreju vai poļu tautai, bija vajadzība un interese, vēlme dibināt Latviju! Kas tie ir par “stāstiņiem”, kas noliedz latviešu tautas lomu un padara mūs par pavājiem akcionāriem šajā “projektā”.
– Mēs esam “stiprākie akcionāri”. Latviešu etniskais īpatsvars 1918. gadā bija nenoliedzams, bet mūsu skarbā vēsture rāda, kā okupācijas gados to apzināti mazināja. Taču arī 1918. gadā Latvijā dzīvoja ļoti dažādu tautību lojāli cilvēki. Latvieši, protams, ir valstsnācija, un es vienmēr esmu teikusi, ka mums ir nepieciešama nacionāla valsts, kuras izaugsmi stiprina dažādu tautību cilvēki. Mums arī himna nav jāmaina, jo “Dievs, svētī Latviju!” bijis viens no simboliem, ar ko esam varējuši izdzīvot arī okupācijas gados.
