Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Āboltiņa: Notiek mēģinājumi destabilizēt situāciju valstī

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ar Saeimas priekšsēdētāju un valdošās partijas “Vienotība” vadītāju SOLVITU ĀBOLTIŅU sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Ģirts Zvirbulis. 


 

– Kā jūs vērtējat situāciju koalīcijā pēc Nacionālās apvienības pārstāvja Gaida Bērziņa demisijas? No malas skatoties, diez ko veselīgas tās partiju attiecības neizskatās.

– Tā, manuprāt, ir milzīga bezatbildība – šādi spēlēties ar valsti! Tas ir tā, it kā sieva, kura ģimenē nejūtas pietiekami mīlēta, dotos uz avīzi un ieliktu sludinājumu: “Mans vīrs mani nemīl.” Diez vai šādos apstākļos var audzināt bērnus un veidot normālas attiecības.

Bērziņa rīcības sakarā joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Viņš ir bijis vairāku valdību tieslietu ministrs, ir līdzdarbojies un jau agrāk bijis politiski līdzatbildīgs restitūcijas jautājumā, piemēram, Godmaņa valdības laikā. Tādēļ šobrīd ir dīvaini runāt par kādiem nepārvaramiem principiem.

“Vienotībai” mēdz pārmest, ka esam uzņēmušies vecākā brāļa lomu. Pat ja tā ir, tad tā drīzāk ir papildu atbildība, nevis privilēģija. Pašreizējo koalīciju veido viens pieredzējis politiskais spēks un divi mazāk pieredzējuši. Šajā situācijā jāspēj uzņemties atbildību un kopīgi risināt gan populārus, gan nepopulārus jautājumus. Skaļi paziņojumi par to, ka “mūs pietiekami neuzklausa”, nepalīdz ne stiprināt valsts drošību, ne valsts attīstību. Valdība kopīgi īsteno vienu kopīgu programmu, kas rakstīta tās deklarācijā, nevis katra koalīcijas partnera individuālo programmu.

 

Protams, domstarpības var rasties, bet tad tās ir risināmas sarunu ceļā, nevis ar preses paziņojumiem “mūs nedzird, mēs nevaram”. Nu tad sakiet konkrēti, kas ir tas, ko jūs nevarat?

 

– Nacionālās apvienības vadība apkopojusi veselu sarakstu ar savām iniciatīvām, kuras koalīcijas partneri noraidījuši. Tad jau ir gan pateikuši!

– Jebkurš priekšlikums, kas tiek atnests koalīcijā, tiek izdiskutēts. Tiek prasīts gan “Vienotības”, gan Reformu partijas, gan Nacionālās apvienības, gan neatkarīgo deputātu grupas viedoklis. Un katram šeit ir viena balss, nevis vecākā brāļa vai jaunākā brāļa balsis. Ja lēmums ir politiski un juridiski izsvērts, tad tas tiek atbalstīts. Neatkarīgi no tā, vai tas nāk no koalīcijas partneriem vai pat opozīcijas pārstāvjiem. Pret visiem priekšlikumiem ir vienāda attieksme. Noraidījumu pamatā parasti ir juridiski, nevis politiski argumenti. Tiek izvērtēta arī priekšlikumu finansiālā ietekme uz valsts budžetu. Ja kāda partija nāk ar ierosinājumu sākt ar lielu švunku kaut ko darīt, bet pieredzējuši juristi brīdina, ka tas var beigties ar lēmuma atcelšanu Satversmes tiesā, tad, protams, būsim piesardzīgi. Bet tādēļ jau iesniedzējiem nevajag apvainoties un šantažēt – “ja jūs šo lēmumu neatbalstīsiet, tad mēs jūsu smilškastē nespēlēsimies”. Var jau gribēt būt populāriem, taču daudz svarīgāk ir atcerēties krīzes mācību un to, ka naudu dalīt ir iespējams tikai uz kādas citas jomas rēķina.

– Rodas iespaids, ka pēdējā laikā pret “Vienotību” tiek koncentrēta ļoti mērķtiecīga pretdarbība. Ar mērķi rudens pusē gāzt ne tikai valdību, bet, iespējams, arī panākt ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Tamdēļ vēl esot nepieciešami aktīvi protesti. Un, lai cik dīvaini tas būtu, bet viens no aktīvākajiem mudinātājiem uz protestiem ir bijušās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes bijušais padomnieks integrācijas jautājumos Andrejs Berdņikovs. Bet viņš nav vienīgais.

– Man šķiet simptomātiski, ka šobrīd norit intensīvi mēģinājumi destabilizēt situāciju valstī. Lai valsts attīstītos, nepieciešama politiskā stabilitāte, bet zināmi spēki nevēlas to pieļaut. Pirmais bija referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Manuprāt, tā mērķis nebija aizstāvēt krievu valodu, bet gan panākt, lai katrs latvietis pats savā valstī sajustos neērti un apdraudēti. Pašlaik mēģina sakūdīt nepilsoņus, lai arī viņi, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, nejustos pārāk labi.

Vēl viens destabilizācijas mehānisms ir iedarbināts, lai uzturētu pastāvīgu negatīvu attieksmi pret politiķiem. Pat par spīti tam, ka Latvijai ir politiķi, ar kuriem mēs varētu lepoties ne tikai Eiropas, bet visas pasaules līmenī – gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Valdis Dombrovskis un citi, kas parādījuši valstisku un atbildīgu attieksmi.

 

Veidojot negatīvu attieksmi pret politiķiem, tiek veidota negatīva attieksme arī pret valsts pamatiem, jo cilvēkiem ir jātic savai valstij, tajā skaitā arī politiķiem un viņu darbiem.

 

– Ja reiz runājam par ticību valstij – Latvijā iznākošajās krievu avīzēs regulāri parādās publikācijas, kur tiek noliegts Latvijas okupācijas fakts, attaisnotas deportācijas, cildināti padomju laiki un tamlīdzīgi. Diez vai šādi materiāli vairo savstarpējo uzticību. Kādēļ mūsu politiķi uz to nekādi nereaģē?

– Pirmkārt, katru gadu valsts svētku un atceres dienās pārliecinos, ka ir daudz cilvēku, kuriem šie datumi ir neaizmirstami un kas nodos tālāk nākamajām paaudzēm atmiņas par mūsu pagātnes uzvarām un traģēdijām. Viņu vidū ir arī jaunieši, arī cittautieši, kas ciena mūsu vēsturi. Taču nevaru noliegt, ka ir zināmi politiskie spēki, kuri caur avīzēm mēģina noliegt šos svētos datumus un tādējādi vairot nestabilitāti, par ko jau runājām. Varu piekrist, ka šajās situācijās ir būtiski, lai mēs – politiķi – šos izteikumus atspēkotu, lai Latvijai lojālie iedzīvotāji saprastu, ka politiķi domā tāpat kā viņi. Valsts intereses ir jāaizstāv ne tikai ekonomiskā, bet arī vērtību līmenī.

– Mūsu lasītāji ir nobažījušies par vilcināšanos sākt gatavošanos Latvijas 100. jubilejas sagaidīšanai. Nav vairs atlicis daudz laika, lai radītu ko paliekošu – kvalitatīvu vēstures grāmatu vai pieminekli. Varbūt Saeimai vajadzētu uzņemties iniciatīvu šajā lietā?

– Noteikti nav par agru, lai sāktu par to domāt. Likteņdārzs, ko veidojam kā dāvanu Latvijai tās 100. dzimšanas dienā, noteikti nebūs vienīgā dāvana. Pašlaik gan ikdienas darbos esam aizņemti ar 2015. gadā gaidāmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, kas varētu būt liela iespēja pierādīt, ka maza valsts var noteikt visas ES darbakārtību un tikt sadzirdēta. Kas attiecas uz 100. jubileju – pieļauju, ka pienācis laiks izveidot šim mērķim īpašu komiteju, kas varētu ne tikai plānot gaidāmos pasākumus, bet pastāvīgi atgādināt, kas ir mūsu valsts un tās pamati, kādas ir mūsu vērtības, sasniegumi un uz kurieni mēs ejam.

– No pēdējām kadru pārbīdēm Rīgas pilī rodas iespaids, ka Valsts prezidents tagad vairāk koncentrēsies uz ekonomiskiem un saimnieciskiem jautājumiem. Varbūt Saeimas priekšsēdētājai vajadzētu kādu padomnieku, kas konsultētu vēstures jautājumos un pie kura mēs varētu uzzināt oficiālās nostājas vēstures jautājumos?

– Pēc krīzes pārvarēšanas valstī nenoliedzami ir daudz vajadzību un daudz nozaru, tajā skaitā vēstures joma, kurās būtu nepieciešams papildu atbalsts un finansējums. Šādā situācijā pats svarīgākais ir ievērot līdzsvarotu un ekonomiski pārdomātu pieeju, nepieļaut pirmskrīzes gadu kļūdas. Ja runājam par tuvāko laiku, tad augustā gaidāmi šā gada budžeta grozījumi, un jau tagad var just, ka dažādas nozares sākušas cīnīties par papildu finansējumu.

 

Vajadzību ir daudz, un mums būs jāatrod līdzsvars gan starp vēstures pētniecību, gan izglītību, gan reģionālo attīstību. Prioritātes šobrīd ir ekonomikas attīstība un lai dzimtu bērni. Bet, protams, tas nav atraujams no tā, ka bērniem jāzina un jāizprot mūsu valsts vēsture.

 

– Nevaru jums īsti piekrist. Latvijā ja ne iestāde, tad vismaz persona, kas reprezentētu oficiālo nostāju vēstures jautājumos, ir kas vairāk nekā tikai prestiža vai protokola jautājums. Mums vēsturē ir daudz personību un notikumu, ko dažādi vēsturnieki skaidro dažādi. Bet kāda būs valsts nostāja, piemēram, pret Kārli Ulmani, starpkaru brīvvalsts laiku, leģionāriem, okupāciju Latvijas simtgades skatījumā?

– Svinot Latvijas Republikas simts gadus, pirmām kārtām jāgodina tie cilvēki, kas mūsu valstī ir dzīvojuši, dibinājuši to, stiprinājuši un saglabājuši dzīvu Latvijas valstiskuma ideju arī padomju okupācijas laikos. Tikai cilvēki spēj valsti saglabāt, nodot tālāk, kā arī pazaudēt. Mūsu pienākums ir saglabāt mūsu valsti mūsu bērniem un mazbērniem.

– “Vienotībai” arvien vairāk pārmet koalīcijas partneru nesadzirdēšanu, savu grēkos pieķerto biedru piesegšanu un tamlīdzīgu rīcību, kas bija raksturīga agrāko valdību “vecākajiem brāļiem” – Tautas partijai, “Latvijas ceļam”. Vai nebaidāties, ka arī jūsu partija beigs līdzīgi kā šīs?

– Mūsu attieksme pret partneriem nekad nav mainījusies neatkarīgi no tā, kāda mums ir loma koalīcijā. Tas ir komandas darbs, kurā mēs no saviem partneriem sagaidām tieši tādu pašu atbildību kā viņi no mums. Pie koalīcijas galda visi ir vienlīdzīgi neatkarīgi no partijas lieluma. Mēs nemēģinām atriebties par pagātnes nodarījumiem. Mēs atšķirībā no viena otra nešantažējam koalīcijas partnerus, dienu pirms būtiska starptautiska līguma parak-stīšanas paziņojot, ka to nedarīsim, ja valdība neizpildīs kādus mūsu noteikumus.

Kas attiecas uz savu biedru piesegšanu – jautājums par Dzintaru Zaķi vērtējams neviennozīmīgi. Bet Zaķa kungs jāvērtē kā politiķis, kurš politikā darbojies deviņus gadus. Viņš kā “Vienotības” frakcijas vadītājs ne reizi vien kritiskos brīžos spējis nodrošināt Saeimas vairākuma atbalstu Dombrovska valdībai. Protams, notikums ar auto pirkšanu kaitē gan Zaķim kā politiķim, gan “Vienotībai” kā partijai kopumā. Viņš gan ir atvainojies, bet šī atvainošanās vēl būs jāpierāda darbos.

 

Pats negatīvākais notikušajā ir tas, ka viņa piemērs var kaitēt cilvēku motivācijai maksāt nodokļus. “Vienotība” aicina ikvienu atcerēties, ka nodokļus mēs nemaksājam politiķiem, bet pirmām kārtām pensionāriem, savu bērnu skolotājiem, policistiem un pārējiem, kas saņem algu no Valsts kases.

 

– Latvijas drošības dienestu vadītāji savos atzinumos norādījuši uz “Maskavas roku”. Taču reizēm rodas iespaids, ka uz “Maskavas roku” norakstām to, ko patiesībā pastrādā vietēji “pirkstiņi”.

– Šeit būtu īsti vietā atcerēties teiksmu par Lāčplēsi. Bīstamāks latviešiem ir nevis Melnais bruņinieks – kaut kur no ārpuses atnācis, skaidri redzams ienaidnieks, bet daudz bīstamāki ir Kangari – tie cilvēki, kas gatavi par kādu iluzoru labumu darboties pretēji savas valsts interesēm. Neviens no ārpuses nevar panākt kaitniecisku rezultātu, ja šeit uz vietas nebūs cilvēki, kas gatavi līdzdarboties, nodot savas valsts intereses un principus.

– Runājot par drošību. Drošības dienesti ik pa laikam dod atzinumu, ka kāds deputāts nav pielaižams pie valsts noslēpuma. Otrais, trešais. Tātad mums Saeimā ievēlēti neuzticami deputāti. Vai tas nerada jautājumus par Saeimas uzticamību?

– Ikviens šāds gadījums ir nepatīkams visai Saeimai kopumā. Ir arī tāda dīvaina tendence, ka vismaz diviem deputātiem, kas saņēmuši noraidījumu, vēl iepriekšējā Saeimā šī pielaide bija un anulēta tikai tagad. Tas ir jautājums par prasībām, ko izvirza deputātu kandidātiem pirms vēlēšanām. Pašlaik tiek pieprasīta tikai izziņa, ka viņš nav sadarbojies ar PSRS valsts drošības iestādēm. Manuprāt, to vajadzētu vērtēt ne tikai vēstures, bet arī tagadnes un nākotnes kontekstā, ņemot vērā, ka esam ES un NATO dalībvalsts.

– Vai no tā izriet arī kādi politiski secinājumi?

– Deputāti, kuriem nav dotas pielaides, pamatā ir no “Saskaņas centra” un Nacionālās apvienības. Tālāk viņu uzticamība ir jāvērtē vēlētājiem. Viņu darbībai kā deputātiem tas liedz strādāt Nacionālās drošības un citās komisijās, kur jāstrādā ar klasificētu informāciju.

– Mūsu lasītāji ir jautājuši, kāpēc Saeimai vajag tik garas vasaras brīvdienas. Vai tiešām deputātiem ir tik maz darba, ka viņi var atpūsties vairākus mēnešus?

– Darbs komisijās turpināsies arī vasarā un tiks sasauktas arī ārkārtas sēdes. Pašlaik jau ir noteikti zināms, ka augustā būs jāsasauc ārkārtas sēde par budžeta grozījumiem. Neizslēdzu, ka arī pirms tam būs vairākas sēdes atkarībā no tā, cik aktīvi būs strādājušas komisijas. Tādēļ brīvdienas tik garas nemaz nesanāks. Tāpat turpināsies arī diplomātiskais darbs, ārvalstu delegāciju uzņemšana.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+