Ābolu balle Poļvarkā 2
Šoruden dārzos augļu netrūkst – vēl daudzviet zari līkst no ziemas ābolu un bumbieru smaguma, pildās glabātavas un par bagāto ražu priecājas gan dārzu kopēji, gan pircēji. Ja kārojas kā īpaša, sevišķi aromātiska un izcili garšīga, jādodas tieši pie audzētājiem, šajā reizē – uz Madonas novada Sarkaņu pagastu.
Ar vecmeistara svētību
Kopš Iedzēnu augļkopības selekcijas saimniecības slēgšanas zemnieku saimniecības “Poļvarka” īpašnieka, stādu audzētāja Ivara Svārpstona ģimenē dzīvo arī selekcionārs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors Rūdolfs Dumbravs. Kaut gan viņš jau pārkāpis 80 gadu slieksni un arī spēki apsīkuši, lietu kārtība saimniecībā arvien pakļauta vecmeistara padomam. Daļa viņa radīto bumbieru, ķiršu, kolonnābeļu, kā arī parastā vainaga tipa šķirņu aug “Poļvarkā”, bet daudzas citas nodotas turpmākai izvērtēšanai un saglabāšanai Pūres Dārzkopības pētījumu centrā un Latvijas Valsts augļkopības institūtā Dobelē.
Savu stādaudzētavu Ivars Svārpstons izveidoja gandrīz pirms divdesmit gadiem. Vēlāk iekopa rudens un ziemas ābeļu dārzu 0,3 ha platībā, lai pats pārliecinātos par šķirņu ražīgumu un slimībizturību, augļu garšu un glabāšanas ilgumu. Uz maza auguma potcelma B 396 vairotās ābelītes iestādītas 2 x 4 m attālumā, ražo jau septīto gadu. Saimnieks lepojas, ka viņa pundurītes ķīmiju nav redzējušas un augļi ir ekoloģiski tīri, tāpēc reizēm ar visu ābolu tārpiņu.
– Apzinos, ka Latvijā bez ķīmiskiem augu aizsardzības līdzekļiem labus ābolus izaudzēt nevar, tomēr mēs tos neizmantojam. Tāpēc koki bieži slimo ar kraupi, smagus bojājumus nodara arī mizgrauži, – neslēpj ābeļdārza saimnieks. – Šogad mums padevusies dāsna raža, taču līdzās priekam par skaistajiem augļiem ir arī rūpes par to izmantošanu. Izaudzēto pat nav kur likt, jo no muižas laikiem saglabājies pagrabs nav liels. Taču, lai varētu pārdot vēlāk ziemā, augļiem nepieciešama dzesēšana, pastāvīga uzglabāšanas temperatūra.
Šķirnes un to īpatnības
No savā pundurdārzā iestādītajām ābelītēm Ivars Svārpstons par vērtīgu atzīst ‘Auksi’. Šķirnei ir gana garšīgi augļi, taču pats svarīgākais – vainags nesabiezinās, ir viegli kopjams, ar dabiski platākiem zaru leņķiem. Vienīgi ar novākšanu nedrīkst kavēties, jo augļi ātri birst.
Līdzko novākts ‘Auksis’, kārta ‘Dacei’. Tā ir rudens – agra ziemas šķirne, kas izceļas ar ābolu garšu. Augļus dod jau ļoti jaunas ābelītes – viengadīgam stādam nākamajā rudenī var būt pirmie āboli. Tie ir sulīgi, saldskābi, lieli (ap 300 g, jauniem kokiem pat 500 g smagi) un ābeles labi ražo katru gadu. Glabāšanai tos noplūc vēl neienākušos, citādi sāk pastiprināti birt.
Par šķirni ‘Saltanat’, kuras lielos, izskatīgos, garšīgos ābolus var ēst vai tirgot līdz februārim, augļkopis saka: “Tās ir tādas nelielas šausmas!”. Problēmas sagādā vainaga veidošana – tas ir pārāk biezs, saaug ar liekiem zariem, griežot rodas daudz rētu. Ja vainagu veido pavasarī, sākas snaudošo pumpuru plaukšana, tāpēc, lai bremzētu trako augšanu, zari jāgriež ļoti vēlu (pēc Jāņiem), kad jau izveidojušies palieli augļi. Ap to laiku koks jau ir atdevis savu spēku un pēc apgriešanas nomierinās, nevis ražo koksni.
Audzējot vēlo ziemas šķirni ‘Zarja Alatau’, jāgādā, lai visas vietas vainagā būtu saules apspīdētas, citādi augļi tā arī paliek zaļi, bez piemīlīgā, sārtā vaidziņa. Ja viss izdarīts laikā un pareizi, ja retināti arī augļaizmetņi, āboli nobriest skaisti. Tiesa, ar izcilu garšu tie neizceļas. Šķirnes vērtīgākā īpašība ir teicamā uzglabāšanās spēja – augļi pagrabā var palikt līdz pavasarim.
Ziemas ābele ‘Aļesja’ ir populārās šķirnes ‘Belorusskoje Maļinovoje’ jaunākā māsa. Imūna pret kraupi, ar skaistiem, saldskābiem, stingriem augļiem. Kokiem raksturīgs skrajš, nesabiezināts vainags, ražo ik gadu. Āboli glabājas visu ziemu. Tiesa, pirms pāris gadiem šī šķirne “Poļvarkas” saimniekam pirmoreiz sagādājusi vilšanos – tirgošanai paredzētie pēc Jaungada sākuši strauji pārgatavoties, plaisājuši un kļuvuši miltaini, tāpēc lielu daļu nācies izbarot stirnām.
Saldummīļiem Svārpstons iesaka Dumbrava izveidoto hibrīdu D 12-94-16 ar saldeniem, sulīgiem, garšīgiem āboliem. Viņaprāt, tā varētu būt laba ziemas šķirne, labāka par daudziem zināmo igauņu šķirni ‘Tiina’, kurai āboli ir īpaši saldi, pavisam bez skābuma, taču diezgan pliekani, turklāt tiem nav aromāta.
No ziemas šķirnes ‘Iedzēnu’ dārza saimnieks turpmāk plāno atteikties. Lai gan raža ir laba, augļi lieli un garšīgi, tos ik pārgadu bojā korķplankumainība, rezultātā parādās rūgta garša. Turklāt kokiem ir diezgan grūti veidojams vainags.
Bērnības ābeles
Kokaudzētavās ir milzīgs mūsdienīgu šķirņu piedāvājums, tomēr savs piekritēju pulks ir arī senajām šķirnēm. Daļēji tas saistās ar bērnības atmiņām, jo savā dārzā gribas tādu pašu augļu koku. Taču nezūdošo popularitāti nosaka arī seno šķirņu savdabīgums.
– Dažu veco šķirņu āboliem patiešām ir sevišķa, izcila garša, savs raksturīgs aromāts. Daudzas jaunās šķirnes šķiet veidotas “pēc vienas šnites” – ar saldskābiem, sulīgiem augļiem, kas labi glabājas un transportējot nebojājas. Taču neredzot ābolu, pēc garšas vien es šīs šķirnes nevarētu atšķirt, jo visām ir līdzīgi “parametri”. Tām nav sava raksturiņa, kāds ir, piemēram, ‘Serinkai’ (‘Mālābelei’), ‘Antonovkai’, ‘Sīpoliņam’. Tāpēc nav brīnums, ka veco šķirņu kokus cilvēki savos dārzos saudzē, – spriež Ivars Svārpstons.
Tomēr audzētājs iesaka senās šķirnes atstāt bērnības atmiņās, jo šīs ābeles vairāk slimo ar vēzi un kraupi. Parasti tie ir prāva auguma koki un vēlu sāk ražot. Visdrošāk ir stādīt jaunākas, izturīgas, ziemcietīgas, ražīgas augļu koku šķirnes, kas spēj augt visos dārzos, turklāt katru gadu ražo. Piemēram, ‘Baltajam Dzidrajam’, ko uzskata par klasisku vērtību šajā bērnības ābeļu kompānijā, augļi ir ļoti garšīgi, taču ātri sāk stikloties un miltoties. Šo šķirni lieliski var aizstāt citas vasaras ābeles – ‘Konfetnoje’ vai ‘Doč Melbi’ (līdzīga ‘Rīgas Rožābelei’).
Kad stādīt?
Ivars Svārpstons uzskata, ka labākais augļu koku stādu pirkšanas un stādīšanas laiks ir oktobris, tad arī kokaudzētavās ir vislielākā izvēle. Protams, pastāv risks, ka bargā ziemā jaunais kociņš var apsalt, taču tad mēdz ciest arī iepriekšējā gada stādījumi. Svarīgi ievērot stādīšanas termiņus – kad kociņš ir nopirkts, var stādīt tūlīt, bet ne vēlāk par oktobra vidu. Rudenī augsnē mitruma pietiek un augi strauji saņemas augšanai. Pavasarī stādīšanu bieži nokavē, bet darīt to maija sākumā jau ir krietni par vēlu. Savā stādaudzētavā saimnieks tirgo tikai kailsakņu stādus, kas pierakti augsnē. Tos pārdod uz vietas saimniecībā, jo, pārvadājot no viena gadatirgus uz otru, saknes stipri apžūtu.
– Daudzi pircēji labprātāk izvēlas stādus podos. Priekšrocība ir tā, ka var stādīt jebkurā laikā. Mīnuss – nevar redzēt, cik kvalitatīvas ir saknes. Reizēm kokaudzētavās pārdod arī pāraugušus, podos pārāk ilgi noturētus stādus ar samudžinātām, samocītām saknēm. Tās atšķetinot, augs tiek traumēts, dārzā paiet pāris gadu, kamēr atkopjas, – stāsta dārznieks.
Jaunos augļu kociņus nevajadzētu stādīt nogurušā zemē, tai būtu jāatpūšas vismaz piecus gadus. Mazā platībā tas nav iespējams. Ja nav cita varianta, var stādīt arī izrautās vecās ābeles vai bumbieres vietā, bet tad jāizrok liela bedre, jāaizvāc vecā zeme (uz jaunā kociņa saknēm to neberiet!) un jāpiepilda ar svaigu, auglīgu augsni. Stādīšanas bedrē var iejaukt satrūdējušus kūtsmēslus, bet nevajadzētu izmantot minerālmēslus. Pēc iestādīšanas jauno kociņu apgriež, atstājot ne vairāk par 3 – 5 skeletzariem.
Punduri, milzi vai… kolonnu?
Agrāk z/s “Poļvarka” saimnieks pavairošanai izmantojis spēcīga auguma potcelmus, kas veido lielus, augstus kokus. Tad nonācis pie slēdziena, ka šie milži tomēr nav labākais variants, jo, ražu vācot un vainagu kopjot, nav viegli izkāpelēt augšā un lejā pa trepēm.
Ivars Svārpstons uzskata, ka mazdārziņos vispiemērotākās būtu pundurābelītes, kuru raža viegli aizsniedzama. Tomēr liela daļa piemājas dārzu īpašnieku pundurus nevēlas stādīt, jo baidās izdarīt ko nepareizi, veidojot vainaga formu. Tiesa, ja neizprot augu vajadzības, ja ābeles uz maza auguma potcelmiem palaiž pašplūsmā, veidojas neražojošu zaru mudžeklis.
Vieglāk kopjamas ir ābeles uz puspundura auguma potcelmiem, to stādus saimniecībā “Poļvarka” vairo jau vairākus gadus. Šādi koki izaug 3 – 4 m augstumā, komercdārzos tiem veido zemākus (2,5 – 3 m) vainagus. Šiem potcelmiem ir plašāka un dziļāka sakņu sistēma, tāpēc parasti ābeles var iztikt bez balstiem. Lai samazinātu augumu un iegūtu agras, bagātīgas ražas, vairāk jāizmanto knaģi un citi zaru liekšanas paņēmieni. Jo vairāk zaru griež, jo vairāk jaunu dzinumu veidojas, bet augļu ienākas mazāk. Kokiem noteikti jāretina augļaizmetņi (katram noplūc trešo daļu vai pat pusi aizmetušos auglīšu) – tad gandrīz visi āboli izskatās skaisti un ir tirgus prece.
Ja platība ir neliela un negribas knibināties ap pundurābeļu zariem, stādu audzētājs iesaka izvēlēties kolonnveida ābeles. Šie koki ir kompakti un aizņem dārzā maz vietas. Sāk ražot pirmajā vai otrajā gadā. Kolonnābeles stāda vietā, kur var izcelties to slaidais augums. Tās labi izskatās gan ziedēšanas, gan augļu briedināšanas laikā, stādītas rindā gar dārza malu vai celiņu, atsevišķās grupās vai pa vienai zālienā, neaizmirstot izveidot apdobi. Tām nav sānzaru, tāpēc stādīt var ļoti cieši (pat 60 – 70 cm attālumā). Audzētas uz B 396 potcelma, graciozās kolonnas sasniedz līdz 4 m augstumu. Koki nenolūst no augļu smaguma un tos neizgāž vējš. Ļoti garšīgi un skaisti, koši āboli ir, piemēram, šķirnēm ‘Inese’, ‘Baiba’ un citām.
