Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. decembris, 2012
Drukāt

Abpusējā kustībā, ar nūjām rokās

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Latvijas Ārstu biedrība un LNT akcijā Sports jebkurā vecumā piecas reizes nedēļā ikvienu neatkarīgi no gadu skaita rosina rast laiku fiziskām aktivitātēm. Tās ne vien stiprina muskuļus, bet arī stimulē garīgo rosīgumu un mazina depresivitāti.

Izvēlieties savai pašsajūtai, trenētībai un veselības stāvoklim atbilstošu sporta veidu – nūjošanu, orientēšanās sportu, slēpošanu vai kādu citu –, piemērotu slodzi un atcerieties – fiziska un garīga kustība ir veselības pamats!

 

Lidijai Lasmanei–Doroņinai ir 87 gadi, un Biķernieku mežā viņa bieži redzama ar nūjām rokās.

 

Ja kāda mērvienību sistēma noteiktu dvēseles kvalitātes etalonu, Latvijas lielo Sirdsapziņas Personību sarakstā noteikti tiktu ierindota arī šī apbrīnojamā sieviete. Iznākusi nesalauzta no trim moku lokiem okupācijas laika personību samalšanas mašinērijā, viņa spēja iztaisnoties arī no smaguma, ko uzkrāva pēcatmodas gadu darbs Totali-
tārisma seku dokumentēšanas centrā. Rada sevī sirds dāsnumu palīdzēt izmisumā nonākušām grūtdienēm, darbojoties misijā Pakāpieni. Joprojām apbur ikvienu, ar ko ir saskarsmē, jo, neko neuzspiežot, vārdos un darbos rāmi izstaro Dieva svētīta cilvēka viedumu.

– Nūjas nopirku vasarā – biju saklausījusies, ka tāda izkustēšanās laba veselībai. Daudz lasu, sēdēšana bieži ir par ilgu. Mazmeitai vīrs ārsts, arī viņš teica: staigājot ar nūjām, jutīsies spirgtāka. Citādi ej, bet rokas kūļājas gar sāniem; man viņas tādas garas.

Taču par īstu nūjošanu to diez vai var saukt – vienkārši ņemu nūjas un aizeju ar tām drusku pastaigāties. Biķernieku mežam tuvumā dzīvojot, daždien aizsoļoju līdz Alfai un atpakaļ, citreiz gabals mazāks. Kāpēc ne ar nūjām? Patīkami.

Vasarā par kustību trūkumu nav jāsatraucas, jo mazbērniem atvaļinājumu laiks. Sabrauc ar visiem mazmazbērniem, un tad jau citādi nav iespējams – viņi nemitīgi ievelk dažādās aktivitātēs. Jūlijs mums sanāk tāds prieka un dzīvības mēnesis. Sētas iekš-pusē mauriņš, tur notiek spēles un lēkāšana, bet man jātur līdzi. Pats mazākais ir Pēterītis, viņam trīsarpus gadiņi. Jānim un Edgaram seši, Andrai – astoņi, 
Ievai – desmit, Markam – vienpadsmit gadi. Tāda kompānija vairo gan mīlestību, gan mundrumu.

Man bieži saka, ka ārēji nemaz nemainoties – kāda izskatījusies vecos laikos, tāda esot tagad. Bet tas jau nav no manis atkarīgs. Gēni ir Dieva ziņā – veselība, dzīves ilgums, izskats. Man atliek vien pateikties par esības prieku, ko Viņš dod. Es to saņemu kā milzīgu dāvanu. Bet tā kustība ir abpusēja. Man tiek no lielā Devēja, tāpēc ir, ko dot atpakaļ.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+