Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
6. jūlijs, 2012
Drukāt

Ābrams Linkolns no neērtās puses (1)

Foto no ASV Kongresa bibliotēkas arhīvaFoto no ASV Kongresa bibliotēkas arhīva

Leģendāro ASV prezidentu Ābramu Linkolnu pieņemts uzskatīt par demokrātijas, rasu vienlīdzības un multikulturālisma ikonu, taču ASV iznākušās grāmatas autori apgalvo: Linkolnam nebija pārliecības, ka melnādainie un baltādainie amerikāņi jebkad spēs sadzīvot kā līdzvērtīgi, tādēļ plānots melnādainos no valsts izsūtīt.

 

Iepazīstot grāmatu “Colonization After Emancipation: Lincoln and the Movement for Black Resettlement” (“Kolonizācija pēc atbrīvošanas. Linkolns un meln-ādaino pārvietošanas kustība”), mainīsies ikviena lasītāja līdzšinējie priekšstati par Linkolnu, publiski solījuši izdevuma autori – amerikāņu vēsturnieks Filips Megness un viņa britu kolēģis no Oksfordas universitātes Sebastjans Peidžs. Nesen aizvadītās ASV Neatkarības dienas – 4. jūlija – kontekstā nelielu ieskatu piedāvājam arī jums. 
Starp citu, šobrīd kinoteātros var noskatīties fantāzijas šausmeni “Abrahams Linkolns: vampīru mednieks”.

 

 

Sava laika cilvēks

Pēc kārtas 16. ASV prezidents Ābrams Linkolns ir viens no ievērojamākajiem, varbūt pat ievērojamākais ASV vadītājs. Fermera dēls, kurš, pateicoties savai inteliģencei, ārkārtas uzcītībai un krietnumam, pamazām kāpa pa dzīves panākumu kāpnēm, līdz sasniedza valsts vadītāja amatu. Viņš reformēja ASV, atceļot apkaunojošo verdzību, izcīnīja uzvaru Pilsoņu karā pār Dienvidu štatu konfederāciju, kas vēlējās verdzības saglabāšanu. Linkolns krita no slepkavas rokas, par reformām samaksājot ar dzīvību. Laikam ritot, ir aizmirsies: lai cik izcils valstsvīrs viņš būtu bijis, viņš tomēr nespēja izolēties no sava laikmeta idejām un sabiedrības. Eibs Linkolns nesprieda kā 20. gadsimta beigu politkorekts politikānis.

Kaut industriālajos ziemeļu štatos attieksme pret melnādainajiem bija krietni liberālāka nekā vergturu dienvidos, tomēr arī tur par īsteniem, brīviem amerikāņiem uzskatīja vienīgi baltos. Pilsoņu karš jau liesmoja, kad 1862. gada 4. augustā, Baltajā namā uzņemot “nēģeru delegāciju”, Linkolns sacīja:

 

“Jūs un mēs pārstāvam dažādas rases. Starp mums ir daudz lielāka atšķirība nekā starp jebkurām citām divām rasēm. Es nespriedīšu, vai tas ir taisnīgi vai netaisnīgi, taču fiziskās atšķirības ir vienlīdz neizdevīgas mums abiem. Es domāju, jūsu rase lielā mērā smagi cieš no tā, ka dzīvo starp mums, kamēr mēs ciešam no jūsu klātbūtnes.”

 

Grāmatas “Kolonizācija pēc atbrīvošanas” autori Lielbritānijas Nacionālajā arhīvā atraduši dokumentus, kuri pirmo reizi uzskatāmi apstiprina, ka idealizētais ASV prezidents ļoti vēlējies dabūt prom no valsts pēc iespējas vairāk melnādaino. “Vēsturnieki, kas pētījuši Linkolnu, vienmēr izjuta grūtības, kad lietas skāra citu zemju kolonizēšanu ar ASV melnādaino palīdzību. Šī ideja nešķita savienojama ar “vergu atbrīvotāja” tēlu,” laikrakstam “The Washington Post” atzina pētījuma autors Filips Megness. Kļūdains izrādījies optimistiskais pieņēmums, ka Linkolns pēc 1863. gada janvārī pasludinātās verdzības atcelšanas atmetis kolonizācijas idejas un izšķīries par labu melnādaino integrācijai balto amerikāņu vidū. Grāmatas autori liek saprast, ka republikāņu prezidents nemainīja savus agrākos nodomus arī dzīves pēdējos mēnešos. Ir pamats domāt, ka ASV iedzīvotāju sastāvs un valsts vēsture būtu izvērtusies citādi, ja ne Linkolna nāve atentātā.

 

Kur likt vergus?
Linkolns_vergi

Linkolna doma atbrīvoties no melnādainajiem vergiem, pēc brīvlaišanas izsūtot šos cilvēkus no valsts, ASV vēsturniekiem nav jaunums. Jau kopš 19. gadsimta sākuma daļai ASV politiķu bija populāri prātot, ka verdzība jāatceļ, bet bijušie vergi kuģos jāved atpakaļ uz Āfriku, Dienvidameriku vai kādu Karību jūras salu, lai tie tur dibinātu savas kolonijas un pie viena civilizētu vietējos “mežoņus”.

Viens no ietekmīgākajiem tādas vīzijas paudējiem bija plantāciju īpašnieks un Kentuki štata senators Henrijs Klejs. Viņa piekritēji uzskatīja, ka nav pareizi “atšķaidīt” baltādaino valsts dibinātāju sabiedrību ar melnādainajiem, jo abas grupas nespēšot sadzīvot. Te nebija runas par rasismu, drīzāk par Amerikas realitātē balstītiem vērojumiem un pieredzi. Amerikāņu sabiedrībā tolaik dominēja uzskats, ka melnādainais, pat atbrīvots, nekad nespēs būt pilnvērtīgs pilsonis ar augstu morāli un spēju pretoties savām “zemiskajām dziņām”. Dienvidu plantatoru ieskatā, atstāt atbrīvotos vergus dzīvot līdzās neatbrīvotajiem nozīmēja bruģēt ceļu uz kārtējo dumpi. Bet, kad bijušie vergi no dienvidu štatiem pārcēlās uz ziemeļiem, radās jauna problēma – viņi atņēma darba vietas baltajiem, jo bija krietni lētāks darbaspēks.

Pārliecinātais verdzības pretinieks Klejs bija 1816. gadā dibinātās Amerikāņu kolonizācijas biedrības prezidents. Atbrīvoto vergu valsts Libērijas un tās galvaspilsētas Monrovijas dibināšana Āfrikā bija šīs biedrības projekts. Idejas piekritējus vadīja pārliecība, ka meln-ādainajiem daudz lielākas iespējas sākt jaunu pilnvērtīgu dzīvi pavērsies dzimtajā Āfrikā, nevis ASV, kur ikdienā bija jāsastopas ar balto pilsoņu nicīgumu. Klejs bija cieši pārliecināts, ka ādas krāsa un citas ārējās atšķirības nekad nemazinās līdzpilsoņu aizspriedumus pret bijušajiem vergiem.

Kleja piekritējs kopš 19. gadsimta 40. gadiem bija arī Linkolns. Viņš uzskatīja, ka no verdzības un visām ar to saistītajām sociālajām problēmām varētu ātri tikt vaļā, ja izdotos iegūt pienācīgu valsts līmeņa atbalstu melnādaino repatriēšanai uz dzimto kontinentu. 1854. gada 16. oktobrī Ilinoisas štata pilsētā Peorijā Linkolns teica vienu no savām slavenākajām runām, kurā pauda arī tādus vārdus: “Mana pirmā vēlme būtu bijusi atbrīvot visus vergus un nosūtīt tos uz Libēriju – viņu pašu dzimto zemi. Taču pārdomu brīdis mani pārliecināja, ka, lai arī kādas lielas cerības ar to nesaistītos, lielā mērā ātra tās īstenošana nav iespējama.” Kļuvis par prezidentu, Linkolns nopūlējies nokārtot, lai melnādaino atgriešanās Libērijā kļūtu par pastāvīgu procesu, taču šā projekta turpinājums nesekmējās.

 

Linkolna neatlaidība

Variantus, kā atbrīvoties no melnādainajiem amerikāņiem, izstrādāja 1862. gadā pie valsts Iekšlietu departamenta izveidotais Emigrācijas birojs metodistu garīdznieka Džeimsa Mičela vadībā. Septembrī tika parakstīts līgums ar zemes īpašnieku Ambrosu Tompsonu, kam piederēja plaši valdījumi Čiriki provincē Panamā. Turp bija paredzēts kuģos nogādāt ap 50 tūkstošiem bijušo vergu, paturot prātā iespēju nākotnē tos nodarbināt kanāla rakšanā. Kā zināms, Panamas kanāls tapa 20. gadsimta sākumā, kamēr Linkolna–Tompsona plāns izgāzās daudz ātrāk, jo iebildes sāka celt apkārtējo Vidusamerikas valstu valdības, turklāt zem jautājuma zīmes nonāca Tompsona īpašumtiesības uz kolonizējamajiem apgabaliem.

Otrs mēģinājums notika 1863. gadā. Šoreiz bija nolūkota 52 kvadrātkilometrus lielā Vašas jeb Govju sala Karību jūrā pie Haiti. Tur izdevās nometināt pustūkstoti kolonistu, taču viss izvērtās katastrofā.

 

Kolonijas vadība izrādījās nespējīga risināt ne finansiālos, ne saimnieciskos jautājumus un ieceļotājus sāka deldēt bakas kopā ar badu. Pagāja vien gads pēc pirmo ļaužu ierašanās, kad ASV karaflotei jau nācās nosūtīt kuģus uz Vašu dzīvi palikušo evakuācijai.

 

Ir iesakņojies uzskats, ka 1863. gadā, pēc tam kad no brīvlaistajiem vergiem ziemeļnieku armijā izveidoja atsevišķas karaspēka vienības un tās pierādīja sevi kaujās, Linkolns atteicies no kolonizācijas idejas, jo uzskatījis, ka būtu amorāli vispirms likt melnādainajiem liet asinis par ASV nākotni, bet pēc tam izsūtīt viņus no valsts. Pēc Govju salas neveik-smes 1864. gadā ASV valdība tiešām vairs nemēģināja īstenot kolonizāciju par saviem līdzekļiem, jo Kongress par to negribēja ne dzirdēt.

Tomēr rakstisku liecību par Linkolna viedokļu maiņu nav. Vienīgi prezidenta sekretārs Džons Heiss 1864. gada 2. jūlijā atzīmējis, ka Linkolns “atmetis kolonizāciju”. Neko tuvāk viņš nepaskaidro.

Tajā pašā laikā ir pazīmes, ka Linkolns galīgi to “atmetis” nebija. 1865. gada 11. aprīlī, burtiski dažas dienas pirms prezidenta nāves, viens no Linkolna līdzgaitniekiem, ģenerālis un politiķis Bendžamins Batlers bija ieradies Baltajā namā, lai pārrunātu iespējas atjaunot Panamas kolonizācijas plānu, kā atmiņās apgalvoja pats Batlers. Tādam apgalvojumam gan ir daudz kritiķu, jo ģenerālis to pauda krietnus gadus pēc Linkolna nāves un viņam nebija liecinieku.

Katrā ziņā kolonizācijas centieni turpinājās arī pēc Linkolna, jo tos atbalstīja pat melnādaino līderu aprindās. Viens no šiem vīriem – pirmais melnādainais ASV kongresmenis Džons Viliss Menārs – jau 1862. gadā apmeklēja izlūkbraucienā Britu Hondurasu un pēc tam devās uz Jamaiku. Tomēr Jamaikā 1865. gada beigās uzliesmoja asiņaini nemieri un vēlme turp sūtīt kolonistus zuda.

 

Pilsonību un zemi

Vēsturnieki Filips Megness un Sebastjans Peidžs savā pētījumā balstās uz dokumentu jaunatklājumiem, kas ainā ienes svarīgus papildinājumus. Par sensāciju uzskata Lielbritānijas Nacionālajā arhīvā uzieto Linkolna 1863. gada jūnijā parakstīto pilnvarojumu britu koloniju aģentam un lielas kuģniecības kompānijas pārstāvim Džonam Hodžam apmeklēt atbrīvoto vergu nometnes un vervēt strādniekus darbam cukurniedru un kokvilnas plantācijās britu Dienvidamerikas kolonijās Britu Hondurasā (Belizā) un Gajānā. Turklāt Hodžs ziņojumā priekšniecībai par sarunu gaitu atzīmē, ka Linkolns melnādaino izbraukšanas veicināšanu nosaucis par savu “neviltotu vēlmi”. Grāmatas autori uzsver, ka tieši prezidents pirmais sācis zondēt iespējas britu sūtniecībā; tas noticis slepenā diplomātiskā sarakstē, burtiski trīs nedēļas pēc verdzības atcelšanas. Melnādainie, kuri piekristu emigrācijai uz Britu Hondurasu, saņemtu tur pilsonību un nelielus zemes gabalus.

 

Tomēr Lielbritānija tā arī neuzdrošinājās sākt atbrīvoto vergu vervēšanu, jo nebija pārliecināta, kura pusē būs uzvara ASV Pilsoņu karā. Londonā bažījās, ka karā varētu uzvarēt Dienvidu konfederācija, bet tad verdzība droši vien tiktu atjaunota un briti nonāktu neērtā situācijā.

 

Tikmēr 1863. gada rudens sarakste starp prezidentu Linkolnu un viņa tieslietu padomnieku liecina, ka nolemts turpināt aktīvi meklēt iespējas melnādaino emigrācijai, kaut Kongress nekādus līdzekļus piešķirt negrasījās.

“Mūsdienu acīm raugoties, kolonizācija bija ļoti fanātiska ideja. Tāpēc to ir ļoti grūti iekļaut stāstā par Linkolnu. Tas ir saistīts ar smago rasisma jautājumu un izsauc spēcīgas emocijas,” presei norādījis Amerikas universitātes Vašingtonā doktors Megness. Viņa kolēģis Peidžs uzsver, ka Linkolns nav bijis rasists. Viņš vienkārši neticējis iespējai, ka melnie un baltie spēs izveidot vienotu sabiedrību. Sociālā spriedze tolaik auga. Pat Ņujorkā bija sākušies nemieri un linčošana. Linkolnam šķita, ka viņš redz konflikta tuvošanos.

 

Daži fakti par Ābramu Linkolnu

• Dzimis 1809. gada 12. februārī nabadzīga fermera ģimenē, izglītību ieguvis pašmācības ceļā; politikā iesaistījās 1832. gadā.

• 1860. gadā uzvarēja ASV prezidenta vēlēšanās, kandidējot no Republikāņu partijas.

• 1861. gada 4. martā stājās pie prezidenta pilnvaru pildīšanas.

• 1861. gada 12. aprīlī sākās ASV Pilsoņu karš starp dienvidu un ziemeļu štatiem. Viens no galvenajiem kara iemesliem – domstarpības verdzības jautājumā.

• 1863. gadā 1. janvārī stājās spēkā Ā. Linkolna parakstītais rīkojums par verdzības atcelšanu. Atbrīvot pienācās aptuveni četrus miljonus vergu.

• 1865. gada 9. aprīlī Pilsoņu karš beidzās ar dienvidu štatu kapitulāciju.

• 1865. gada 14. aprīlī – dienvidnieku sazvērnieks Džons Būts nāvējoši sašāva 
Ā. Linkolnu, kad viņš sēdēja teātra ložā izrādes “Mūsu amerikāņu māsīca” laikā. Prezidents nomira nākamajā rītā plkst. 7.22.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+