Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Viltus ziņa: Salaspils memoriāla ekspozīciju sauc par “nacisma reabilitāciju” 16


“Latvijā Salaspils koncentrācijas nometni iztaisa par “kūrortu”, “Latvijā nacismu reabilitē par Eiropas Savienības naudu” – šādi virsraksti veltīti Krievijas mediju rakstiem par Salaspils nometnes memoriāla ekspozīciju. Nereti apcerējumus ilustrē ar fotogrāfijām ne par tēmu – piemēram, no 16. marta Latviešu leģionāru atceres dienas pasākumiem.
“Latvijā Salaspils koncentrācijas nometni iztaisa par “kūrortu”, “Latvijā nacismu reabilitē par Eiropas Savienības naudu” – šādi virsraksti veltīti Krievijas mediju rakstiem par Salaspils nometnes memoriāla ekspozīciju. Nereti apcerējumus ilustrē ar fotogrāfijām ne par tēmu – piemēram, no 16. marta Latviešu leģionāru atceres dienas pasākumiem.
Ekrānuzņēmumi no sputnik.ru, tsargrad.tv un rubaltic.ru

Nebija jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka 7. februārī Salaspils nometnes memoriālā atklātā atjaunotā, faktiski no jauna iekārtotā ekspozīcija izraisīs Krievijas dusmu un pārmetumu lavīnu, pilnu ar absurdiem secinājumiem, meliem un fantāziju. Tāpat viegli varēja iedomāties, ka visa februāra garumā medijos birstošie pārmetumi nebūs par “burtu”, bet drīzāk par “garu”.

Jauno ekspozīciju saturiski veidoja Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs un Daugavas muzeja vēsturnieks Zigmārs Gailis, informatīvajos stendos un vitrīnās bez ideoloģiskām konstrukcijām atainojot tikai zināmos faktus. Tieši padomju laikos sacerēto mītu par Salaspili atmešana, atteikšanās no vienpusēja atainojuma un desmit un simtkārtīgi palielinātās ieslodzīto skaita un upuru statistikas izraisījusi vislielāko sašutumu. Tiek pārmests, ka uz atklāšanu ar nodomu neesot uzaicināti ārvalstu diplomāti, ka nav ļauts runāt Salaspils nometni pārdzīvojušajiem, agrākajiem baltkrievu bērniem (citādi tie sašūpotu “oficiālo” Salaspils versiju…), ka autori ekspozīcijai izmantojuši tikai tādus dokumentus, “kas uzsver nacistu pozitīvo lomu Latvijas vēsturē” un tādā garā. Krāsu sabiezināšanas labad krievu medijos Salaspils izmantota, lai “piekarinātu” Latvijai arī pārējo tradicionālo komplektu – nepilsoņus, skolu reformu, “esesiešu maršus” un tamlīdzīgi.

“Vēsturnieki ir pārliecināti, ka jaunā ekspozīcija radīta, lai izdzēstu no atmiņas latviešu kolaboracionistu noziegumus,” apgalvo portāls “Rubaltic.ru”. “Buržuāziskās Latvijas vara kārtējo reizi parādījusi savu patieso seju, atklāti apkaunojot nacistiskās Salaspils nāves nometnes bojāgājušo piemiņu” (“politsturm.com”). “Memoriāls Salaspils nometnes bendēm” (“eurasia.film”). Krievijas telekanāla “Rossija 1” biežais viesis, propagandists Armens Gasparjans, kurš brīžiem darbojas kā “vēsturnieks”, brīžiem “sabiedrisks darbinieks” un brīžiem “rakstnieks”, piemēram, stāsta: “Salaspilī tiek radīts iespaids, ka Salaspils pēc būtības bija kaut kas vidējs starp pionieru nometni un atpūtas bāzi, kur nekad nevienu nenogalināja, bet visi dokumenti, vai tie būtu vācu fašistisko okupantu ļaundarību izmeklēšanas padomju komisijas vai vācu dokumenti – tie ir “simtprocentīgs viltojums”.”

Tikmēr Latvijas krievvalodīgo aprindās pazīstamais vēstures entuziasts Vlads Bogovs jaunajā ekspozīcijā saskatījis sekojošo: “Šai ekspozīcijai pirmām kārtām bija jāpasvītro, ka, salīdzinot ar padomju režīmu, nacistiskais bija krietni labāks.” Mirstības dati, ka Salaspilī gājuši bojā “tikai” ap 3000 cilvēku, esot “grābti no gaisa”. Nespēdams oponēt faktiem, Bogovs portālā “Rubaltic.ru” sāk burtiski piekasīties. Piemēram, kāpēc informācijā esot vien minēts, ka latviešu un lietuviešu policijas bataljonu personāls piedalījies nometnes apsardzē, bet nav minēts, “ka viņi piedalījās cilvēku pazemošanā”.

Savukārt pareizticīgais Krievijas TV kanāls “Cargrad” apstākli, ka memoriāla ekspozīcija iekārtota, izmantojot ES fondu līdzekļus, izmanto, lai paziņotu: “Latvijā par Eiropas Savienības naudu reabilitē nacismu.” Ekspozīcijas vēstot, ka Salaspils bijusi “sanatorija” un “izrādās, dzīve Salaspilī bijusi viena vienīga bauda”. Minētais telekanāls pie viena kultūras ministri Daci Melbārdi nosaucis par “ultranacionālisti”. Kritiķus tracinājis pat ekspozīcijas ievadinformācijā minētais, ka Salaspils nometnes memoriāls uzbūvēts “padomju okupācijas laikā”.

Vēl viena savdabība – autori tiek “atmaskoti”, ka, atlasot fotoliecības, it kā ideoloģisku apsvērumu dēļ neesot izmantojuši internetā pieejamo fotokrājumu. Kā izsakās “Sputņik”, Salaspils ekspozīcijā “nav nogalinātu cilvēku, nav izģindušu pieaugušo un bērnu, kaut arhīvos tādu fotogrāfiju pilns”.

 

Galerijas nosaukums

 

 

Atmaskojums

Oriģinālu fotoliecību no Salaspils nometnes pastāvēšanas laikiem patiešām nav pārāk daudz, turklāt “Sputņik” droši vien šķistu, ka tās nav gana efektīgas. Cita lieta – pie krievvalodīgo mediju Salaspils stāstiem nereti izmantotie ieslodzīto foto. Vienīgā nelaime, ka šīs bildes parasti nāk no pavisam citām, tiešām cilvēku nomērdēšanai un iznīcināšanai domātajām nacistu laika ieslodzījuma vietām, bet nebūt ne Latvijas teritorijā. Piemēram, no Aušvicas vai Jastrebarskas nometnes bijušajā Dienvidslāvijā. Nereti foto vispār neattiecas uz tematu – apcerējumus ilustrē fotogrāfijas no 16. marta Latviešu leģionāru atceres dienas, un lasītājam jāsaprot, ka tajās redzamie vecāka gadagājuma vīri pirmskara aizsargu un mūsdienu Latvijas armijas parādes formās tie paši “esesieši”, Salaspils soda nometnes apsargi vien būs.

Nav tiesa, ka uz atjaunotā memoriāla atklāšanu netika aicināti ārvalstu diplomāti. Pavisam noteikti tur bija Vācijas un Izraēlas vēstniecību pārstāvji un, kā runā, arī no Baltkrievijas un Ukrainas. Tāpat 7. februārī viesu pulkā bija arī tie ļaudis, kas kā dažus gadus veci bērni reiz atvesti uz Salaspili no pretpartizānu akciju laikā nodedzinātajām Baltkrievijas sādžām. Viņi iepazinās ar ekspozīciju, ar viņiem runāja žurnālisti, un neizskatījās, ka kāds no šiem šobrīd cienījamos gados esošajiem ļaudīm būtu vēlējies stāties pie mikrofona.

Visbiežāk izskanējušās apsūdzības, ka Latvijas vara Salaspili gribot atainot kā “sanatoriju” un “pionieru nometni”, vispār ir absurds, jo neviens latviešu medijs nacistu iekārtoto soda nometni nekad tā nav saucis. Epiteti “atpūtas nometne” un tamlīdzīgi ir nākuši no tiem pašiem krievvalodīgajiem medijiem, kad tie pirms dažiem gadiem metās uzbrukumā vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kopdarbam “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941 – 1944”, kas lielā mērā arī ir jaunās ekspozīcijas pamatā.

Kas attiecas uz latviešu vēsturnieku attieksmi pret Salaspili, tad pieminētajā grāmatā tā gana izsvērti un argumentēti parādās. Cita lieta, ka kritizētāji šo grāmatu nemaz nav lasījuši, toties nosoda. Līdzīga nelaime ir ar materiāliem par memoriālā redzamo. Tikai niecīga daļa, varbūt divi trīs Krievijas mediju žurnālisti tiešām bijuši memoriālā un skatījuši to savām acīm. Pārējie izmanto šīs jau tā tendenciozās reportāžas; cits par citu krāšņāk, juceklīgāk improvizē par izlasīto un beigās rada savas fantāzijām, meliem un murgainiem spriedelējumiem pilnās “Dieva zīmes” no sērijas, ka Salaspils memoriāla ekspozīcija izveidota tikai tādēļ, lai “nacistu okupācijas režīmu parādītu “labāku” par padomju”.

LA.lv