Kultūra
Māksla

Ačgārnas, šaubīgas, kontroversiālas situācijas 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Galerijā “Bastejs” no 26. marta līdz 21. aprīlim apskatāma Sergeja Djomina izstāde “Sergey Dyomin Nr. 1”.

 

Sergeja Djomina glezniecības tematiskais lauks, mākslas zinātnieces Anitas Vanagas vārdiem sakot, koncentrējas uz konfliktu, tas var būt gan iekšējs konflikts, gan visi tie konflikti, kas ieskauj sabiedrību, – vara, nauda, reliģija un tā tālāk. Pašreiz galerijā “Bastejs” apskatāmā izstāde ir salīdzinoši plašs mākslinieka līdzšinējo tematisko interešu atsegums un tā tapusi kā tāda neliela retrospekcija, paverot iespēju iezīmēt viņa interešu apcirkņus ar darbiem no Zuzānu ģimenes privātkolekcijas un nesen tapušām gleznām. Tostarp ir ļoti aizraujoši šķirstīt Djomina zīmējumu un skiču sēriju, kas klusi un nemanāmi novietota atsevišķā mapē un nevērīgam skatītājam var paslīdēt garām. Īpašais notikums izstādes kontekstā ir apjomīga Djomina darbu kataloga iznākšana galerijas “Bastejs” apgādā, kur lasāma arī Anitas Vanagas ievadeseja. Izdevums ir aizraujoša skatāmviela ar patiešām veiksmīgu formālo risinājumu, neietērpjot to pārspīlēta pompoza bilžu albuma formā.

Djomina glezniecība, šķiet, Latvijā plašākai publikai un arī starptautiski kļuva zināma 2013. gadā, kad māksliniekam izdevās kļūt par vienu no diviem laureātiem, piedaloties pasaules mākslas tirgus megahaizivs Čārza Sāčī galerijas “Saachi” Showdown online konkursā. Ziņa Rīgas mediju telpā izplatījās strauji, pievēršot uzmanību māksliniekam un tam, ko viņš glezno. Šajā konkursā Djomins piedalījies arī vēlāk, atkārtoti gūstot ievērību. Tomēr, atgriežoties pie 2013. gada un darba, ar kuru jaunais mākslinieks toreiz izpelnījās uzvaras laurus, – tā bija glezna “Boriss un Gļebs” (2001), kur divu svēto mocekļu apveidi, kādus tos pazīstam no ikonu glezniecības, bija transformējušies par pērtiķiem. Absurds savienojums, kura formu mākslinieks turpinājis risināt arī tālāk. Arī šajā izstādē eksponēti vairāki šāda stila “ikoniski” gleznojumi – “Patriarhs Gads” (2017), “Melnais babuīns” (2017), “Džozafāts” (2016), “Melnais kapucīns” (2017). Svēto tēli šeit aizstāti ar pērtiķu sejām – Djomins saka, ka šāda savienojuma sakne ir pavisam vienkārša, viņu interesē reliģijas un darvinisma līdzāsnostatīšana, nevienu no teorijām nenoniecinot, bet vienkārši skatītāja priekšā abus saplūdinot, kā tas arī eksistē laikmetīgā cilvēka uztverē, vienai patiesībai mijiedarbojoties ar otru.

Veroties tālāk izstādes ekspozīcijā izkārtotajās gleznās, iezīmējas mākslinieka interese par varu un tās spēlēm. Caur paša radītajiem dažādajiem tēliem un inscenējumiem Djomins ar zināmu ironiju raugās uz mūslaiku norisēm politiskajā arēnā un sabiedriskajā telpā – “Deja” (2018), “Gada putns” (2018) un “Divi kroņi zem cūkas” (2018). Tēli un ainas ir ironijas un farsa pilni un patiesībā atgādina animētus kadrus, kur ikdienas reālijas sakāpinātas līdz absurda līmenim. Djomina gleznās pārspīlējums attīstījies gluži vai kā žanriska vienība un ir viņa autorstila raksturlielums. Stāstījuma forma darbos veidojas salīdzinoši laterāla, gleznotājam aptverot globālas un personīgas tēmas. Tomēr viņa glezniecībai piemīt arī kas ļoti destruktīvs – gan gleznojuma manierē, gan saturā. Un tas diezgan izteikti veido viņa izteiksmes identitāti.

Mākslinieka rokas glezno pārspīlēti tievas, garas figūras lauzītām ķermeņa aprisēm, tās kadrējot situācijās, kas piesātinātas ar kaut ko šaubīgu, nepareizu, ačgārnu, savdabīgu, kontroversiālu, izvēršot sociāli kritisku sabiedrisko norišu vērojumu. Tēlu ģenēzei labi ļauj izsekot Djomina zīmējumi un skices, kas ir tālāku darbu pirmelementi. Grafiskā, trauslā līnija zīmējumos pārnesta arī uz gleznām. Radītie tēli un situācijas ieņem gluži reālistisku norišu formas un balanss gleznās starp racionālo un iracionālo un to, ka mēs to varam pavisam vienkārši nošķirt mākslinieka darbos, ļauj gluži svētā mierā padoties Djomina provokācijām un ironizēt par pasauli kopā ar mākslinieku.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv