Acīs nodevīgs sāļums. Gvido Skultes piemiņai 0
Pirmdien, 1. jūlijā, mūžībā apskaidrots viens no visu laiku izcilākajiem latviešu kinooperatoriem Gvido Skulte.
Tai rītā saule vēl nebija cēlusies, putni vēl nebija piečivinājuši debesis, kad pusnomodā – pussapnī pie manis bija atnācis draugs Gvidis. Vārdu, kā jau sapnī tas bieži notiek, nebija – tikai bezgalīgi laba un gaiša sajūta.
Kad dienu vēlāk man piezvanīja un pateica, ka pirmdien, 1. jūlijā miris Gvido Skulte, pēkšņi atskārtu, ka tās bija atvadas. Pirms ienirt mūžībā, viņš bija paguvis pamāt man ardievas.
Viņš allaž paguva. Piedzimis komponista Ādolfa Skultes ģimenē, viņš paguva gan blēņas un delverības sastrādāt, gan uzsūkt dziļu inteliģenci un zinīgumu. Studējot Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā, paguva vienlaikus uzņemt savu pirmo spēlfilmu “Mājiņa kāpās”. Un arī pēc tam allaž paguva gan teicami padarīt darbu, gan draugam labu vārdu pateikt, gan atrast laiku jokam. Līdzās Gvidim bija droši. Un viegli.
Viņš ir kinooperators 10 pilnmetrāžas dokumentālfilmām, 40 spēlfilmām, kā arī vairākiem televīzijas seriāliem un reklāmām. Spilgtākās filmas – “Noktirne”, “Ceplis”, “Piejūras klimats”, “Ezera sonāte”, “Agrā rūsa”, “Zītaru dzimta”, “Zirneklis”, “Rūdolfa mantojums”, “Sapņu komanda”. Saņēmis “Lielā Kristapa” balvas kā labākais operators, apbalvots ar Latvijas PSR valsts prēmiju, saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu, ieguvis “Zelta āmura” balvu par reklāmas klipu “Televizoru pašnāvība”. Pirms diviem gadiem mēs paguvām kopā uzņemt portretfilmu “Zib mūža rats”, iemūžinot maestro Raimondu Paulu.
Pieklusīsim uz mirkli, vēlot Gvidiņam vieglu gaitu debesu ceļos. Pieklusīsim, lai atsauktu atmiņā mākslas brīnumu un saskarsmes prieku. Pie mums viņš paliek filmu kadros. Un mūsu sirdīs.
Tik nevaru saprast, kāpēc man acīs tik nodevīgs sāļums…
P.S. Izvadīšana otrdien, 9. jūlijā, pulksten 13 no Pirmajiem meža kapiem.
Savā un Kinematogrāfistu savienības vārdā izsaku vissirsnīgāko līdzjutību tuviniekiem, draugiem un kollēgām.
