Egils Līcītis: Reinikam kaitēkļi kā saudzējami telpaugi 11
Agrāk pilsoņi vēl bija ar mieru pievērt acis uz pastāvīgu Drošības policijas kapitulāciju attiecībā pret nacionāla naida kurināšanu, pretvalstiskām darbībām un Kremļa rokas vietējo pirkstiņu rosību. Drošībnieki aizkaitinātajiem lojālistiem mācēja iestāstīt, ka patiesībā viņi esot modri, viltīgi kā lapsas, darbojoties ar zinātniskām un slīpētām dienestu metodēm. Vīrusiem esot pretinde. Tā varēja saprast, ka vai katrā Georga lentīšu plivinātāju organizācijā iefiltrēts pa “kurmim”, kurš rok, līdz valsts ienaidniekus satīs kamolā un viņi saņems pelnīto sodu. Arī no politiķiem saņēmām mierinājuma vārdus, ka iekšējo drošību sargājošās iestādes tur roku uz uzvilkta pistoles gaiļa, un “viņi jau zina, ko dara”. Tā teikt, rīkojas profesionāļi.
Sakostiem zobiem latvieši bija spiesti noklausīties, ka to nav iespējams izmeklēt, šito nevar apturēt un nav brīv aizturēt. Represētais notrausa asaru, izdzirdis, ka Rubiks nav saucams pie atbildības, kad attaisnoja deportācijas, un vārda brīvības dēļ visa tauta pacieta nenotveramā un neapturamā Benesa Aijo vai tamlīdzīgu dulburu netraucētu plosīšanos.
Līdz šim maskarādes varēja uztvert kā dažādu dīvaiņu centienus pievērst uzmanību un uz piecām minūtēm kļūt par TV ziņu vakara naglām, bet tagad masīva fobija pret Latvijas valstiskumu kļuvusi organizētāka un mērķtiecīgāka. Tā iet plašumā, aktivizējas, un, kas lai zina, kāda kulminācija ieplānota priekšā. Tāpēc vairs nevar pieņemt kā miegazāles ģenerāļa Reinika stalto vīru apgalvojumus, ka viņi visu kontrolē. Šķiet, viņi vis nezina daudz vairāk par šārīta avīzē izlasīto un reaģē ar lielu novēlošanos. Es saprotu, ka valsts drošības uzturēšanā šie brašuļi aizņemti ar svarīgiem pienākumiem, piemēram, ar žurnālistu vajāšanu, ka tie piekāruši pie zvana tādas lietas, ko valdība labprāt gribētu noslēpt “ierobežotas pieejamības” klusumā, taču sabiedrība uztraucas par drošībnieku bezdarbību citā sektorā. Rīgā pa apkaimēm ceļo “humānās palīdzības” vācēju busiņš Austrumukrainas separātistu pabalstīšanai. Viņi acīmredzot DP šķiet nekaitīgi kā klubs “Tomāts”, tāpat kā neatzītu “republiku” atribūtu plandīšana. Teroristu pusē cīnās internacionālie karotāji no Ludzas, uzstājas ar provocējošām runām – tur tikt klāt DP rokas par īsām. Likumdevējs nav iedevis aso zāģīti, āmuru, ko dot pa pirkstiem, pat ne durstīgu īlenu – tās arī parastas atrunas, un rezultāts ir tāds, ka “profesionāļiem” nav panākumu, ar ko palepoties. Tikām Latgales cilvēki uzskata stāvokli par ārkārtēji spriegu, ar augstu bīstamības pakāpi. Tas latviskā daļā – grūti teikt, kā ir Zilupē. Ja tiem, kas pa pusei jau bija pastrādājuši noziegumus pret valsti, nav pat galošas jāuzvelk, lai nepaslīdētu uz DP izlaistītas eļļas, viņi iebrauc jaunās sliedēs un nesodīti gatavo Latviju “krievu pasaules” paplašinājumam.
