×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.1°C
Meldra, Meldris, Melisa
Sestdiena, 21. jūlijs, 2018
3. aprīlis, 2018
Drukāt

Aculiecinieka stāsts

Rumnieks

Valdis Rūmnieks, "Starp Mežaparku un Murjāņiem". "Zvaigzne ABC", 2018

Rakstnieks un literatūrzinātnieks Valdis Rūmnieks (1951) ir aizrautīgs stāstītājs. Par to liecina ne vien viņa sarakstītās grāmatas, bet arī uzstāšanās auditorijas priekšā, kā arī aizsāktais Valda Rūmnieka memuāru grāmatu cikls. Pirmā daļa (iecerētas trīs) nesen tika reprezentēta lasītājiem: “Starp Mežaparku un Murjāņiem”.

 

Daži mirkļi pirms grāmatas

Esmu bijusi lieciniece tam, kā grāmata tiek “izrunāta”. Proti, pirms četriem pieciem gadiem kūrēju Latvijas Rakstnieku savienībā projektu “Mūsdienu rakstnieki lauku skolās”. Izbraukājām daudzas mācību iestādes, un bieži vien ar mums kopā devās arī Valdis Rūmnieks. Skolēni klausījās ar interesi par laiku, kas viņiem nedz piedzīvots, nedz saprotams, taču Valda stāstījums ievelk notikumos un cilvēku likteņos tā, it kā tie risinātos tepat blakus. Tad arī pirmoreiz dzirdēju pirmos rakstnieka radošos mēģinājumus – vēl pirms skolas gaitām sacerētās pasakas, kolorītās epizodes ar Jāni Sudrabkalnu un uzzināju, ka rakstnieks vispirms iemācījies rakstīt ar rakstāmmašīnu, ne ar roku, kā arī citas dzīves epizodes.

Pagāja pāris gadu, un 2017. gada 1. aprīlī Latvijas Rakstnieku savienības telpās dzirdēju dažus fragmentus jau no topošās grāmatas. Tie uzrakstīti izskanēja tikpat atraktīvi kā savulaik izstāstītās atmiņu virtenes.

 

Gluži kā latviešu rakstniecības vēsture

Grāmatas pamatā ir paša autora dzīve un pieredze, kas kopš mazotnes ir nesaraujami saistīta ar Rakstnieku savienību un tās ļaudīm, sākot ar vecākiem Frici un Laimu Rūmniekiem, Jāni Sudrabkalnu, Ēvaldu Vilku u. c. Šeit vietā un laikā atspoguļot vienu Valda Rūmnieka izcili kolorētu epizodi ar Ēvaldu Vilku centrā: “Braucam uz Puzi ar Rakstnieku savienības lielo, melno “zimu” [..]. Mašīnā – Andrejs Balodis, Harijs Heislers, Ēvalds Vilks, mani vecāki un es. [..] Izplatījās baumas, ka tūliņ, tūliņ valsts galva (Ņikita Hruščovs. – S. R.) ieradīsies Latvijā. [..] Jau Rīgā Ēvalds Vilks vairākkārt bija dzirdējis komplimentus, ka viņš esot līdzīgs Hruščovam, turklāt rakstnieks nēsāja tieši tādu dzeltenu salmu platmali kā Ņikita Sergejevičs. [..] Talsos Ēvalds ir “uztankojies” tiktāl, ka atver durvis, izkāpj no limuzīna vietā, kur visvairāk ļaužu, paceļ cepuri, paklanās uz visām pusēm un krieviski nosaka “Работайте, работайте, товaрищи!” (Strādājiet, strādājiet, biedri!) Balodis kā prātīgākais (vai skaidrākais) no visiem pūlas Ēvaldu atrunāt, bet velti. Ēvalds ir iejuties savā lomā un šķiet neapturams. Laikam ziņa par augsto viesi bija aizskrējusi pa priekšu, un Ugālē, kad “zims” apstājās, cilvēku pūlis jau aplaudēja. Atceros, ka Balodis izmisīgi sauca Ēvaldam: “Tikai nerunā!” bet pietika jau ar klanīšanos vien. Kā varat noprast, vēl ilgi pēc tam Puzē un Ugālē runāja par Hruščova neparastajām dēkām Kurzemē.” (42. lpp.)

Vēlāko gadu atspoguļojumā piepulcējas arī Filoloģijas fakultātes un Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta mācībspēki un kolēģi. Grāmatā tverts laikaposms no 1951. līdz 1980. gadam. Tātad no zēna pirmajiem vērojumiem līdz nobrieduša un darbu gaitu uzsākuša jauna vīrieša redzējumam. Grāmatai dots nosaukums “Starp Meža­parku un Murjāņiem” tādēļ, ka šajās skaistajās Latvijas vietās rit autora privātās dzīves telpa kopš bērnības. Tās pamatā ir atmiņu kaleidoskops, kas papildināts ar daudziem fotoattēliem un arī dokumentālām liecībām, piemēram, lasītājs var iepazīties gan ar autora agrīno pasaku, kas rakstīta ar rakstāmmašīnu, gan ar Jāņa Sudrabkalna mazajam kaimiņu puikam veltītu dzejoli. Personīgi man vissirsnīgākās šķiet atmiņu epizodes par Sudrabkalnu, kurās dzejnieks atspoguļots ļoti cilvēcisks – gan ar saviem untumiem, vājībām, gan ar patiesu dzīves traģiku.

 

Par dažām kļūmēm

Memuāru literatūra ir specifisks žanrs. Ļoti personīgs, saistīts ar dzīves epizožu fiksēšanu, ar atmiņām, kas nereti pa teksta durvīm ļauj iespraukties arī apcerīgai noskaņai. Valda Rūmnieka radošais rokraksts grāmatā kopumā ir dzirksteļojošs, raits, humora pārpilns un… arīdzan ar zināmu sentimenta devu, kas diemžēl disonē ar pārējo teksta stilistiku. Un mazliet nojauc raito, dzīvo stāstījumu.

Lasītājs mazliet tiek maldināts arī vēl viena iemesla dēļ, proti, tekstā vairākkārt iekavās vai bez tām, kad mazliet autors aizskrien konkrētajam notikumam priekšā, tiek norādīts, ka par to vai citu atgadījumu lasītājs uzzinās vēlāk, piemēram: “Bet par Čaku citreiz – daudz pamatīgāk.” (117. lpp.). Lasītāju grāmatas beigās sagādā vilšanās, jo solītais “vēlāk” ir palicis kā lielais nezināmais. Lieta pavisam vienkārša – sākotnēji grāmata bija paredzēta kā viens veselums, tagad tā veidota pēc vairāku daļu principa. Acīmredzot redaktores neuzmanības dēļ palikuši šie intriģējošie iestarpinājumi pēc principa “pastāstīšu vēlāk”. Tagad jāgaida nākamā Valda Rūmnieka memuāru daļa, gan tādēļ, lai apmierinātu ziņkāri par solīto, bet neizstāstīto epizodi, gan tādēļ, lai ietiektos rakstnieka stāstījumā, kurā paveras panorāmiska Latvijas kultūrtelpa un tās ļaudis.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+