Horoskopi un mistika
Ezoterika

Āderes: kas par tām jāzina, kā noteikt paša spēkiem 3

Foto – Shutterstock

Pierādījums smalkās matērijas esamībai

Bieži vien miega kvalitāti vairāk ietekmē gultas atrašanās vieta, nevis matracis vai nomierinoša tēja. Tieši tāpat ar datorgaldu vai atpūtas stūrīti – viss izkārtots atbilstoši ergonomikas prasībām, taču uzturēties tur smagi. Iespējams, tādās reizēs diskomfortu izraisījušas āderes.
Jau daudzus gadus ar āderu izpēti nodarbojas Latvijas Rīkstnieku un zintnieku brālība, kuras prezidents ir Jānis Neibergs jeb dziednieks Totis. Viņa atzinumi dažbrīd gan apgāž līdzšinējos priekšstatus par āderēm, rīkstniecību un šķietamu speciālistu morālajām tiesībām šajā jomā darboties. Taču Totis uzskata: katra diena nāk ar informāciju, kas atsedz aizvien jaunas šķautnes arī līdz šim neizzinātajā.

Rīkstniecības oficiālā nolieguma laiki jau aiz muguras, tomēr joma, ko dēvē gan par radiostēziju, gan biolokāciju, gan vienkārši par rīkstniecību, zinātnisko institūciju akceptu joprojām nav izpelnījusies.

Pētījumi šajā virzienā gan notikuši vienmēr. Līdz šim āderu starojums tika skaidrots ar elektrostatiskā lauka izpausmēm. Totis spriež, ka mūsdienu zinātne šajā fenomenā ļauj atskārst vēl smalkākas daļiņas, kas spēj izmainīt matērijas blīvumu; viņš to saista ar Higsa bozonu eksistenci. Ar nosaukumi eoni tie esot bijuši pazīstami jau senajiem grieķiem.

“To var teikt droši – starojums, ko rada āderes, ir pierādījums smalkās matērijas eksistencei,” apgalvo zintnieks.


Kaitīgums – mazliet pārspīlēts

Runājot par āderu starojumu, jāatceras, ka to nerada vienots izraisītājs, bet atšķirīgas norises zemes dzīlēs. Biežāk minētais un vairāk izzinātais ir virsējo gruntsūdeņu āderu starojums. To rada ūdens dzīslas, kas atrodas grunts augšējos – irdenajos slāņos vai mālā, ja tā kārta nav biezāka par pieciem metriem (dziļākam slānim nekāds starojums vairs cauri netiek).

Pirmo reakciju rada jau āderes ārējās malas, tomēr tās vēl starojumu neizraisa, tikai liecina, ka dziļumā risinās iežu mitrināšanās. Kaitīgā iedarbība nāk tikai no āderes vidusdaļas un turpinās, kamēr spiediens dzīslā spēj uzbīdīt ūdens molekulas līdz grunts virskārtai (vakarā nolikts sausas vilnas kumšķītis no rīta ir mitrs tikai starojuma zonā). Šī josla ir proporcionāla dzīslas dziļumam attiecībā 1:10 (ja ādere atrodas 7 m dziļumā, kaitīgā starojuma zona būs 70 cm plata).

Gruntsūdeņu āderes nekad nevirzās taisni, bet tek uz ziemeļaustrumiem vai ziemeļrietumiem, ik pa brīdim izmetot 20 vai 30 grādu platu līkumu. Upes vai ezeri aizvelk āderes uz savu pusi: mazās ūdenstilpes tās savāc no 50 metru attāluma, lielās – līdz 350 metriem.

Lielākā kļūda, nosakot šīs āderes, – tās tiek iezīmētas taisni, nevis ar visu līkumošanas ceļu, turklāt nerēķinoties, ka starojumu rada tikai urdziņas vidusdaļa. Lai arī gruntsūdeņu starojuma negatīvā iedarbība uz organismu ir pārspīlēta, labāk izvairīties no ilgstošas atrašanās to ietekmē.


Uzmanību – tektoniskais lūzums un avotu zona!

Daudz bīstamāks ir starojums, ko rada tektoniskais lūzums. Irdenie ieži veido tikai grunts virspusi, bet zem tiem atrodas māls, dolomīts, smilšakmens. Vēl zemāk – granīts, kam piemīt paaugstināta radioaktivitāte.

Cietie ieži līdzīgi jumtam sedz tā sauktā otrā līmeņa gruntsūdens dzīslas, tāpēc to starojums augšā netiek. Taču zemes iekšienē gan ģeofizisku norišu, gan cilvēku darbības ietekmē visu laiku norisinās kustība, un reizumis blīviežos rodas spraugas. Ja cauri granīta slānim no 300 līdz 850 metru dziļuma augšā izlaužas radons vai gamma stari, lielu to daļu pārējie cietie ieži aiztur, atšķaida un kompensē, taču paaugstinātā radioaktivitāte tik un tā tiek arī līdz zemes virspusei, sprieguma izlādes vietā veidojot tektoniskā lūzuma izraisītas plaisājuma zonas. Tās parasti ir elipsveida vai ovālas, mazākās ap 12 metru garumā, četru vai piecu metru platumā, lielākās – krietni iespaidīgākas. Plaisājuma malās starojums ir ļoti intensīvs. Ja tādā vietā noliek gāzbetona bluķi, tas ir pušu jau pēc pāris mēnešiem.

Mājas stūri, ko skar tektoniskais lūzums, var atpazīt pēc pamatu un sienu plaisājumiem. Var špaktelēt ciet, ar kādiem materiāliem vēlas, – sprieguma izlādes spēks ir stiprāks.

Lūzuma zonā vienmēr ir paaugstināta radioaktivitāte, kaut arī tikai pāris metru tālāk jau var būt veselībai nekaitīgais fons. Cilvēkus, kuru guļasvieta atrodas uz tektoniskajiem lūzumiem, īpaši uz to malām, pārņem nemotivēta nervozitāte, viņiem veidojas kustību koordinācijas traucējumi, rodas psihiskas kaites un novirzes šūnu attīstībā, bieži sākas onkoloģiska saslimšana.

Atsevišķi izdalāms arī pazemes ūdeņu starojums, ko rada avoti. Avots ir vertikāla uztece, pa kuru no zemes dziļumiem tiek spiests augšā ūdens. Kādā sava ceļa posmā plūsma var uzdurties gruntsūdens dzīslai, noplūšanu daļēji turpināt pa āderi un varbūt saņemt kādu papildinājuma devu arī no sāniem, taču galvenais virziens – vertikālā uztece – netiek zaudēts.

Vietas, kur telpās vai saimnieciskajā zonā pat sausā laikā no zemes it kā nemotivēti spiežas augšā mitrums, visbiežāk veidojuši šādi avoti. Avotam starojuma zona parasti ir apaļa, ar vidējo diametru no 30 līdz 80 centimetriem (norāde, ka tie visbiežāk spiežas no 3–8 metru dziļuma).
Atrašanās uz avotiem ir veselībai bīstama. Klasiska situācija: rīkstnieks, stāvēdams istabas vidū, pārbauda laulības gultas atrašanās vietu un secina, ka ādere to neskar. Tam, ka otra gultas puse atrodas uz avota, viņš uzmanību nepievērš. Tādā vietā gulētāju laimei diemžēl paredzams īstermiņa raksturs – vienam nekas, bet otram ļoti iespējama nopietna saslimšana.


Radošajiem patīk hartmanis

Starojumu raida ne vien pazemes ūdeņu iedarbība, bet arī citu veidu enerģētiskie informatori. Dažkārt pie āderēm pieskaita arī enerģētiski aktīvās līnijas, kas atrodas aptuveni divus metrus cita no citas un virzās no dienvidiem uz ziemeļiem. Tās krusto no austrumiem uz rietumiem ejošas līnijas, ko šķir pusotra metra attālums. Šīm līnijām nav sakara ar pazemes ūdeņiem, jo tās ir augstāko spēku izveidots globālais Zemes informatīvais tīkls jeb Hartmaņa līnijas, ko cilvēki ar paaugstinātu jutīgumu spēj uztvert arī bez palīgierīcām.

Šīm līnijām nav tiešas ietekmes uz veselību, taču, atrodoties tuvāk hartmanim, sarežģītu problēmu šķetināšanai vajadzīgo radošo impulsu uztvert vieglāk. Bez Hartmaņa tīklojuma ir vēl kāds tikai ar sajūtām fiksējams Zemes virsmas sadalījums – Kari līnijas, kas atrodas četrus metrus cita no citas un virzās pa diagonāli. Ir pieņēmums, ka tās saistītas ar astrālo pasauli un kādreiz veidojušas regulāru pārklājumu pāri zemeslodei.

Kopš aizvadītajiem saulgriežiem Kari tīkls sniedzas vien pāri kapsētām, savienojoties tikai dažās vietās. Iespējams – kāds augstāks spēks savulaik ar nolūku izveidojis šādu uzspiesto sasaisti, lai garu pasaule ietekmētu mūsu apziņu un domāšanu, traucējot virsapziņas attīstībai. Šis laiks beidzies.


Dievišķā uguns – dāvana cilvēcei

Vēlēšanās atšifrēt āderu vēstījumu bijusi vienmēr, tomēr orientēšanās šajā daudzveidībā prasa ne vien zināšanas un praksi, bet arī pieslēgumu sarunai ar Augstāko, pielaidi augstākajai virsapziņai.

Viens no iedarbīgākajiem āderu starojuma koriģēšanas veidiem – ugunsāderes izveidošana problēmu zonā. Senākajās rakstu liecībās šis spēks tiek saukts gan par dievišķo ēteru, gan dievišķo uguni.

Tā ir no kosmosa nākoša enerģija, kas potenciāla veidā – izkliedēta un snaudoša – visu laiku atrodas mums apkārt. Izpausties cilvēkiem vēlamā veidā tā var vien tad, ja kāds to spēj koncentrēt un vadīt. Tad tā, tāpat kā radiosignāls, darbojas gan zemē, gan gaisā.

Vēl nesen daudzi domāja, ka ugunsāderes ir Zemes kodola enerģija, kas pa zināmām vietām tiek augšā. Ne pārāk sen atklāts, ka to kopš aizlaikiem veidojuši viedi cilvēki, 30 līdz 50 metru rādiusā rosinot jaunus ģeoloģiskos procesus – gruntsūdeņu pazušanu un zemes blīvēšanos. Māja, kurai pāri virzās sen izveidota ugunsādere, vienmēr ir sausa un energoefektīva, tajā nesper zibens, bet iemītniekiem paaudžu paaudzēs nelaimes un posts met līkumu. Tāda ugunsādere svētīgi iedarbojas arī uz kaimiņsētām divu kilometru rādiusā.

Taču arī svaigi uzlikta ugunsādere aptuveni pusotra mēneša laikā rada vidi, kurā nav ne gruntsūdens āderu, ne avotu, tiek aizvirzītas arī lūzuma zonas.

Atkal jāpieņem, ka spēja izveidot ugunsāderi ir augstāko spēku dāvana cilvēcei, lai tā ar smalkās matērijas starpniecību varētu gan sevi sargāt, gan uzlabot garīgo un fizisko veselību. Taču izredzētība izveidot ugunsāderes dota tikai nedaudziem. Kam tādas nav, jāmēģina noslēgt mierīgas līdzāspastāvēšanas līgumu ar āderēm mazliet citādiem – vienkāršākiem un laicīgākiem paņēmieniem.

Svārsts vai Lešera metode?

Āderu meklēšanā biežāk izmantojamais instruments ir svārsts, to lieto gan rīkstnieki, gan pašdarbnieciski entuziasti.

Rīkstniecībā par svārstu uzskatāms jebkurš priekšmets, kas var veikt svārstveidīgu kustību: auklā iekārta adata, skrūve, rokā turēta rīkstīte, leņķī saliekta stieple, rīve vai kāds cits saimniecības priekšmets. Atrodoties uz pārbaudāmās vietas, svārstam uzdod jautājumu, uz kuru iespējamas divas atbildes – jā vai nē, un pēc kustēšanās vienā vai otrā virzienā tulko atbildi.

Norādīt svārstam piemērotāko materiālu nav iespējams, jo katram organismam pretestība pret materiālu ir atšķirīga. Vienam labāk klausa lazda, citam pīlādzis. No metāliem enerģētiski neitrālākais ir nerūsējošais tērauds, bet riskantākais – zelts, jo piemērots tikai vienam no pieciem.

Katram ir sava svārstību lauka atslēga. Pēc jautājuma uzdošanas svārsts atbildei vienā virzienā veic tikai noteiktu skaitu kustību, kas vienmēr dalās ar trīs. Tiem, kuri nodarbojas ar garīgām praksēm, tās visbiežāk ir trīs kustības, vairākumam ļaužu – deviņas. Svārsts veic šo kustību skaitu, apstājas, tad turpina. Nezinot atslēgu, pastāv risks atbildi pārprast.

Piemēram, testējot sīpolu, pēc jautājuma “Vai sīpols ir veselīgs?” svārsts var noteikto reižu skaitu apļoties uz jā pusi (sīpols labs, jo tajā daudz vitamīnu, fitoncīdu), tad apstāties. Ja cilvēks vairs turpinājumu negaida, viņš tā arī var neuzzināt, ka vēlāk seko kustība uz otru pusi, – šā dārzeņa audzēšanai lietoti pesticīdi, un labāk to neēst. Tāpēc jautājumi vēlami tādi, kas nepieļauj duālismu atbildē, jo svārsts tikai parāda patieso ainu, bet lēmumu pieņem cilvēks pats.

Tomēr šai metodei var uzticēties ar vienu nosacījumu – ja svārsta lietotājs zina savu polaritāti. Izrādās – piedzimstot esam ar atšķirīgu biopolaritāti, līdzīgi kā labroči un kreiļi.

Vieniem (+) ir labajā rokā, (–) kreisajā, otriem pretēji. Pusaudža gados daudziem polaritāte mainās un tāda arī saglabājas visu turpmāko dzīvi. Taču var gadīties, ka nostabilizēšanās nenotiek un polaritāte visu laiku lēkā no vienas rokas uz otru. Objektīvi secinājumi šādos gadījumos nav iespējami. Diemžēl aptuveni 65 procentiem ekstrasensu, kuri nodarbojas arī ar āderu noteikšanu, rokās polaritāte mainās, bet viņi bieži vien to pat nezina.

Āderu noteikšanā lieto arī austriešu zinātnieka Lešera atklāto metodi, kas ar speciāli izveidotu antenu ļauj noteikt āderu starojuma frekvenci (to mēra kilohercos). Uz skalas, kurā ir vairāk nekā 1200 pozīciju, uzliek noteiktu frekvences skaitli, tad staigā tik ilgi, līdz uzduras vietai, kur aparāts ziņo par atbilstību šim skaitlim. Tātad noteiktas kvalitātes ūdens dzīsla uzieta. Metode ir laikietilpīga, toties ar augstu objektivitāti, jo nav iespējams subjektīvs rīkstnieku traktējums.

Dievišķo kodu sistēma – tikai aicinātajiem

Taču ir vēl kāda, tikai nesen atklāta mērījumu metode, kas balstās senajās zināšanās par dievišķo kodu sistēmu. Pieeja tām notika, 2004. gadā no jauna veidojot Zilākalna svētvietas matricu. Atklājumiem ir cieša saistība ar metaforu par nogrimušo pili: augstākās zināšanas nav gājušas zudumā, tikai gaida izcelšanu no dzelmes.

Šajā ļoti sarežģītajā sistēmā ir divi atslēgas jēdzieni, kas lietojami arī āderu meklēšanā.
Pirmais – cik garš, tik plats. Tas nozīmē, ka elkoņos saliektām rokām jābūt tādā platumā, cik garš ir plaukstās satvertās taisnleņķa stieples svārstīgais gals. Lai ir taisns leņķis ar vienāda garuma malām.

Rādījumu tulkošanai un nolasīšanai – vēl kāds šīs sistēma kods.

Tas ir šķietami vienkāršs shematiskais zīmējums – riņķa līnija, kas vispirms tiek sadalīta četros vienādos segmentos, tad vēl un vēlreiz, kamēr izveidojas 16 stari, starp kuriem veidojas 22 grādu leņķis. Skatoties, pret kuru skaitli šajā shēmā nostājas rāmītis, var noteikt ne tikai āderes, bet atrast arī apbedījumus, diagnosticēt slimību.


Kā runāt ar āderēm, kodus nezinot

Lai dievišķajā kodu sistēmā ietvertās zināšanas izmantotu āderu meklēšanā, vajadzīga īpaša iedziļināšanās un smalkās matērijas sajūta, tāpēc tas pa spēkam vienīgi ļoti augsta ranga speciālistiem. Taču zināšanu minimumu, kas ļauj sadzīvot ar āderēm, nenodarot ļaunu savai veselībai un labsajūtai, der apgūt ikvienam.

1. Tikt skaidrībā par savu biopolaritāti (to var noskaidrot ar svārsta starpniecību vai pie šādos jautājumos kompetenta dziednieka). Ja tā ir mainīga, āderu meklēšanai labāk klāt neķerties, ja (+) polaritāte ir kreisajā, kā tas ir kreiļiem, rādījuma rezultāti jānolasa spoguļattēlā.

2. Uzzināt savu svārstību lauka atslēgas skaitli.

3. Atcerēties, ka svārsts klausa visiem, tikai vajag izvēlēties īsto. Precīzāki rādījumi ir tad, ja pa svārstam (leņķim) tur abās rokās.

Meklējot gruntsūdeņu āderes (ja labajā rokā ir (+), kreisajā (–) un tiek ievērots princips – cik garš, tik plats)

4. Šķērsojot āderes ārējo malu, leņķis (svārsts) sāk griezties uz iekšu. Tas norāda uz noteiktā dziļumā esošu ūdens daudzumu – āderi.

Lēni ejot virzienā, kurā griešanās saglabājas, vispirms atrod dzīslas tecēšanas ceļu, atceroties, ka tas neveido taisnu līniju. Tad meklē starojuma zonu, rēķinoties, ka tā ir proporcionāla dziļumam 1:10 (ja ādere piecu metru dziļumā, jārēķinās ar pusmetru platu kaitīgā starojuma zonu).

Ja atrastā ādere ir telpā, gulta no tās jāatvirza. Taču darbagalds, pie kura nav jāsēž visu dienu, tikai sarežģītu problēmu risināšanas brīžos, tur var palikt.

1. Ja labajā rokā satvertais svārsts (leņķis, rīvīte) sāk virināties, bet kreisajā turētais paliek uz vietas – lūzums (tātad lūzuma noteikšanai noteikti vajadzīgi divi priekšmeti jeb svārsti.) Lai secinājumu apstiprinātu, pretī vietai, kur svārsts sāk rādīt lūzumu, vēlams apskatīt pretējo sienu. Lūzuma zonā vienmēr ir plaisājumi, lai cik spēcīga bijusi pamatu armatūra.

2. Ja abi rokās satvertie priekšmeti (svārsti) sāk virināties šurpu turpu – uziets avots. Tāpat uz avotu norāda tikai viens priekšmets, kas sāk riņķojumu pa kreisi (atšķirība no gruntsūdeņu āderes, jo virs tās svārsts tikai pagriežas pa kreisi, nevis riņķo.) Uz vietu, kur darbojas smalkā matērija, attiecas mazliet citāda fizika – to pierāda Rīgas domes ēka. Pēc uzcelšanas tās pagrabstāvā bija vērojama paaugstināta gruntsūdens līmeņa izraisīta sienu plaisāšana.
2009. gadā Rīkstnieku brālība tur izveidoja ugunsāderi, un jau pēc gada, reizi mēnesī kopā ar būvniekiem veicot ģeoradara skenējumus, varēja pārliecināties, ka problēma novērsta.


Kā izvairīties no āderu starojuma?

Vienīgais īsti drošais paņēmiens – pirms sāk celtniecību, veikt gruntsgabala diagnostiku un kartēšanu, izmantojot jaunākās atziņas rīkstniecībā, un nebūvēt dzīvojamās ēkas uz lūzuma vietām un avotu zonām.

Ja jau uzceltā būvē āderu negatīvā ietekme tomēr konstatēta, lūgt palīgā pārbaudītus rīkstniekus virsējā gruntsūdens līmeņa pazemināšanai zem un ap ēkām, zemes tektoniskā lūzuma novēršanu, kā arī āderu kaitīgā starojuma mazināšanu un transformāciju.

Svarīgi neuzķerties uz daudzajiem komerciāla rakstura starojuma neitralizācijas piedāvājumiem.

Vēl nesen bija modē tā sauktie neitralizācijas akmeņi. Rīkstnieks iebetonēja javas pankūkā deviņus akmentiņus un plakano veidojumu ieraka pie mājas stūra. Mērķis – neitralizēt āderu starojumu. Arī agrāk tā rīkojās – veidojot mājas pamatus, trešajā akmeņu kārtā ielika neitralizācijas akmeni, taču atstājot vietu, kur staigāt enerģijai. Taču tagad akmeni vienkārši ierok pie mājas, kurai iet cauri ādere, tā iedzenot starojumu turpat netālu zemē. Grunts pamazām tiek spriegota, un vairāku gadu laikā mājā var rasties jauns lūzums, tikai citā vietā.

Arī pret maziem neitralizācijas pasākumiem, piemēram, āderes aizvirzīšanu no savas guļasvietas, jāizturas ļoti piesardzīgi. To izdarīt var – gan ar īpašiem stiepļu veidojumiem, gan uzliekot uz bīstamās zonas matraci ar iestrādātiem magnētiem. Kādu laiku efekt ir. Taču jāsaprot, ka jebkurš magnēts maina arī cilvēka bioenerģētisko lauku, bet tas iespaido visas organisma sistēmas.

Saistītie raksti

Drošāku aizsardzību pret āderēm nodrošina gulēšana uz salmu maisa, tā saturu ik pa laikam mainot, vai 15 centimetru bieza graudu kārta dīvāna veļas kastē. Taču pat šādus dabiskus āderu aizvirzīšanas paņēmienus var izmantot vienīgi tad, ja cilvēks atrodas savā neitrālajā teritorijā un viņa rīcība nevienu neietekmē. Ja daudzdzīvokļu mājā kāds novada āderu starojumu no savas gultas, gan virs, gan zem šīs vietas kaitīguma intensitāte palielinās. Tā kādu skar. Bet Dieva pasaulē iekārtots tā, ka, pat nevilšus nodarot kādam ļaunu, veidojam ļoti bīstamus pagriezienus savā liktenī.

Jāsaprot arī tas, ka visi šie mēģinājumi dod tikai īslaicīgu efektu. Tāpēc, ja nav iespējams aicināt palīgos gudru rīkstnieku, kurš ar ugunsāderes starpniecību izveidotu jaunu ģeoloģisku procesu, vienīgā drošā iespēja āderu neitralizēšanai – no tām izvairīties.

LA.lv