Adīšanas vaļasprieku pārvērš eksportprecē 0
Vēl nesen Guntars bija rīdzinieks, bet Dace dzīvoja Balvos un viņai ļoti patika adīt un tamborēt. Tad abi izlēma, ka jāveido savs uzņēmums. Ar šādu ideju un aprēķiniem pērn aizgājuši uz biznesa inkubatoru (BI) “Ideju viesnīca” un Šultu ģimene sāka veidot savu uzņēmumu “Eco fabrika”.
Patlaban ir atrasti kontakti ar kompānijām Vācijā, kas pieprasa firmas veikaliem gan vienkāršāka, gan augstas sarežģītības pakāpes adījuma jakas un džemperus. Tomēr 90% no jauno uzņēmēju trikotāžas izstrādājumiem tiek eksportēti.
Par peļņu Guntars – pēc amata direktors – pasmaida: “Gluži pa nullēm neesam, bet tādai attīstībai, kā gribētos, nepietiek. Pagaidām adāmmašīnu un citu nepieciešamo iekārtu iegādei iztērēti kādi 20 tūkstoši latu, bet ar kredītiem aizrauties negribam. Tādēļ esam izvēlējušies tādu lēnāku augšupeju ar tiem līdzekļiem, ko nopelnām paši.”
Ja naudiņas nav daudz, tad katra iespēja ietaupīt arī ir zelta vērta, un tādēļ īpaša uzslava tiek BI, kura telpās darbojas “Eco fabrika”. Dace – ražošanas vadītāja – biznesa atbalsta programmā Latgales reģionam pat varējusi apmācīt meistarus uz vietas:
“Vilinošs bija arī inkubatora piedāvājums ievērojamai īres maksas atlaidei, jo gandrīz visi ģimenes ietaupījumi izgāja mašīnu iegādei. Faktiski savu uzņēmumu atvērām krīzes laikā, bet, tā kā man adīšana ir vaļasprieks, nolēmām ar to veidot biznesu. Līdz šim vīlušies neesam.”
Tagad gadā jau ir stabils pieprasījums divām kolekcijām. To izpildi nodrošina 14 adītājas, kas strādā gan “Eco fabrikas” telpās, gan kā pašnodarbinātās mājās. Pēc Vācijas līguma noteikumiem viņām jāizdara tikai perfekts un kvalitatīvs darbs ar pasūtītāja izvēlētām dzijām un rakstiem, tāpēc radošumam ļauts izpausties nesen sāktajās “Eco fabrika” oriģinālkolekcijās.
Tās veido diplomēta dizainere, bet daudzu autore ir arī Dace pati: “Dažādi adījumi bērniem, sievietēm, vīriešiem tiek adīti gan ar mašīnu, gan rokām, tādēļ katrs individuāli var pasūtīt, ko un kā vien vēlas. Ar šīm kolekcijām braucam arī uz izstādēm, gadatirgiem. Izmantojam ekskluzīvas un diezgan dārgas Itālijā ražotas dzijas, arī no alpaku vilnas, pērkam Latvijas aitu vilnas dziju Limbažu “Tīnē”, jo cilvēki grib arī īsti siltus un raupjas faktūras apģērbus. Faktiski spējam izadīt jebko un katram nepieciešamajā daudzumā. Mūsu oriģinālprodukts un Latvijas tirgū jau pieprasīti ir dūrainie cimdi ar etnogrāfiskiem un nedaudz stilizētiem rakstiem, ko adām ar adāmmašīnām un pēc tam pa vīli sašujam. Esam nopirkuši arī adāmmašīnu, kādas līdz šim Latvijā vēl nebija, ļoti liela izmēra apģērbu veidošanai.”
Ar BI starpniecību tikko saņemts atbalsts arī skolēnu formu prototipēšanai, veikti aprēķini un noadīti pirmie paraugi – pievilcīgi zilas krāsas vestītes un nelielas kaklasaites. Iespējams, nebūs ilgi jāgaida, kad tādas jau valkās Balvu skolu audzēkņi.
Vai “Eco fabrika” nozīmē to, ko saprotam ar šiem vārdiem? Guntars apstiprina, jā, ar laiku uzņēmums patiešām cer kļūt par fabriku, bet “eco” – ekoloģisks – jau ir ne viens vien izstrādājums, galvenais – bērnu apģērbu kolekcija. Tā saņēmusi Eiropas valstu bioloģisko produktu sertificēšanas “Global Organic Textile Standard” (GOTS) atzinumu.
Jautājot par “Eco fabrikas” nākotnes nodomiem, Guntars tā kā ir gatavs stāstīt, jo ieceru netrūkst, tomēr Dace iebilst. Kad būšot, tad runās. To gan viņš neslēpj, kā iecerējis uzmundrināt Latgalē arī citus uzņēmējus: “Ir iesniegti dokumenti Ziemeļlatgales uzņēmēju biedrības reģistrēšanai. Man ir pieredze marketingā un starptautiskajā tirdzniecībā, tādēļ vēlos, lai mēs, vietējie uzņēmēji, kooperētos un spētu izpildīt tieši ārvalstu tirgus pieprasījumu. Tepat taču ir robeža un plašas iespējas Krievijā, bet viens biznesā nav darītājs. Daudzi – jā.”
