Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. aprīlis, 2014
Drukāt

Afgāņi – suņu pasaules karaļi
 (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Pirmo Afgāņu kurtu rēzekniete Jolanta Kuzņecova iegādājās pirms divdesmit trīs gadiem un, kopš iepazina šīs šķirnes savdabīgo raksturu, citus suņus sev vairs nevēlas.

– Citu šķirņu suņi saimniekam cenšas izpatikt un labprāt pilda viņa dotās komandas, bet afgāņi nav tādi, kā citi suņi. Tie uzvedas kā kaķi – iet, kur grib, dara, ko grib, klausa tikai, ja paši vēlas. Jārēķinās ar to, ka citiem suņiem “esmu tepat netālu” ir 10 līdz 15 metru attālumā no saimnieka, afgāņu kurtam – 500 metru. Šie suņi neskrien pakaļ kociņam vai bumbiņai, bet, ja saimniekam par prieku to tomēr izdara, tad ar lielu nepatiku. Viņi jūtas kā aristokrāti, kā suņu pasaules karaļi. Saimnieku vairāk uzskata par kompanjonu, nevis cilvēku, kurš noteikti jāklausa. Atmiņa tiem ir laba, apmācāmi viegli, taču tikai tad, ja neignorēsiet šo suņu tieksmi pēc neatkarības. Apmācot afgāņus, neder standartpieeja ar balss paaugstināšanu un suņa sodīšanu. Ja tā darīsiet, suns saimnieku sāks pilnībā ignorēt. Ar Afgāņu kurtiem viss jācenšas sarunāt ar labu un kādu gardumu. Bet, ja izdosies iekarot šā suņa mīlestību, tas kļūs bezgala jauks, mīļš un uzticams, – stāsta Jolanta, kas savās mājās devusi pajumti pieciem Afgāņu kurtiem. Vecākajam sunim – kucītei Vendijai – ir desmit gadi, viņas meitai Londai – pieci, Patrikam – septiņi, Nikai – seši, bet Ranni, kuru atveda no Tallinas suņu patversmes – četri.

Ar suņu saimnieci tikāmies nevis viņas dzīvesvietā Rēzeknē, bet Ogrē, kur Jolanta kā veterinārārste strādā dzīvnieku klīnikā. No Rēzeknes saimniecei līdzi mašīnā atvizinājušies divi suņi – melnais, cēlais Patriks un blondā skaistule Londa. Patriks ir uzvarējis vairākās izstādēs – kļuvis par Somijas, Norvēģijas un Polijas čempionu, bet Londa ir 2013. gada Latvijas čempione kursingā – mākslīgā zaķa ķeršanas sacīkstēs. Vai tālais ceļš no Rēzeknes abiem dzīvniekiem nebija ļoti nogurdinošs? Afgāņiem patīk braukt mašīnā, teic Jolanta. Pārvietojoties ar mašīnu, prāmi un lidmašīnu, kopā ar saimnieci tie bez problēmām apceļojuši lielu daļu Eiropas un pusi Skandināvijas.

Jolanta kopā ar saviem suņiem dzīvo mājā, bet Afgāņu kurtus var turēt arī dzīvoklī – tie neaizņem daudz vietas, neskraida pa mājokli un visādi citādi, tā teikt, nemaisās pa kājām. Tas gan jāpatur prātā – šie suņi mīl komfortu, tāpēc tiem jānodrošina ērts, mīksts dīvāns, kur gulēt. Kamēr saimnieka nav mājās, lielāko dienas daļu tie pavada miegā vai no savas guļvietas vērojot apkārtni. Protams, katru dienu afgāni jāizved ārā, bet vismaz vienu reizi nedēļā jāļauj kārtīgi “nolaist tvaiku”. Jolanta savus mīluļus tad aizved uz kādu attālāku pļavu prom no ceļiem un lauku mājām, atbrīvo no pavadām un ļauj kārtīgi izskrieties. Afgāņu kurti, kā zināms, radīti kā medību suņi, un instinkts – medīt bez cilvēka klātbūtnes, pašiem pieņemot lēmumus, tiem saglabājies joprojām. Ja ceļā gadīsies kāda no lauku mājām aizklīdusi vista vai teļš, tas var kļūt par Afgāņu kurta upuri. Šobrīd afgāņus medībām gan izmanto tikai to dzimtenē – Afganistānā, kur šā iemesla dēļ īsi apcērp. Pārējā pasaulē jau trīsdesmit līdz četrdesmit gadus šos suņus tur savam priekam un dalībai izstādēs. Pēdējos trīsdesmit gados daudz strādāts pie Afgāņu kurtu rakstura izveides, stāsta Jolanta. Agrāk šie suņi raksturā bija agresīvāki, neprognozējamāki, šobrīd saskarsmē ar cilvēku ir labestīgi, pacietīgi, mīļi.

Par Patrika un Londas lielo pacietību mēs pārliecināmies, vērojot, kā Jolanta pirms suņu fotosesijas sukā to garo, bezgala skaisto spalvu. Saimniece teic – jau no divu mēnešu vecuma kucēni jāpieradina pie mazgāšanās, ķemmēšanas, nagu griešanas un citām obligātām procedūrām, tad ar pieaugušu suni šajā ziņā nebūs problēmu.

Lai gan afgāņi ir liela auguma, ēd maz. Viens suns dienā apēd ne vairāk kā 200 gramu sausās barības un ap 400 gramiem gaļas vai subproduktu. Suņu meitenēm garšo arī melones, arbūzi, hurma, bet Patriks ar tādiem “niekiem” neaizraujas, stāsta saimniece.

– Ar Afgāņu kurtiem ir regulāri jāstrādā, vairāk nekā ar citiem suņiem. Bet, ja ar šo suni daudz un regulāri nodarbojas, iegūst lielisku kompanjonu un ļoti mīļu draugu, – uzsver Jolanta Kuzņecova.

 


Afgāņu kurti

Dzimtene – Indija, Pakistāna, Afganistāna,

radīti kā medību suņi,

suņu augstums skaustā – 65 līdz 70 cm, kucīšu – 60 līdz 65 cm,

vienā metienā dzimst 1 līdz 15 kucēni,

raksturīgs biezs, garš, zīdains apmatojums,

krāsa – melna, balta, bēša, ruda, tīģerkrāsas u. c.,

raksturā neatkarīgi, inteliģenti suņi,

spēj skriet līdz 50 km/h,

ne retāk kā reizi 2 nedēļās jāmazgā un jāķemmē,

mūža ilgums – 14 un vairāk gadu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Šie suņi tiešam ir kaut kas brīnumains un neparasts! Manā ģimenē arī bija afgāņu kurts- balts, viss atbilst Jūsu teiktajam. Nu jau 10 gadu Emīrs nav ar mums( nodzīvoja 13 gadus), bet aizmirst nav iespējams. Lai Jums veicas!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+