Āfrikas pārtika neglīta. Nevar ēst? 0
Ciešākas sadarbības veidošana nav radījusi bezdarba un nabadzības samazinājumu Āfrikā. Tā secināts Eiropas Savienības 2011. gada pārskatā par šo reģionu. Aizvien biežāk kā iemesls šādai situācijai tiek minēta eiropiešu turēšanās pie likumu un regulu burta, nevis gara.
Tā secināms, izlasot interneta vietnē “www.euractiv.com” ievietoto materiālu “Eiropiešu noraidītā pārtika rada svētkus Nairobi”.
Lai parādītu, no cik perfekti ēdamiem produktiem atsakās Eiropas supermārketi, ANO valdību ministriem un ierēdņiem piedāvāja maltīti no plankumainiem Āfrikas valstīs audzētiem augļiem un dārzeņiem. Piecu ēdienu maltītē 500 delegātiem nedēļu ilgajā ANO Vides aizsardzības programmas (UNEP) sanāksmē Kenijas galvaspilsētā citstarp pasniedza grilētu saldās kukurūzas ēdienu, dzelteno lēcu ēdienu un mangomisu – pazīstamā Itālijas deserta tiramisu “tropisko” versiju.
No šiem sanāksmes dalībniekiem piedāvātajiem pārtikas produktiem prasību neizpildes dēļ bija atteikušies Eiropas pircēji, kas dažkārt atsakās no pasūtījuma pēc ražas novākšanas. Atraidītie produkti nereti pūst vai tiek baroti dzīvniekiem tāpēc, ka zemnieki tos ražo vairāk, nekā pieprasa vietējais tirgus.
Minētajai maltītei un arī dāvinājumam vietējām pašvaldībām tika savākti 1,7 kubikmetri “nepievilcīgās” pārtikas produktu. “Āfrikas zemnieki Eiropas supermārketus uzskata par vissliktākajiem pircējiem citās valstīs. Āfrikas zemnieku audzētos augļus un dārzeņus nereti izmanto kosmētikas produktu ražošanai. Izaudzētajām franču pupiņām ir jābūt noteikta garuma. Tās pupiņas, kas bija garākas, nekā noteikts ES prasībās, bija jānogriež īsākas un tad tās derēja vien lopbarībai,” skaidroja Tristrams Stjuarts, Lielbritānijas fonda “Paēdināsim 5000” dibinātājs.
Viņš arī uzsvēra, ka Eiropa demonstrē kolosālu bezmaksas atkritumu klāstu, neskatoties uz to, ka Kenijai līdzīgās valstīs miljoniem cilvēku ciešot badu. “Izmestie pārtikas produkti ir perfekti piemēroti ēšanai, neglītajiem dārzeņiem ir jābūt mūsu pārtikas produktu ražošanas sistēmā,” tā T. Stjuarts.
Vakariņu laikā viņš arī uzsvēra, ka viens audzētājs, kas apgādā Lielbritānijas supermārketu, ik nedēļu spiests atkritumos izmest līdz pat 40 tonnām dārzeņu, kas veido 40% no viņa kopējā izaudzēto dārzeņu daudzuma. Šāda situācija simbolizē ES nolaidību, tomēr vienlaikus ir liela iespēja – jāpārliecina supermārketi par nepieciešamību mainīt standartus un attīstīt pārstrādi.
“Neviens ekonomiska, dabas aizsardzības vai ētiska rakstura arguments nevar attaisnot patlaban pasaulē vērojamo lielo pārtikas atkritumu daudzumu un zudumus,” vakariņu laikā uzsvēra arī Ekims Steiners, ANO UNEP programmas vadītājs.
“Ar šīm vakariņām mēs rādām mazumtirgotājiem, patērētājiem un politikas veidotājiem, kas var rosināt izmaiņas, ka pārsteidzoši lielais pārtikas produktu daudzums, ko izmetam, ir ne tikai ēdams un barojošs, bet arī delikatese,” piebilda ANO pārstāvis.
Vakariņas bija daļa no UNEP rīkotā foruma. Lai gan ES vides komisārs Janezs Potočņiks šajā maltītē nepiedalījās, tomēr viņš foruma laikā paziņoja par ES apņemšanos apkarot enerģijas, pārtikas produktu un citu resursu izšķērdēšanu.
“Pārtika ir piemērs, kur resursu efektīva izmantošana var būt atslēga vēl ilgtspējīgākai ražošanai un patēriņam, veicinot labu lauksaimnieciskās ražošanas praksi, kas samazina ietekmi uz augšņu auglību un prasa mazāku ūdens un minerālmēslu izmantošanu,” tā J. Potočniks. Vides komisārs arī piebilda – saprātīga šo nosacījumu ievērošana palīdzēs nodrošināt uzturu strauji augošajam cilvēku daudzumam pasaulē, kontrolēt pārtikas produktu cenas un nepārkāpt dabas novilktās sarkanās līnijas.
ES valstis importē 40% no Āfrikas Subsahāras lauksaimniecības eksporta, tostarp riekstus, svaigi grieztus ziedus, tēju, kafiju, citrusaugļus un dārzeņus. Pēdējo desmit gadu laikā, kopš ES sāka veidot ciešākas ekonomiskās saites ar Āfrikas tautām, kā to paredz noslēgtās vienošanās par tirdzniecības un atbalsta palielināšanu, tirdzniecība ir gandrīz dubultojusies.
Diemžēl tas nebūt nav novedis pie labklājības. Ar ievērojamiem izņēmumiem daudzas Āfrikas valstis nespēj piedāvāt pievilcīgus nosacījumus naudas investīcijām. Iemesli ir birokrātija, protekcionisms, merkantilā politika un primitīvā infrastruktūra. Tirdzniecību kavē arī rudimentārais transnacionālais un transkontinentālais transports un banku sistēma.
