Foto – Karīna Miezāja

Viks: Krievijas mērķi palikuši nemainīgi 17

Dažkārt medijos var uziet viedokli, ka veidot attiecības ar Krieviju ir grūti, jo minētās valsts uzvedība neesot prognozējama. Īstenībā ir gluži pretēji – Krievijas rīcību nepavisam nav sarežģīti paredzēt, jo tās stratēģiskais mērķis nav mainījies cauri gadsimtiem, proti, izplatīt savu ietekmi visur un visiem iespējamiem līdzekļiem.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Tas, kas mani patiešām pārsteidza svaigāko notikumu sakarā, bija atklāsme par Rietumu naivumu, kas acīmredzot balstās uz pieņēmumu, ka ar Kremli iespējams sadarboties uz civilizētā pasaulē pieņemto principu bāzes. Biju iedomājies, ka aizvadītajā gadsimtā iegūtā bēdīgā pieredze būs atvērusi acis rietumvalstu vadītājiem, bet rādās, ka ilgāku laiku nav lasīts teksts, kas ierakstīts ASV valsts ģerbonī: brīvības cena ir modrība. Varbūt teksts iespiests pārāk sīkiem burtiem?

Samazināt izdevumus aizsardzībai, padarīt praktiski visu Rietumeiropu atkarīgu no Krievijas energoresursiem – ziniet, tas jau vairs nesmaržo tikai pēc modrības zaudēšanas vai nespējas saimniekot ilgtermiņā. Vai atbilstošāks apzīmējums tam visam nebūtu – kaitniecība? Zinot Maskavas spējas iefiltrēties Rietumu varas un augsto tehnoloģiju gaiteņos, kā arī paturot prātā Krievijā tik izplatīto rasistisko panslāvisma ideju par slāvu mesiānisko lomu pasaules “glābšanā”, vajadzēja septiņreiz padomāt pirms simtu miljardu dolāru injicēšanas Krievu impērijas mašinērijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nu Maskavas maskas ir nokritušas. Ja tā dēvētās komunisma celtniecības laikā Kremlis savu ekspansiju pasaulē attaisnoja ar “vistaisnīgākās” iekārtas izplatīšanas izkārtni, tad mēģināt piesegt agresiju šodien ar it kā cīņu pret “sapuvušajiem” Rietumiem neizklausās nopietni, bet liekulīgi jau nu katrā ziņā, ņemot vērā kaut vai to, cik liels procents Krievijas varas ešelona jaunās paaudzes iegūst izglītību tieši “sapuvušo” Rietumu augstskolās.

Patiesību par šodienas Krieviju var izsacīt līdzībā, proti, agonija turpinās. Tā iesākās Čečenijā, tad Gruzijā. Krima ir agonijas otrā fāze, bet ar agonijām ir tā, ka, jo prāvāki agonizējošā parametri, jo vairāk jāuzmanās tuvumā esošajiem. Jo agonizējošais mētāsies, svaidīsies un konvulsīvās kustības var kaut kādā mērā traumēt vistuvāk atrodošos.

Ko tad Kremļa saimnieks cer apmānīt ar retoriku par “sapuvušajiem” Rietumiem? Tautiešus? Pasaules sabiedrību? Sevi? Vai nu tā ir, ka pats nezina, no kuras puses pūš reāli draudi Krievijas eksistēšanai? Ar viņa rīcībā esošajiem informācijas avotiem…

Rakstniekam Modrim Zeberiņam grāmatā “Zelta lielceļi” ir šāds teksts: “Pasaule ilgus gadsimtus par krieviem neapjēdza, proti, ka krievu varenību allaž cēlusi izcila viltība un neticama izlikšanās ārzemnieku priekšā.”

Nenovēlu Amerikai ļaunu un pat ne to, ko tagad paudīšu, taču, atceroties kādu sarunu ar tēvu par Amerikas un Krievijas attiecībām, nāk prātā viņa vārdi, ka Amerika tikai tad sapratīs, ar ko tai darīšana, kad pa Amerikas zemi būs pabraukājuši krievu tanki. Par tuvredzību un vieglu, ātru naudu vienmēr nākas samaksāt. Diemžēl.