Latvijā
Sabiedrība

Intervija. Kā Krista Burāne uzveica Rīgas domes cenzorus 16


Krista Burāne
Krista Burāne
Foto – Karīna Miezāja

Režisores KRISTAS BURĀNES uzstāšanās astotajā rīdzinieku forumā “Rīga dimd – iedzīvotāji runā, domā, dara!” guva lielu sabiedrisko rezonansi. Skandāls bija saistīts ar Rīgas domes amatpersonu mēģinājumiem cenzēt nepatīkamu viedokli. RD darbiniece paziņoja, ka Burāne var piedalīties kā skatītāja zālē, bet runāt nedrīkst. Pēc tam viņai tomēr atļāva uzstāties.

Vēlāk rakstījāt, ka jūsu piedzīvotā situācija izgaismoja ļoti nopietnu problēmu par pilsoniskas iniciatīvas iespējamību Rīgā un Latvijā, par demokrātijas izpratni. Kāpēc jums gribēja liegt uzstāties?

K. Burāne: Biedrība “Latvijas pilsoniskā alianse” (LPA) aicināja mani uzstāties Rīgas iedzīvotāju forumā sadaļā, kuras mērķis bija iedvesmot cilvēkus uz sabiedriski aktīvu rīcību, stāstot iedvesmas stāstu. Piekritu. Mani aicināja kā režisori, kas ir veidojusi izrādes “Robežas” un “Cietoksnis” sadarbībā ar Purv­ciema un Daugavgrīvas iedzīvotājiem. Bet darbi vairs nav skatāmi, un man likās svarīgi runāt par to, kas reāli ikdienā ir darāms. Tāpēc uzreiz teicu, ka man iedvesmojoši šķiet, ka Rīgā ir izveidojušās pašorganizējošās grupas, kas veic sabiedriski nozīmīgu darbu.

Aizsūtīju prezentācijas materiālus, kur bija tikai ilustrācijas, bet nebija rakstīts, ko teikšu, un tad nākamajā rītā saņēmu ziņu no alianses, ka Rīgas domi šāda mana prezentācija neapmierina. Pēc tam zvanīja arī domes pārstāve, ka es nedrīkstu runāt par to, ko esmu iecerējusi. Lai gan patiesībā viņa nezināja, par ko es vēlos runāt.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā diemžēl cilvēki ir pieraduši, ka viņus apmānīs vai ka viņiem nodarīs pāri vai pret viņiem vērsīsies kaut kādā ļaunā veidā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es veidoju izrādi “Robežas”, – parādīt, ka uzticēšanās ir iespējama. Foruma gadījumā man šķiet, ka Rīgas domes darbinieki vienkārši neiedomājās, ka cilvēks var nākt un uzstāties ar kritisku viedokli nevis tāpēc, lai kādu iegāztu, bet tāpēc, lai veicinātu sarunu. Viņi neuzticējās man kā personībai un neticēja, ka mani nodomi ir labi, vērsti uz sabiedrības interešu aizstāvību. Bet, iespējams, tieši tāpēc tas Rīgas domei nebija pa prātam.

Jūs runājāt par Pērnavas ielas kastaņu aizstāvēšanu pret izciršanu, par “Lielo kapu draugu” veikumu un citām aktivitātēm.

Centos runāt par to, ka ir iespējama sabiedrības paš­organizēšanās gadījumos, kad cilvēki saprot – raug, te ir problēma, nākam kopā un domājam, ko darīt. Kastaņu sargāšanas akciju aizsākām divatā ar Lolitu Tomsoni, bet ļoti ātri mums pievienojās citi, kuri nāca ar saviem piedāvājumiem rīkot akcijas. Izveidojās virtuālā grupa “Par kokiem Rīgā”, kur šobrīd cilvēki aktīvi dalās ar informāciju par sabiedriskajā apspriešanā izliktajiem paziņojumiem par koku ciršanu Rīgā un mēģina aktivizēt vietējos iedzīvotājus. No vienas puses, nepateicīgs darbs, jo zinām, ka apspriešanā izteiktos viedokļus var neņemt vērā, un parasti tas tā arī notiek. Tomēr ticu, ka, lēni pilinot un rādot, ka cilvēkiem nav vienalga, par zaļo zonu atbildīgajam Rīgas domes departamentam būs jārēķinās, ka ir pretspēks un ka nevar darīt visu, kas ienāk prātā.

Jūsu uzstāšanās izgāja ārpus Rīgas domes pašreklāmas pasākuma rāmjiem.

Komplimentāra, plakātiska un tāpēc sekla pasākuma. Kādā runā foruma sākumā tika minēts, ka ir zudusi uzticēšanās starp pašvaldību un iedzīvotājiem. Manas runas cenzēšana ir tikai viens no piemēriem, kāpēc uzticēšanās nepastāv, kāpēc cilvēki netic tam, ka lietas iespējams virzīt uz priekšu arī citādi, nevis tikai iztopot vai veidojot Rīgas domes gaumei atbilstošus pasākumus.

Viņi ir gatavi ieguldīt līdzekļus svētkos, sportā un izklaidē. Bet minimāli atbalsta tos, kuri grib rosināt domāt un darboties, lai uzlabotu to, kas ir tiešām svarīgs ikdienas dzīvē un kas pilsētu pārveidotu par cilvēkiem, nevis lielajiem investoriem un mašīnām draudzīgu vidi.

Kādus secinājumus pēc foruma izdarījāt pati sev?

Nesen tikos ar Latvijas skolotājiem un runājām, kas ir brīvība un atbildība sabiedrībā, kā atbildīgā veidā spējam realizēt savu brīvību. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski, domājot par izglītības reformas nepieciešamību. Jo patiešām esmu sastapusies ar situācijām, kurās redzu, ka cilvēki baidās būt brīvi, baidās teikt, ko viņi domā. Izvēlas pozīciju “zemāk par zāli” un labāk paklusē.

Pēc foruma es saņēmu daudz komplimentu par savu drosmi. Tas man likās biedējoši, tāpēc ka nav nepieciešama drosme, lai demokrātiskā valstī teiktu, ko domā, aizstāvētu savu viedokli un nepadotos klajam varas spiedienam, turklāt neargumentētam. Lai nepakļautos situācijai, kurā tev kāds var piezvanīt “no augšas”, izsaukt uz priekšnieka kabinetu un sodīt par tavām domām. Ja absolūti vienkārša runa un rīcība, kurā nepadodies, tiek uzskatīta par drosmīgu, tas liecina par ļoti lielu demokrātijas krīzi sabiedrībā kopumā. Tieši tādēļ, ka cilvēki neapzinās demokrātijas dotās iespējas un neizmanto tās savā labā. Tas noved pie padomiska rakstura varas hierarhijas pastāvēšanas normalizācijas un pie tā, ka ņirgāties par cilvēku arī ir normāli.

Kādreiz bija ideoloģiskā cenzūra. Bet tagad ir naudas cenzūra, kas īsteno ideoloģijas mērķus. Mēs sākam sevi pieklusināt, padarīt zemākus, nekā vajadzētu būt, tāpēc, lai saņemtu finansējumu saviem projektiem, kuri jāsaskaņo ar varas ideoloģiju.

Lūdzu, precizējiet, par kuriem projektu konkursiem domājat – Rīgas domes vai citiem?

Šai problēmai ir dažādi līmeņi, un to var skatīt no dažādām pusēm. Arī naudas piešķīrēju mērķi ir dažādi. Visi zina, ka Rīgas dome piešķir visu nodokļu maksātāju naudu biedrībām, kas pārstāv “Saskaņas” ideoloģiju, un tādējādi negodīgi ietekmē vēlēšanas. Tas – no vienas puses. Bet no otras – ir biedrības un mākslinieki, kuri saka: “Mani politika neinteresē, un man ir svarīgi uztaisīt svētkus… Paldies Rīgas domei par atbalstu!” Man ir aizdomas, ka šāda attieksme no biedrību un mākslinieku puses tieši dod iespēju domei tēlot demokrātiju. Izvairīties no politikas nav iespējams, tā nepastāv ārpus mums un mūsu dzīves, tāpēc ļoti svarīgi saprast, kādas sekas ir tavām izvēlēm. Ilgtermiņā.

Rīgas domes darba stils daudzos gadījumos – nakts sēžu rīkošanā, neargumentētajās ārkārtas sēdēs, tajā, kā tiek apziņota sabiedrība un kā notiek sēžu un komiteju darbs, – liecina, ka tā tikai izliekas par demokrātisku pašvaldību. Tās darbība mediju jomā liecina, ka līdz lasītājiem nonāk tikai komplimentāras ziņas, it sevišķi līdz krievvalodīgajai auditorijai. Un ir tādas sabiedriskās organizācijas, kurām tiek novirzīta rīdzinieku nauda vienas ideoloģijas reklamēšanai. Sabiedrības līdzekļus viņi izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai.

Kad gājām pa Valdemāra ielu, teicāt, ka jums nepatīk svētku plakāti Rīgā. Savulaik diskusijas raisīja plakāts “Rīga sveic Latviju svētkos!” – it kā Rīga būtu kaut kas cits, ārpus pārējās Latvijas.

Rīga pretnostata sevi Latvijai kopumā. Rīgas domes pozīcijai un Saeimas pozīcijai vismaz vārdos ir dažādas politiskās bāzes, kurās tās darbojas. Protams, ka tā ir cīņa par varu valstī kopumā un šīs cīņas instrumenti ir arī estētiski. Sarkanais plakāts pie VEF pils, panorāmas rats Krievijas karoga krāsās Esplanādē, “Aeroflot” reklāmas, kurās skaidri redzama PSRS simbolika. Vislabāk šo estētisko karu parāda divi piemēri – bezgaumīgā sirsniņa uz Valda Celma veidotās Rīgas zīmes, kas iezīmē krievu valodas dominanti, un R. Paula melodija Rīgas domes pulksteņa zvanos. Kur taču būtu tikai loģiski dzirdēt “Rīga dimd!”, bet nē… latviešiem skan “Dāvāja Māriņa”, bet krieviem “Miļion allih roz”. Rīgas domes pozīcija pamatīgi strādā pie Latvijas nācijas šķelšanas un padomiskās realitātes uzturēšanas.

Arī ielu labošanas darbu nekvalitāte ir estētisks ierocis, kas liek pierast pie tā, ka tavu nodokļu naudu var izsaimniekot neglītiem, nejēdzīgiem risinājumiem. Un nekāda soda šo darbu veicējiem nebūs. Varas nesodāmības demonstrācija.

Šogad iznāca grāmata “Piederēt un atšķirties. Romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti”. Tajā vairāki aptaujātie krievi saka, ka izjūt piederību tieši Rīgai, taču neizjūt saikni ar Latvijas valsti.

Tas parāda to, ka pilsoniskās kopienas spēks ir ļoti vājš un cilvēki sevi nesaista ar valsti. Un tā tas ir ne tikai krievvalodīgajiem. Ir latvieši, kuri saka: “Mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti.” Tā ir nākamā neaktīvās domāšanas pozīcija. Šogad veidoju 18. novembra svētku koncertu Cēsu koncertzālē, par pamatu ņemot Cēsu iedzīvotāju stāstus, kāpēc viņi var teikt, ka “Es esmu Latvija”. Liela daļa cilvēku runāja par dabu, mājām, valodu, ģimeni. Neviens nesacīja: “Es esmu Latvija tāpēc, ka piedalos politikā un mani interesē, kā valsts attīstīsies.” Tātad neuzskatām sevi par tiem, kas spēj ietekmēt politiskos procesus. Ja par valsti nedomājam kā par politisku subjektu un neredzam, ka arī mēs esam politiski subjekti, tad mums nav nekādu tiesību žēloties par to, kas notiek valstiskā līmenī, un to, kā tas attiecas uz mums.

Nevalstisko organizāciju uzdevums ir parādīt, ka politika ir arī tava ikdienas darbība un tavas izvēles, ko tu veic, lai uzlabotu dzīvi šeit un tagad. Ja vienīgais, ko cilvēks var izdarīt, ir reizi četros gados aiziet uz vēlēšanām, tas nozīmē, ka viņš nav politiski aktīvs.

Bēdīgāk ir, ja cilvēks paziņo: “Uz vēlēšanām neiešu, tas ir mans protests, jo neredzu, par ko balsot.” Un negrib saprast, ka, pašam neejot vēlēt, šo balsi tik un tā sadalīs vēlēšanās uzvarējušās partijas.

Nostāja “nav par ko balsot” arī ir neaktīva pozīcija, savā ziņā izvairīšanās no atbildības. Tad ej, piedalies un izdari tā, lai tev ir par ko balsot! Atrodi cilvēkus, kuriem uzticies, un pozīcijas, kas tev ir svarīgas. Veidojiet domubiedru grupu, meklējiet esošajā politiskajā piedāvājumā to, kas ir vistuvākais, un runājot, darot mēģiniet padarīt to vēl labāku. Šobrīd ir izveidojušās vairākas jaunas partijas, kuras ir ļoti ieinteresētas sarunāties, ieklausīties, notiek aktīvs darbs ar cilvēkiem. Manuprāt, vairs nav iespējams teikt, ka nav par ko balsot. Ir tikai sev godīgi jāatbild, kādas ir manas vērtības. Vai esmu gatavs atbalstīt tos, kas zog, bet dalās, tos, kas melo un izmanto manus nodokļus savtīgos mērķos, tos, kas nozog valsti, tos, kuri veicina naidu starp cilvēkiem? Un, ja jā, tad pateikt sev, jā es esmu zaglis, melis un agresijas veicinātājs, gribu dzīvot šādā pasaulē.

Intervijā “LA” kolēģei Lindai Kusiņai sacījāt: “Dzīvojam laikā, kad cilvēki ārkārtīgi baidās būt paši un aizstāvēt savus uzskatus demokrātiskā, atklātā un humānā formā.” Bet varbūt nevis baidās, taču ir slinki iedziļināties?

Daļēji piekrītu. Iedziļināšanās prasa smagu domas darbu. Jāizvērtē dažādi viedokļi, skatpunkti, pozīcijas. Vajadzīga arī saņemšanās saskarties ar nepatīkamo.

Sākot darbu pie izrādes “Cietoksnis”, piedzīvoju pārsteigumu. Sākām ar pieņēmumu, ka masu mediji sadala kopienas, viedokļus un konflikti starp latviešiem un krieviem veidojas tādēļ, ka viņi patērē dažādus medijus. Hipotēze izgāzās. Jo izrādījās, ka lielākā daļa no cilvēkiem, ar kuriem strādājām, izvēlas nelasīt avīzes un ziņu portālus un neskatīties televīziju. Daudzi sacīja: negribam zināt visas tās negācijas, mums tās ir apnikušas! Tāpēc lietojam tikai tos sociālos medijus, kuros ir mūsu kopiena, mūsu grupa. “Ja man kaut ko vajadzēs uzzināt, tad tā ziņa pie manis atnāks, nevis es to aktīvi meklēšu.” Daugavgrīvas un Bolderājas kopienā to dzirdēju bieži. Tā kā ziņa atnāk caur uzticamu cilvēku, saņēmējs tai tic, nevis kritiski izvērtē, salīdzinot dažādus avotus un viedokļus.

Pēc šī darba Bolderājā un Daugavgrīvā sapratu, ka “Saskaņa” to izmanto brīnišķīgi. Tai ir aktīvie kopienu cilvēki, kuri pauž “Saskaņas” viedokli. Tie ir ļaudis, kuriem kopienas uzticas un kuru darbu novērtē, un kam jautājumus neuzdod. Jo viņš ir labs cilvēks, un, ja viņš tā saka, tad jau tā ir! Tā ir ārkārtīgi nekritiska domāšana, kura diemžēl ir raksturīga daļai mūsu sabiedrības. Izvēlas nezināt, nevis aktīvi meklēt patiesību. Tā ir vienkāršāk, ērtāk, laimīgāk, priecīgāk. Bet tas ir arī ļoti riskanti, jo vienurīt varam pamosties pasaulē, kur vērtības sagriezušās kājām gaisā.

Bolderājā un Daugav­grīvā es pamanīju arī, ka tur visu tautību cilvēki attiecas pret Ušakovu kā pret dievu, kurš pats visu izdara. Viņš pats uztaisa promenādi, restaurē “Ziemeļblāzmu”, uztaisa pludmali pie karjera. Nevis mēs ar saviem nodokļiem, kuri šos darbus darām iespējamus, nevis mēs, kuru vajadzības ir tās, kādēļ šie darbi būtu jādara. Ušakovs ar savu PR stratēģiju visu rīdzinieku darbu piesavinās sev, un cilvēki tādai nostājai piekrīt. Tā ir pašapziņas, brīvības un atbildības lieta – ļoti daudz rīdzinieku nesaprot, ka viņi paši nodrošina pilsētas asinsriti.

Esmu dzirdējusi viedokli: “Kā gan lai mūsu sabiedrībā augtu pilsoniskā aktivitāte, ja tik daudz laika jāpatērē dienišķo vajadzību apmierināšanai, jāstrādā arvien vairāk, lai uzturētu ģimeni.” Kā jums izdodas rast laiku sabiedriskajām aktivitātēm?

Es arī savos mākslas darbos cenšos būt sociāli aktīva, jo redzu, cik ļoti mana un manas ģimenes dzīve ir atkarīga no tā, kādā sabiedrībā dzīvojam.

Vēlos, lai mani bērni justos droši šeit un tagad un lai viņu brīvība nekad netiktu apspiesta.

Joprojām atceros, kā 1989. gadā skolas beigās kārtoju eksāmenu vēsturē. Izvilku biļeti par 1940. gada notikumiem Latvijā. Man bija jāsniedz divas atbildes – “pareizā”, kuru mācījos kā padomju skolniece, un jaunais skaidrojums, jo par Molotova–Ribentropa faktu sabiedrība jau zināja. Atbildēju abas un ļoti spēcīgi sajutu, ka negribu atgriezties situācijā, kad jārunā tas, ko tev kāds no augšas liek runāt.

Saistītie raksti

Tagad lasu Gunāra Priedes 1987., 1988. un 1989. gada dienasgrāmatas. Tajās dienu pa dienai var izsekot notikumiem, kuros mūsu valsts atguva neatkarību. Kā beidzot var brīvi lasīt avīzē par izsūtīšanām, kā beidzot cilvēki sāk stāstīt, kāpēc izsūtīti. Pirmo reizi pēckara laikā tiek publicēti Virzas “Straumēni”. Pirmo reizi cilvēki atļaujas iznest ārā Latvijas karogu.

Tas bija nesen, pagājuši tikai 30 gadi, bet esam aizmirsuši, ka to visu nedrīkstējām. Tā ir demokrātija, kas mums ļauj būt ar savu karogu, valodu un domām, kuras gribam domāt, un vārdiem, kurus gribam teikt. Un par to ir jācīnās. Katru dienu.

LA.lv