Viedokļi
Komentāri

Atis Klimovičs: Agresorvalsti nosauc vārdā 2

Foto – AFP/LETA

Ukrainas prezidenta Petro Porošenko parakstītais likums par valsts austrumu teritoriju deokupāciju un Krievijas atzīšanu par agresorvalsti tika gaidīts jau sen, jo starpvalstu attiecībās pat modernos hibrīdlaikos ir nepieciešama skaidrība. Galvenokārt tādēļ, ka patiesības gaisma nav pa prātam un ārkārtīgi kaitina ar dažādām hibrīdmetodēm uzbrūkošu varmāku. Tieši to – klaji paustu nepatiku par pieņemto likumu – izrādījis Krievijas ārlietu resora vadītājs Sergejs Lavrovs. Viņa teiktais, ka tas varot izraisīt spēcīgas karadarbības atjaunošanos, zināmā mērā apstiprina krievu militāristu un daudzu citu “administratoru” klātbūtni iekarotajā Donbasa teritorijas daļā. Tā kā tagad Kijeva oficiāli nosaukusi atbildīgo pusi Ukrainas kara izraisīšanā, vairs nebūs tik viegli kā līdz šim ignorēt šo Kremļa rīcību. Pirmkārt, jau tām Eiropas valstu struktūrām, kas aicina atcelt vai vismaz samazināt sankcijas pret Krieviju. Šķiet tikai loģiski, ka šādas skaidrības ieviešanai vajadzētu novest pie militārā konflikta noregulējuma mehānisma maiņas. Diezin vai tagad Krievija miera sarunās var piedalīties līdzšinējā statusā kā konfliktā neiesaistīta puse.

Iespējams, arī Kijevas sabiedrotie Rietumos aicinājuši nosaukt agresoru vārdā. Nav šaubu, tagad būs vieglāk uzturēt spēkā prasību pret Maskavu par savu bruņoto spēku izvešanu no Donbasa. Beidzamo gadu laikā Ukrainā bieži tika izteikti pārmetumi valsts galvai par to, ka Porošenko nepasludina valstī karastāvokli. Tas, pēc kritiķu domām, ļautu sakoncentrēt vienās rokās maksimāli daudz pieejamo nacionālo līdzekļu efektīvākai valsts aizsardzībai. Pretējās domās esošie šo prasību kategoriski noraidīja, apgalvojot, ka tas vienīgi pamudinās Krieviju uz plašas karadarbības uzsākšanu Ukrainā. Visdrīzāk, šis viedoklis ir izrādījies atbilstošāks, jo Ukrainas valsts ieguva pietiekami daudz laika savu militāro spēju attīstībai. Kritiski noskaņotie eksperti un daļa kara pieredzi ieguvušo ukraiņu virsnieku uzskata, ka padarīts tomēr par maz. Pilnīgi nevietā un pat kaitīgas esot runas par to, ka ukraiņiem esot viena no spēcīgākajām armijām kontinentā. Tā nav, jo Ukrainas bruņotajos spēkos nav notikušas kardinālas izmaiņas, kādas prasa nopietnais apdraudējums. Mēdz teikt, ka Ukrainai esot neliela padomju stila armija, kam tomēr neesot pa spēkam cīnīties ar lielu padomju stila jeb Krievijas armiju. Visdrīzāk patiesība tomēr meklējama kaut kur pa vidu. Tā liecina, ka Eiropā patiesi nav otras valsts, kurā būtu tik daudz reālu karadarbību pieredzējušu, savu motivāciju pārbaudījušu karavīru un cīņās profesionālās spējas pierādījušu virsnieku. To labi zina arī par agresoru pasludinātajā Krievijā, un tas noteikti ir nopietns arguments, lai Kremlis neizšķirtos par plašu iebrukumu.

Pašiem ukraiņiem derīgi ieklausīties vairākos ārvalstu militārajos speciālistos, kas Krievijas militārās darbības Ukrainas tuvumā uzskata par nopietnām. Tās liecinot par gatavošanos uzbrukuma operācijām. Ir zināma lietu kārtība un par velti pat militāristi naudu neizšķiežot. Ukraiņiem nepieciešams tuvākajos gados ķerties pie īstām aizsardzības sfēras reformām, lai radītu modernus mobilus un uzvarēt spējīgus bruņotos spēkus.

LA.lv