Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. marts, 2013
Drukāt

Agris Liepiņš: Cileviča patriotisms ir liekulīgs

Foto - LETAFoto - LETA

“Latvijas Avīzē” nesen bija interesanta diskusija, kuras ietvaros aplūkoja jautājumu par patriotiskām filmām. Viens bilda – viņam simpatizējot amerikāņu lepošanās ar saviem nācijas tēviem un pieļāva domu, ka arī mēs varētu sameklēt tēlus, kas būtu pieņemami gan latviešiem, gan krieviem. Kā piemērs tika minēts Jānis Čakste. 


 

Savukārt cits diskusijas dalībnieks – “Saskaņas centra” deputāts Boriss Cilevičs – sauca pretī: sevi es tur neredzu, neredzu savus bērnus.

Cileviča kungs nedaudz liekuļo. Viņš grib sevi pazīt starp pozitīvajiem tēliem. Patiešām, grūti būtu ieraudzīt cienījamo deputātu Latvijas patriotu vidū. Precīzāk izsakoties, grūti iedomāties, ka, raugoties šāda rakstura filmu, Cileviča kungs varētu un vēlētos sevi identificēt ar kādu no Latvijas dibinātājiem, ar neatkarīgas Latvijas idejas nesējiem. Godājamais deputāts ir neiztrūkstošs viesis pilnīgi citu ideju paudēju saietos. Pirms huligānu ālēšanās pie Brīvības pieminekļa viņš smaida provokatoru antifašistu uzrīkotajā konferencē. Pāris dienas vēlāk “SC” deputāts televizoru ekrānos redzams naski rosāmies nepilsoņu saietā. Tur sapulcējušies sprieda par Latgales autonomiju. Tāpēc nav taisnība, ka viņam līdzīgiem personāžiem neatrastos vieta patriotiskā filmā. Kādam taču būtu jātēlo Kangars un Bermonts.

Runājot par patriotiskām filmām, šāda žanra mākslas darbos vēsturei ir pakārtota nozīme. Īstenībā tiek radīti nacionālie mīti. Tas nav nekas peļams, nacionālie mīti ir viens no nacionālās ideoloģijas stūrakmeņiem un kalpo jebkuras valsts identitātes nostiprināšanai.

Emocionāli pastiprinot varoņa patriotisko veikumu un iespēju robežās notušējot kļūdas vai vājības, kuras katrai reālai vēsturiskai personai ir pārpārēm. Te nu ir tā smalkā šķautne – radot nacionālo mītu, noturēties gaumes un puslīdz korektas vēstures robežās.

Kaut Latvijas teritorijā dzīvojošās minoritātes no pirmās dienas tika aicinātas piedalīties jaunās valsts veidošanā, starp Latvijas Republikas trīsdesmit astoņiem Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gadā piedalījās neatkarības aktā, nav atrodams neviens sveštautietis! Tas ir vēsturisks fakts, Latvijas Republiku proklamēja vienīgi un tikai latvieši. Kā uzņemt filmu, iekļaujot tur visas minoritātes? Ar domu, ka tādējādi šodienas Latvijā dzīvojošie sveštautieši varēs sevi identificēt ar tā laika varoņiem un nejutīsies atstumti. Tā būtu apzināta vēstures viltošana! Augstākais, ko lietas labā varētu darīt, – scenārijā iekļaut epizodes, kurās krievi, vācieši un ebreji neitrāli un saprotoši izturas pret proklamēšanas faktu. Diemžēl neko vairāk viņi toreiz nedarīja. Nemaz jau nerunājot par cilevičiem, kuri paģēr sev pozitīvu vietu Latvijas patriotiskā filmā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+