Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
19. septembris, 2013
Drukāt

Agris Liepiņš: Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim

puce_pie_liepina3lpp2

Savulaik režisors Alvis Hermanis atteicās pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni, jo pie varas esošā elite visu esot sačakarējusi. Latviešu intelektuāļa viedoklis daudzos izraisīja sajūsmu un likās atdarināšanas vērts.

Alvis Hermanis ir fenomens mūsu teātra režijā, un godam nopelnītā statusa dēļ viņam daudz tiek piedots. Tomēr jāatceras romiešu teiciens – kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Diemžēl virknei kultūras darbinieku šī vienkāršā atziņa piemirsusies un nu jau par modes lietu kļuvis paradums intervijās iepīt pa kādai latviešu tautu un valsti nievājošai sentencei.

Pirms publiski izteikt kārtējo prātulu, inteliģences pārstāvjiem derētu aizdomāties, ka izteikts vārds nekur nepazūd. Ar vārdiem vispār jābūt uzmanīgiem, arī Bībelē minēts, ka iesākumā bija vārds.

Viens no veidiem, kā visu sačakarēt, ir sēt šaubas. Paustas ar ļaunu nodomu vai izteiktas aiz muļķības un tukšas vēlmes būt oriģināliem, šaubas un noniecinājums kā tārps sagrauž labu lietu.

Komponists Valts Pūce “Kultūras Dienā” par valsts himnu “Dievs, svētī Latviju” izsaka kategorisku spriedumu: “Tā ir briesmīga, tā ir dramatiska! (..) Es negribu, lai viņiem (bērniem un mazbērniem) šāds bulšits priekšā pakaļā sešos no rīta katru dienu un skolā tas sviests aktu zālē jādzied.” Lūk, kā, ne vairāk un arī ne mazāk. Pateikts gandrīz vai Kangara vārdiem: “Es apņemos pilnīgi Pērkonu aizliegt.” Kas konkrēti himnā ir briesmīgs, kas dramatisks, tuvāk paskaidrots netiek. Varbūt tā labāk, citādi nāktos dzirdēt vēl kādu “bulšitu”.

Pieņemu, ka komponista jūtīgās ausis nespēj izturēt himnas skaņas, bet, pirms mētāties ar “bulšitiem” un “sviestiem”, vajadzētu nedaudz apdomāties un respektēt faktu, ka vairākas paaudzes ar tautas lūgšanu sirdī veidoja savu valsti un tās labā nesa milzu upurus.

Citā “Kultūras Dienas” numurā publicēta intervija ar režisoru Viesturu Kairišu. Lai piesaistītu paviršu šķirstītāju uzmanību, lielākiem burtiem izcelts citāts “Arī Latvija varētu iet bojā ilgāk, cieņpilnāk, sakarīgāk.” Intervijā režisors dalās savās šaubās: “Viens no maniem traģiskākajiem secinājumiem par Latviju ir šaubas – vai te vispār kaut kas ir noticis latviešu gribas dēļ. Mēs kļuvām par nacionālu valsti tad, kad sabruka divas impērijas un izveidojās daudzas nacionālas valstis. (..) Mēs zaudējām neatkarību Otrajā pasaules karā, jo tā vispār visi to zaudēja. Atguvām savu neatkarību nevis pateicoties sev, bet pasaules notikumu kontekstā.”

Lasot līdzīgas atziņas, gribas vien grūši pūst un ar šķipeli kaisīt sev pelnus uz galvas. Tautas gribai vēsturē ir liela nozīme, bet ar pliku gribu vien nepietiek. Tikpat liela, ja ne vēl noteicošāka loma ir apkārtējiem apstākļiem, noteiktai vēsturiskajai situācijai. Gribu var īstenot vienīgi tad, kad nobrieduši apstākļi. Ne agrāk un bieži vien arī ne vēlāk. Līdz tam ideja ir jāuztur, neļaujot gribai izplēnēt. Izveidojoties labvēlīgiem apstākļiem, milzu loma piekrīt spilgtām personībām jeb līderiem. No viņu drosmes un politiskās gudrības nereti atkarīgs, uz kuru pusi nosvērsies vēstures kausi. Vai labvēlīgā situācija tiks izmantota, lai materializētu tautas gribu, vai arī izdevība palaista vējā.

Latviešu tauta gribu pēc savas valsts ir uzturējusi gadsimtiem ilgi. Caur pasakām par ķēniņvalsti, caur teikām, kurās no nebūtības dzīlēm augšām ceļas senču pilis, caur eposa “Lāčplēsis” rindām – “Pēc gadu simteņiem modīsies tauta, Un sevim brīvību izkaros atkal, Pieminot vectēvu slavenos darbus.” Šī ideja bija jāuztur, jo apkārtējie apstākļi neļāva to īstenot dzīvē.

Vienīgi divdesmitā gadsimta sākumā, nobriestot atbilstošiem vēsturiskajiem apstākļiem, latvieši par savu valstiskumu varēja cīnīties ar ieročiem rokās. Strēlnieku gaitās latviešu jaunekļiem pietika gan drosmes, gan apņēmības paust savu gribu. Nesen iznākušajai grāmatai “Pulcējieties zem latviešu karogiem!” uz vāka redzams strēlnieku grupas fotoattēls. Lepni plīvo karogs ar devīzi “Tēvu zemes mīlestību Mēs ar darbiem rādīsim” un katram otrajam – trešajam streļķim krūtis rotā Jura krusts par varonību kaujas laukā.

Līdzko apstākļi ļāva, mums pietika drosmīgu un nacionāli noskaņotu politiķu, kuri proklamēja Latvijas Republiku.

Latvijas valsts tika pasludināta un Brīvības cīņās izkarota, vienīgi pateicoties latviešu tautas gribai! Nu nevar savu muļķību mūždien attaisnot ar to, ka esi mākslinieks. Nu nevar visi būt Jupiteri.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+