Agris Liepiņš: Ādamsona paustais pārspēj pat padomju laiku propagandas melus 5
Televīzijā vēroju diskusiju – ko iesākt ar tā dēvēto uzvaras puļķi Pārdaugavā? Jaukt nost vai nejaukt? Kā jau ierasts, pilnīgi pretējus viedokļus pauda Nacionālās apvienības un “Saskaņas” deputāti. “Saskaņu” domu apmaiņā pārstāvēja krietnais kareivis Jānis Ādamsons.
Viņa pozīcija jau iepriekš paredzama, bet šoreiz pārsteidza politiķa absurdie apgalvojumi.
Bijušais padomju un pēcāk Latvijas jūras kara flotes virsnieks visā nopietnībā apgalvoja, ka tā sauktais uzvaras piemineklis savu nosaukumu ieguvis no Latvijas pirmās brīvvalsts laikā sāktā un līdz Otrā pasaules kara sākumam nepabeigtā Uzvaras laukuma, jo atrodoties bijušā laukuma teritorijā. Dzirdot tik nekaunīgu demagoģiju, apjuku. Ādamsona paustais pārspēj pat padomju laiku propagandas melus.
Tolaik iztapīgi vēsturnieki, piemēram, apgalvoja, ka Kokneses ķēniņš Vjačko nav nekāds latgalis, viņš esot vistīrākais krievs Vjačeslavs. Par Jersikas ķēniņu Visvaldi vispār nebija divu domu – latgaļu ķēniņš īstenībā bija Polockas vai Novgorodas kņazu radagabals Vsevolods!
Ādamsona pļurkstēšanas saērcināts, aizdomājos par mūsu armijas simtgadi.
Arī toreiz, pirms daudziem gadiem, pirmie latviešu komandieri nāca no Krievijas armijas virsnieku rindām.
No kurienes citur lai būtu nākuši? Mācījušies cariskās Krievijas karaskolās, lielākā daļa sākotnēji bija uzticīgi cara tētiņam.
Kuriozs ir gadījums ar Anša Cīruļa veidotajiem strēlnieku bataljonu karogiem. Ieraudzījis karogā attēloto latvju sauli, 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis Rūdolfs Bangerskis nepatikā iesaucās: “Kas tā saule, kas tas telēķis, kā krievu kareivis var tādam godu atdot!” Pēc Cīruļa nostrostēšanas un Bangerska kategoriskas prasības komisija pirmā strēlnieku bataljona karoga metu nepieņēma, jo tas nebija pietiekami krievisks. Runa ir par to pašu Bangerski, kurš 1921. gadā atgriezās Latvijā un ieņēma Kara ministra amatu. Jura krusta, Lāčplēša kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
Nodibinoties Latvijas valstij, jaunajai armijai nebija pat komandu latviešu valodā. Rakstnieki piedāvāja latviskot – piemēram, kreisup un labup. Visbeidzot vienojās palikt pie burtiskā tulkojuma no krievu valodas – uz labo un uz kreiso.
Tomēr no cariskās Krievijas armijas rindām nākušie latviešu karavīri kļuva par teicamiem nacionālās armijas virsniekiem, par īsteniem savas tautas un valsts patriotiem, kuri vēlāk izaudzināja izcilu, nu jau brīvā Latvijā dzimušu virsnieku paaudzi. Ar dažiem izņēmumiem, protams.
Bijušais latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris ģenerālis Roberts Kļaviņš vēl pirms Sarkanās armijas ienākšanas kļuva par čekas aģentu un 1939. gada 21. decembrī maizes tēviem ziņoja, ka Latvijas armijas vadībā ir netalantīgi ģenerāļi, kuri saistīti ar vāciešiem. Lasot šobrīd publicētās VDK operatīvās lietas, redzams, ka Kļaviņa nodevības pamatā bija viņa izteikti kreisie uzskati, iedomas, ka, pretēji ģenerālim Balodim, viņa loma Brīvības cīņās nav pietiekami novērtēta un personiskais aizvainojums par atvaļināšanu no armijas tūlīt pēc piecpadsmitā maija Ulmaņa apvērsuma. Roberts Kļaviņš savās ambīcijās jutās nenovērtēts.
Kas kreisi noskaņotajam Ādamsonam kremt, visās nelaimēs vainojot nacionālos radikāļus? Kas liek gvelzt propagandas muļķības?
Varbūt arī viņš jūtas nenovērtēts šodienas Latvijā, varbūt kāda iekšēja sāpe moka Māra Gaiļa valdības iekšlietu ministru? Ej nu ielien otra dvēselē, bet pārdomāt mūsu latviešu virsnieku likteņus vienmēr ir vērts.
