Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. septembris, 2013
Drukāt

Agris Liepiņš: Zaudējumi, kas gaidāmi, iznīcinot mazās lauku skolas

Foto - LETAFoto - LETA

Sākoties jaunajam mācību gadam, atjaunojušās diskusijas par mazo lauku skoliņu lietderību. Izglītības ministrija atradusi izeju – ja pašvaldības par savu naudu var atļauties tās uzturēt – lai uztur! Pagastveči, protams, kurn, jo izmaksas gulstas uz viņu pleciem.


Lai kā Rīgas ierēdņi kalkulētu ekonomisko izdevīgumu, zaudējumi, iznīcinot mazās lauku skolas, būs daudz tālejošāki. Ja apdzīvotas vietas tuvumā nav skolas, ar laiku tur var sastapt vienīgi pensionārus. Pašvaldībām mazo skolu uzturēšana ir liels finansiāls slogs, bet cita ceļa nav. Precīzāk – cita alternatīva ir izmiris, ļaužu pamests novads. Pagastos ļaudīm pašiem sev jāuzdod jautājums – vai mēs vēlamies savā pagastā skolu un līdz ar to jauniešus vai ne? Ja atbilde ir – skolai būt!, tad iedzīvotājiem jāpalīdz savai pašvaldībai samazināt skolas uzturēšanas izmaksas. Kaut vai sarūpējot ziemai malku. Uz Rīgas ierēdņu sapratni velti cerēt, eksministrs Ķīlis, dzīvodams virtuālajā pasaulē, sapņoja par planšetdatoriem katram skolēnam. Kāds teiks – tas ir valsts un pašvaldību uzdevums, man nav naudiņas pat, lai nopirktu skolas burtnīcas, kur nu vēl atlicināt līdzekļus skolas pabalstīšanai. Cits sauks – es labāk par to naudu aizsūtu savu bērnu mācīties uz ārzemēm! Vēl cits bildīs – tas jau izklausās pēc pēckara nabadzības! Katram būs daļa taisnības, bet jautājums skanēja – vai mūsu pagastā skolai būt?

No salīdzinājuma ar pēckara situāciju nevajag vairīties, jo tieši tādā stāvoklī mēs pašreiz atrodamies. Iedzīvotāju skaits valstī ir sarucis apmēram par pusmiljonu. Latvijas Pašvaldību savienības padomniece ziņo, ka Latvijā trīsdesmit tūkstoši jauniešu nemācās, nestrādā un neapgūst arodu.

Pēc kara tādi bija bāreņi, kuru vecāki pazuduši vai gājuši bojā. Šodien tie ir pusaudži, kuru vecāki pelna iztiku ārzemēs vai zaudējuši jebkuru interesi par dzīvi tepat pagastā. Mums apkārt nav sabumbotu ēku, toties ir pamestas un neviena nepieskatītas mājas. Ja kāda pagasta ļaudis, nebaidoties grūtību un izsmiekla, iestājas par savas mazās skoliņas pastāvēšanu, viņi ir pelnījuši visdziļākās cieņas apliecinājumus.

Latvieši vienmēr ir centušies, lai viņu pagastā bērniem būtu skola. Lai ko tas maksātu un lai cik grūti nāktos to uzturēt. Pat četrdesmit piektajā gadā bēgļu nometnēs Vācijā, kad latvieši dzīvoja barakās un ģimeni no ģimenes atdalīja plāna armijas sega, Edgars Dunsdorfs rakstīja: “Jāpanāk, lai visi jaunieši skolas gados apmeklētu savu skolu – pamatskolu, ģimnāziju. Kur šo skolu nav, tās jānodibina.” Un vēl – mazās skoliņas, ja tajās ir labi skolotāji, audzina sava pagasta, sava novada patriotus. Saikne starp skolēniem ir ciešāka, skaitliski nelielās skolas ir dvēseliskākas. Varbūt daudziem tas liksies mazsvarīgi, bet es noliecu galvu Kurzemes patriotu priekšā, kuri šoruden Kuldīgas novada piektajās klasēs ieviesīs jaunu izvēles mācību priekšmetu – novadu mācību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+