Mobilā versija
+2.8°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
29. septembris, 2017
Drukāt

Ai, kaut man Lāča kājas būtu! Vai 93 gadus vecais Visvaldis Lācis skries Bostonā? (3)

Foto no Visvalža Lāča albumaFoto no Visvalža Lāča albuma

Pēdējos sešus kilometrus Visvaldis Lācis veica divu stundu laikā, kad maratona rīkotāji jau sāka novākt barjeras un pārtrauca laika skaitīšanu. Lai stiprinātu garu, skrējējs dziedāja tautasdziesmas.

Pavasarī, kad viesojos pie Visvalža Lāča viņa mājās Gaiziņkalna apkaimē, vīrs atklāja, ka viņam ir kāds sapnis: noskriet Berlīnes vai Bostonas maratona pilno distanci. Izrādījās, ka līdz sapņa piepildīšanai ilgi nebija jāgaida, jo aizvadītās nedēļas nogalē Lācis sekmīgi pievarēja Berlīnes maratonu, savos 93 gados būdams vecākais dalībnieks vairāk nekā 40 000 skrējēju vidū.

Ar sportu uz “tu”

V. Lācis visu mūžu ar sportu bijis uz “tu”; arī tagad gandrīz katru dienu dodas raitā pastaigā vai lēnā skrējienā pa tuvējās apkaimes ceļiem. Pagājušogad viņš nolēma izmēģināt spēkus maratona distancē un pieteicās Valmieras maratonam, kur vairāk nekā 42 km garo distanci veica astoņās stundās, 13 minūtēs un 51 sekundē.

Pēc šā panākuma āķis bija lūpā, un viņš nolēma pārbaudīt spēkus arī ārzemēs. Berlīnes maratona rīkotāji sākumā viņam atteikuši, jo maratonā nebija paredzēts reģistrēt skrējējus, kas vecāki par 90 gadiem. Taču palīgā nāca Daumanta Znatnaja vadītā Latvijas Sporta veterānu savienība (LSVS), kas aizsūtīja vēstuli vāciešiem un pārliecināja viņus, ka Lācim var atļaut piedalīties sacensībās.

Pāris nedēļu pirms skrējiena rīkotāji gan pēkšņi pieprasīja, lai viņš uzrāda sporta ārsta apstiprinātu izziņu par veselības stāvokli. Lācis aizbrauca uz Rīgu, kur tika pārbaudīts ar dažādiem moderniem aparātiem un speciālisti atzina, ka viņš ir ļoti labā formā. “Pēc tam gan mani sāka vajāt dažādas neveiksmes. Atceļā uz mājām pēc izkāpšanas no autobusa Madonā pamatīgi izliju un saaukstējos. Ģimenes ārsti streikoja; tā nu trīs dienas gulēju mājās un ārstējos ar tiem līdzekļiem, kas bija pie rokas: ķiplokiem, sīpoliem, upeņu sulu.”

Dziesma palīdz izturēt

Lācis visu laiku trenējies bez īpaša plāna, pēc paša sajūtām, bet mēnesi pirms sacensībām nolēmis, ka noderētu trenera palīdzība. “Madonā ir jauns, talantīgs treneris Andris Jubelis. Viņam ir 28 gadi, sava zemnieku saimniecība. Es viņu uzmeklēju un lūdzu sastādīt treniņu plānu, ko centos cītīgi ievērot.”

Vācieši pieprasīja, lai maratonā senioram būtu līdzi trīs pavadoņi. Viņš paņēmis līdzi savu mazdēlu Mārtiņu Lāci, kurš ir Sporta akadēmijas absolvents, bet no LSVS līdzi brauca Laine Kreicere un viņas vīrs Māris Kreicers. Visvaldis spriež, ka beigās pavadoņi bijuši vairāk piekusuši nekā pats, jo viņš bija gatavojies maratonam, bet pavadoņiem bija plānots katram veikt pa 14 km. Taču izrādījās, ka distancē var doties tikai visi kopā, un tā nu arī pavadoņiem nācās veikt pilnu maratona distanci.

Skrējējs atzīst, ka šoreiz laikam kļūdījies un sākumā uzņēmis pārāk strauju tempu, gājis sava Valmieras maratona rezultāta līmenī. 1936. gadā turpat Berlīnē mūsu soļotājs Jānis Daliņš startēja olimpisko spēļu 50 km distancē, bet viņam piemetās krampji un pēc 35 km sportists bija spiests izstāties. Šāda kaite skārusi arī Lāci, bet pēc nelielas masāžas viņš spējis turpināt distanci. “Lai stiprinātu garu, sāku dziedāt tādas jautrākas dziesmas, pārsvarā no karavīru repertuāra vai tautasdziesmas, piemēram, “Meita gāja uz avotu, uz avotu, zaļa krūze rociņā.”. Citi skrējēji skatījās un brīnījās.”

Lai būtu vesels, jākustas!

Maratonā īstā cīņa ar sevi sākas pēc 35 km, un arī Lācim nācās izturēt smagu pārbaudījumu. “Jutos ļoti labi, bet 36. kilometrā man uznāca osteohondrozes lēkme. Savulaik, kad Vestienā būvēju māju, nokritu no stalažām un pamatīgi sasitu plecu. Gaiļezerā profesors Jānis Kupčs mani sadakterēja, bet brīdināja: “Tagad es tevi izārstēju, bet vecumā tev būs nepatikšanas.” Tā arī bija, tagad ciešu no osteohondrozes.”

Distancē viņš sācis gāzties uz sāniem, tādēļ lūdzis, lai Laine viņu atbalsta ar plecu. “Puiši gribēja mani pabīdīt no mugurpuses, bet es saku – rokas nost! Jo zināju, ka tādā gadījumā skrējēju var diskvalificēt. Pavadoņi redzēja, ka man iet ļoti grūti, teica, lai beidzu mocīties, sak, paņemsim taksometru. Bet es atbildēju, ka iešu līdz galam. Negribēju izstāties, jo tad viss darbs būtu vējā.”

Pēdējos sešus kilometrus Lācis veica divu stundu laikā, kad maratona rīkotāji jau sāka novākt barjeras un pārtrauca laika uzņemšanu. “Vācieši mani uzmundrināja. Cilvēki, kas ielas malā sēdēja pie kafejnīcu galdiņiem, izteica apbrīnu par manu apņēmību, daži pat piecēlās kājās un palocījās. Finišā bija gandarījums, ka nepadevos un izturēju līdz galam.”

Lācis ar savu piemēru gribējis parādīt, ka aktīvs dzīvesveids palīdz saglabāt labu veselību arī lielā vecumā. Visvaldis pukojas par TV un radio raidījumiem, kur pensionāri žēlojas, ka zāles ir ļoti dārgas. “Skatos: pie gultas viena kaudze ar zālēm, otra ar uztura bagātinātājiem. Šausmas! Bet vai jūs kādreiz esat aizgājuši uz parku pastaigāties? Ne jau visiem jāskrien maratons; pietiek kaut vai iziet paelpot svaigu gaisu, pēc tam uzreiz būs mundrāks noskaņojums. Manā dzimtā nav ilgdzīvotāju, pārsvarā visi miruši “normālā” 70–80 gadu vecumā. Es viņus esmu pārspējis tikai ar aktīvo dzīvesveidu.”

Tagad viņš plāno kādu mēnesi atpūsties, bet pēc tam varētu sākt gatavoties Bostonas vai kāda cita maratona veikšanai. Vispirms gan konsultēsies ar ārstiem. “Madonā mums ir lieliski ārsti! Neko nedarīšu bez viņu atļaujas.”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Vēlreiz, vēlreiz un daudzreiz apbrīnoju un ar dziļu cieņu izturos pret šo dzīvesprieku, rakstura stiprību, prāta skaidrību, apņēmību. Lepojos par Latvieša garu, par Latvieti, par Visvaldi Lāci! Lai Jums izdodas viss, kas dzīvē saplānots! Veselību, dzīvesprieku, azartu un savu mīļo mīlestību!

  2. Visvaldis Lācis ir pierādījums tam, ka latvieši ir stipra tauta! Lai veselība un izturība Visvaldim Lācim!

  3. Lai veselība, dzīvesprieks un sportisks gars joprojām!

Draugiem Facebook Twitter Google+