Foto no L. Brieža personīgā arhīva

“Ai, mana tēvzeme”
 0

Dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis (1949) dzimis Madonas rajonā. Studējis Latvijas Valsts universitātē, no kuras 1970. gadā izslēgts par pretpadomju darbību bez tiesībām apgūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Iestājies Moldāvijas PSR Kišiņevas universitātē, no kuras spiests aiziet savu sakaru dēļ ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci. Mācījies M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā. Raksta dzeju un prozu kā pieaugušajiem, tā bērniem; lugu, mūziklu un kinoscenāriju autors. Līdz šim latviešu valodā publicētas L. Brieža 28 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 40 tulkotas un atdzejotas grāmatas. L. Briedis tulkojis un atdzejojis no latīņu, krievu, poļu, angļu, romāņu, suahili, albāņu u. c. valodām. Atsevišķās grāmatās L. Brieža dzeja izdota krievu, rumāņu, ukraiņu valodā, atdzejota gandrīz visās Eiropas un bijušās PSRS tautu valodās. Strādājis laikrakstā “Literatūra un Māksla”, žurnālos “Jaunās Grāmatas”, “Grāmata” u. c., kulturoloģiskā žurnāla “Kentaurs XXI” izdevējs un galvenais redaktors, izdevniecības “Minerva” direktors. Saņēmis Latvijas Rakstnieku savienības prēmiju par gada labāko atdzejas grāmatu (2004, Eužēniu de Andradi dzejas izlase “Ūdens lakstīgala”). O. Vācieša literāro prēmiju (2010. gadā, “Mijkrēšļa rokraksts”), Rumānijas Rakstnieku savienības prēmiju par rumāņu kultūras popularizēšanu Latvijā. 1999. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, 2003. gadā – Portugāles Republikas ordeņa “Par nopelniem” I (komandiera) šķiru.

 

– No tām, kuras pārvaldāt, kura, pēc jūsu domām, ir skanīgākā, skaistākā valoda?

CITI ŠOBRĪD LASA

L. Briedis: – Tā, kuru es mācos visu mūžu un kas vienīgā man pa īstam iemācījusi dzīvot, strādāt, ilgoties, sapņot un mīlēt. Manas vienīgās mājas šajā pasaulē, kuras es vienmēr nēsāju sev līdzi un kurās piedzimis, es tajās reiz atkal pārnākšu kā zaļa velēnīte kāpu baltajā smiltī. Tā baltā smilte starp divasiņu zvirgzdiem – manas mātes un tēva valoda, kurā runā mani dēli.

– Vai pats mēdzat klausīties Paula dziesmas ar saviem vārdiem?

– Jā. Tiesa gan, tādu nav daudz, bet tajos retajos brīžos, kad Raimonda dvēseles mūzika paceļ manas dvēseles vārdus, mūsu kopīgais dziesmas putns lido uz diviem spārniem, un tad, lai cik dažbrīd šā putna lidojums būtu skumjš un pat traģisks, mani pārņem neparasta un skaista prieka un laimīguma sajūta.

Dvēsele atzied, Latvija kā cielaviņa pati skrien pretī un Māriņa svētī ij manu mūžiņu.

– Kam ir vieglāk rakstīt – pieaugušajiem vai bērniem?

– Pieaugušajiem, tāpēc ka bērni necieš nekādus melus, netaisnību, pārgudrību, samākslotību. Cik grūti būt vienkāršam un īstam! Kaut gan, godīgi sakot, es nespēju novilkt robežšķirtni starp pieaugušajiem un bērniem rakstīto. Katrā cilvēkā (arī dzejniekā) dzīvo bērns, un, ja visa sava mūža garumā tu spēj sadzirdēt šā bērna balsi un to izteikt, tad tas, manuprāt, arī ir īsts dzejnieks. Taču atšķirība tomēr pastāv. Tēlaini sakot, pieaugušajiem rakstītā dzeja ir kā aršana tveicīgā tīrumā. Bet bērnu dzeja ir kā skaidrs lietutiņš, kas nomazgā sviedrus un putekļus, apskaidro un spēcina aršanai.

Reklāma
Reklāma

 

Ziemsvētku miers

Miers un klusums pamestajā mājā valda,

par kuru mūžība jau sen vairs nenorūp.

Izdegusī svece, kas nolikta uz galda,

vēl, tik tikko jaušami dūmojot, kūp,

pūloties sasaukt miklajās sienās,

kuras zaļgans pelējums sedz,

manas bērnības dienas…

Ne dvēseles nesaredz.

Ne ēnas nenoģied.

Vien vējš, kas pa

aklo dūmvadu

asi ielauzies,

klusi dzied:

“Kala

!”…

 

Prokrusta gulta

Ai, mana

tēvzeme

visstiprais un baltais

nams no senču pīšļiem cirsts

svēts kura dēļ gan dzīvots gan arī mirts tāpat kā

vienīgais kurš esi bijis pašas mūžības vērts vienmēr

šai mūžā būdams man daudz par šauru

liktenīgi un vienlaikus arī

izredzēts daudz par platu

2013. gada 30. maijā Rīgā

 

starp neesošo grīdu 
un neesošajiem griestiem

Auķim un Imantam

 

ak, tu dieviņ!

eņģeļi šajā zemītē uz Vasarsvētkiem

pasākuši skriet ar slēpēm un slidām

un jāņtārpiņi Ziemassvētkos līst kā pa Jāņiem

un arī mēs ar tevi, ieviņ,

manim nepielaulāto sieviņ,

dzīvojam pa vidam:

starp neesošo grīdu un neesošajiem griestiem

 

brienam cauri dzīves klāniem kā māņiem

un neredzam šai zemītē saviem rūpestiem

kas starp divi dzirnu akmeņiem maļas

ne gala ne malas

 

vai būs reiz tās vaļas?

vai būs ij mums reiz tās skaļās

zaļās

ziedoņa daļas,

ieviņ,

manim nepielaulāto?

dieviņ,

kam tu vēl prāto

Vasarsvētkos skriedams ar slēpēm un slidām

un Ziemassvētkos līstot kā pa Jāņiem?!

 

ak, kā to viņam gan iestāstīt mums,

allaž pavasarojošos pumpuros riestiem:

visviens,

kaut jūriņā līdz vidam,

ieviņ,

manim nepielaulāto sieviņ,

mēs neiebridām

tik un tā mums tik skaisti bija lemts nodzīvot

vidū šīs zemītes skrajo priežu

un purva bērzu riestiem

starp neesošo grīdu un neesošajiem griestiem

2013. gada februārī Iļģuciemā

 

 

zeltaino lapseņu spiets

maniem vecākiem – Jadvigai un Voldemāram

 

es skrienu pa ceļu

un man pakaļ dzenas milzīgs zeltainu lapseņu spiets

putekļi kā bezdelīgas švirkstot šaudās man pie 
kājām

kaut tik tie nenogurtu pavisam netālu no mājām!

apžilbinoša varavīksne izjumjas pārmežos

ar kuru kā nēšiem mana māte nes spaiņus

piesmeltus pilnus līdz pat malām ar zilgmi

kaut tik to neizšļakstītu pavisam netālu no mājām!

apdullinoša pērkona rīboņā iezviedzas dābolainie padebeši

ar kuriem kā zirgiem mans tēvs dzen ratus

piekrautus pilnus līdz pat malām ar vēju

kaut tik to neizkaisītu pavisam netālu no mājām!

es skrienu pa ceļu

un man pakaļ dzenas milzīgs zeltainu lapseņu spiets

aiz trejdeviņām jūrām un aiz trejdeviņiem kalniem

nule sācis blāzmot šīs ilgās un nebeidzamās 
dienas riets

kurš jau palēnām devies šurp ar kājām

kaut tik tas mūs visus nepanāktu pavisam netālu no mājām!

es skrienu nakts tumsā pa ceļu atskatīdamies sev pār plecu

vai man pakaļ vēl dzenas milzīgais zeltaino 
lapseņu spiets

zvaigznes kā tārtiņi dzirkstot šaudās man pie 
kājām

kaut tik tās nenogurtu jo vairs nepavisam nav tālu līdz mājām!

2012