Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. maijs, 2014
Drukāt

Puķkopība, kur var papilnam izpausties. Ciemos “Kļaviņās” Birzgales pagastā (2)

Foto - Uldis MuzikantsFoto - Uldis Muzikants

Krīstīne: – Man vajag, lai visu laiku ir kaut kas radošs, un puķkopībā var papilnam izpausties.

Kristīne Kalniņa ir dārzniece, biteniece, floriste, modele, sportiste… Visi kādreiz patikšanas dēļ apgūtie darbi tagad brīnumainā veidā apvienojušies vienam mērķim – harmoniskai dzīvei un darbam laukos.

“Trīs bērni, trīs kaķi, trīs biznesi – tāda ir mana ikdiena,” saka “Kļaviņu” māju saimniece Kristīne no Birzgales pagasta. Patlaban pirmajā un svarīgākajā – siltumnīcu – biznesā ir īsts atraitnīšu ziedēšanas un tirgošanas trakums, bet tukšās vietas plauktos strauji ieņem vasaras puķes. Iestādītas podos, uz tirgiem pošas ziemcietes. Laiks no marta līdz oktobrim paiet dārza darbos un tirgojoties. Otrā nodarbe – biškopība – vēl sākuma stadijā, bet pašas bites raujas zumēdamas. Pārējie vaļasprieki un nodarbes – floristika, adīšana, ārstniecības augu gatavošana tējām, vaska sveču liešana u.c. – apvienojas radošajā darbnīcā, kur karstākais darbalaiks ir ziemā.

Šis gads saimniecībai ir desmitais, jubilejas, gads, kopš sākuši dzīvot “Kļaviņās”. Siltumnīcas ar pilnu vērienu strādā piecus gadus, bet 2011. gadā nodibināts SIA “Daba jums”. Saimnieki, pirmskrīzes eiforiju nepiedzīvojuši, nekādu morālu triecienu biznesā neizjuta, uzreiz saskārās ar realitāti.

Kristīne atzīst, ka, spītējot visiem grūtumiem, laikam tomēr atbilst savas horoskopa zīmes Zivs raksturojumam – neglābjama romantiķe un optimiste.

Vizualizēt sapni 


Savos garīgajos meklējumos Kristīne izlasījusi daudz grāmatu, no katras paņemot to, kas iekrīt sirdī. Savu lauku dzīves modeli abi ar vīru Oļegu Postnovu veidojuši, iedvesmojoties no Vladimira Megre grāmatām par Anastasiju.

“Katrai ģimenei mājvietas veidošanai vajadzīgs hektārs zemes. Šo domu vizualizēju, un tagad tā man arī ir. Augus ap māju izvietoju tā, lai, no rīta pamostoties un apejot apkārt, visu laiku ir ko pasmaržot, kāda oga, kāds dzinums, ko pagaršot. Šai koncepcijai lieliski atbilst pagalma vidū izveidotās dobes galda augstumā. Visas puķu smaržas un skaistums labi redzams. Eju garām, noglaudu un sabužinu savus kaifojamos augus: citrontimiānu, mārsilu, smaržīgās mētras.”

Paaugstinātajā dobē īstenojies arī viens no Kristīnes moto – no defekta par efektu, jo patiesībā zem tās ir vecas drupas.

Savukārt zemi stādu audzēšanai saimnieki īrē no dāņiem, cerot, ka varbūt kādreiz izdosies to atpirkt “Kļaviņām”.

Ābeļu svētība 


Kad abi ar vīru devušies meklēt dzīvesvietu laukos, šī tūliņ iekritusi sirdī. Nekā diža jau nav bijis, tikai ābeļu aleja no pagalma līdz laukmalai. Caur ābeļu ķērpjainajiem zariem kā arkām pavēries skats uz mežu, un abi ar vīru pēkšņi kā apburti ilgi raudzījušies turp. Vecais saimnieks smaidot noskatījies uz abiem un teicis: jūs te paliksiet, būs labi! To jaunā ģimene uztvērusi kā svētību. Un, lai gan par māju samaksājuši visu naudu, kas viņiem bijusi, patiesi, kopš tā brīža abu dzīvē viss gājis tikai uz labu, nākusi arī nauda.

“Viss ir pārbūvēts, bet vecā ābeļu aleja saglabāta. Blakus iestādījām jaunu, lai nezaudētu šo sajūtu, kad vecie koki sāks izkrist. Teju, teju pumpuri sprāgs abās, arī pagalmā iestādīto plūmju ‘Spīdola’ rindā. Tad izskatās brīnumaini!

Dzīve sakārtojas 


“Viss beidzot manā dzīvē ir sakārtojies. Daru to, ko gribu darīt, kas man visvairāk patīk. Beidzot varu izpausties visā savā radošumā. Manuprāt, nav nekā briesmīgāka par rutīnas darbu, kad no rīta vienā un tajā pašā laikā sāc un vakarā beidz, turklāt visu laiku dari vienu un to pašu. Nē, tas nav priekš manis! Protams, stabilitātes sajūta ir patīkama, ir cilvēki, kam tas der un patīk, bet man – jo dažādāk, jo labāk.”

Visus darbus siltumnīcās un stādaudzētavā saimniece apguvusi pašmācības ceļā. Sākusi pamazām, sortimentu visu laiku papildinot ar kaut ko jaunu. Ja izdodas, pircējiem patīk – stāda vairumā! Daudzus augus audzē tāpēc, ka tie pašai šķiet interesanti, piemēram, sparģeļi, maijpuķītes ar raibām lapām. Kristīnei sevišķi mīļi ir tie augi, kuri ir gan skaisti, gan praktiski. Teiksim, melnais plūškoks ar dekoratīvām lapām, ziediem, ogām, turklāt izmantojams ārstniecībā, vai jaunums – gimnostēma, ko dēvē par žeņšeņa līdzinieku.

“Mūs, ienācējus, īstie laucinieki uzskata par mazliet dulliem. Mums nav aizspriedumu, ka tā nedara vai tā būtu pareizi. Visu laiku skrienam, kaut ko jaunu izdomājam, visu laiku top pa kādai būvei, siltumnīcai. Un viss tā, kā apkārtnē nav bijis.”

Kopumā tās puses laukos valda liela depresija, jo nav darba, trūkst kapitāla kaut ko uzsākt, jaunie aizbrauc uz ārzemēm. Labi darbinieki, nedzērāji, ir īsts deficīts, taču “Kļaviņām” laimējies. Ejam garām siltumnīcām, kur uz norasojušajām sienām uzzīmēti jautri cilvēciņi. Saimnieci tādi mīļi sveicieni sagaidot katru rītu. Pēc rokraksta varot pateikt, kurš darbinieks ir autors.

“Man patīk pulcināt ap sevi jaunus, radošus cilvēkus. Mūsu darbiniece ir arī jaunā māksliniece Keita, kas gan augus ar izjūtu kopj, gan brīvajā laikā radošajā darbnīcā strādā. Tagad gan brīvā laika nav. Par brīvdienām pavasarī laukos jāaizmirst, jo augiem jābūt klāt katru dienu.”

Visspraigākais šis laiks ir jaunajam siltumnīcu vadītājam Kristapam Kundertam. Viņš “Kļaviņas” atradis pats. Dzīvojis netālu, pēc dārzkopības studijām Bulduros un Nīderlandē atgriezies un meklējis vietu, kur īstenot trakas idejas. Tagad Kristīne jūtas daudz brīvāka, var vairāk darboties uzņēmuma attīstībā. Kristaps esot Kristīnes cietais disks. Kad steigā kaut kas aizmirstas, viņš atgādina par svarīgu darbu, šķirnes nosaukumu.

Mājas augiem


Pēc saimnieku ieceres gan māju, gan siltumnīcas būvējuši tie paši celtnieki, tāpēc būves ir pamatīgas, lielas, no resnām brusām taisītas. Pat ja nāktos mainīt nodarbošanās veidu, varot noņemt plēves un droši likt īstu jumta segumu. Visas konstrukcijas ir impregnētas, kalpos ilgi. Būves ir gana augstas, un, kaut arī tādas grūtāk piekurināt, mikroklimats ir labs, turklāt telpu var izmantot ekonomiski, izvietojot augus trijos stāvos. Siltumnīcās kaut ko sēj un audzē jau ziemā, tāpēc konstrukcijas veidotas tā, lai var uzlikt iekšējo jumtu, pazemināt griestus, padarot telpu labāk apsildāmu. Ir ierīkota ar malku, oglēm kurināma centrālapkure. Otro mūžu kalpo čuguna radiatori, aiz tiem siltuma atstarošanai aizliktas folijas loksnes. Saimniece par labu atradumu uzskata putuplasta kastes, kas izmantotas zivīm. Tajās augiem ir silti, turklāt tās var pārvērst par ērtiem un viegli transformējamiem plauktiem. Atkal princips – no defekta par efektu! Pie siltumnīcu ārdurvīm jau sakrautas koka paletes, uz tām tūliņ liks bagātīgas vasaras puķu kompozīcijas.

Kristīne, būdama floriste, uzmanību pievērš un par noderīgām uzskata augu lapas, tāpēc audzē, piemēram, daudz dažādu heihēru. Tās gan šoziem kailsalā stipri cietušas. Augu sortimentu arvien papildina garšaugi, zaļumi, jo pati ir veģetāriete – audzē sev, un citiem arī tiek.

Augu mēslošanai siltumnīcās izmanto Kristalonu, ko nelielos daudzumos pievieno katrā laistīšanas reizē. Augiem patlaban ir aktīvais augšanas periods, kad vajadzīgs slāpeklis. Sevišķi daudz to patērē rijīgās petūnijas. Saimniece atzīst, ka visi mēslojumi ir labi, jāzina tikai īstais brīdis un vajadzība. Kā to noteikt? “Augu izjūta nāk ar laiku. Tagad jau pēc skata varu noteikt, kas kuram vajadzīgs. Galvenais, darīt visu, lai nekā netrūkst, lai nesākas kādas kaites vai kaitēkļi. Tātad – profilakse.”

Laipnība atmaksājas


Kristīne nevienam neatsaka konsultācijas, ar visiem atrod brītiņu parunāties, it sevišķi braukājot uz tirgiem. Tad var uzzināt pircēju vēlmes, izpētīt pieprasījumu, noskaidrot daudz ko noderīgu, un radošs prāts to tūliņ var likt lietā savā saimniecībā.

Tas ir arī viens no labiem reklāmas veidiem. Vienmēr smaidīgā un runīgā sieviete patīk žurnālistiem, un tā esot bezmaksas reklāma gan televīzijā, gan preses izdevumos. Pērn lielajā “Stādu parādē” Siguldā saņemta atzinība – draudzīgākās stādaudzētavas tituls. Par “Kļaviņām” nobalsoja visvairāk cilvēku. Saskarsme ar ļaudīm ir svarīga katrā biznesā, atzīst Kristīne. Milzīgas iespējas paver internets, tāpēc saimniece labā līmenī apguvusi arī datorprasmes, lai varētu darboties savā mājaslapā “www. staduaudzetava.lv”, ievietot galerijas dažādos sociālajos tīklos.

Tas atmaksājas. Piemēram, uzraksta plašāku aprakstu par sparģeļu audzēšanu, un stādiem tūliņ milzu pieprasījums. Izsludina kādu akciju – brauc cilvēki un pērk ne tikai akcijas preci, bet arī visu ko citu.

Interneta iespējas tiek izmēģinātas sava veikaliņa veidošanai. Tas varētu sevišķi noderēt, kad ziemā sāks darboties radošā darbnīca.

Seko iedvesmai


Kristīnei ir daudz aizraušanos. Ja kaut kas patīk, tūliņ meklē iespējas papildināt zināšanas. Bijuši gan adīšanas periodi (iegādāta pat mašīna, pati un vīrs apadīts), gan modeļu skola.

Jaunākā ģimenes aizraušanās – abi ar vīru Ogrē beiguši biškopības kursus.

“No vienas aizraušanās izaug jauna, taču veco neatlaižu, saglabāju. Visu varu likt lietā. Piemēram, man patīk adīt, gribas kaut ko darīt floristikā, interesanta šķiet kartīšu gatavošana. To visu piedāvāju savām radošajām darbiniecēm īstenot darbnīcā ziemā. Pati līdz ar to jūtos šajos procesos iekšā. Kad darbu būs gana, meklēsim realizācijas iespējas. Jau tagad esam mēģinājušas pārdot – pieprasījums ir!?”

Ja kaut kas iepatīkas, varu visu. Piemēram, kad veidoju modeles karjeru, gadu mācījos uz augstiem papēžiem staigāt, kas man, sportistei, bija īsts ārprāts.

Ja būtu jāsāk viss no gala, atkal darītu to pašu, spriež Kristīne. Labi būtu, ja varētu nepieļaut kļūdas, bet, nē – arī tām laikam jābūt. Kā skolai, lai virzītos tālāk. “Tas, ko daru, ir mans aicinājums. Atpakaļceļa noteikti nav.”

Dubults neplīst


Lai dzīve un darbs laukos atmaksātos, “Kļaviņās” domā par papildu nodarbēm, katru jaunu lietu sākot no mazumiņa. Par peļņu vēl runāt pāragri, taču no pirmās siltumnīcā ierīkošot mūzikas apskaņošanu. Varbūt arī augi to jūt, taču darbinieki noteikti, un viņu labsajūta tieši atsaucas uz darba rezultātu.

“Man vajag, lai visu laiku ir kaut kas radošs, un šī ir profesija, kur var papilnam izpausties. Varbūt būtu pareizi visu gadu siltumnīcās strādāt un domāt, kā tās izmantot, bet manī sēž urdītājs, ka papildus jāizmēģina kaut kas cits. Arī ekonomiski aprēķinot, nekāda peļņa no siltumnīcām ziemā pagaidām nesanāk. Pārāk lielas izmaksas, produkcijai tad būtu jāmaksā nesamērīgi dārgi.”

Tagad vīra galvenais darbalauks “Kļaviņās” ir bites. Viņš smej, ka te, brīvdienās smagi strādājot, vislabāk atpūšas. Bites ir apbrīnojamas. Tā skaņa vien, kad atver stropu. Smarža. Ir sajūta, ka attīries. Jau iegādātas saimes, inventārs. Top arī dravas māja, taču ar to iznācis pārpratums. Kamēr saimnieki devušies ceļojumā, celtnieki kaut ko pārpratuši un uzcēluši namiņu divas reizes lielāku, nekā plānots. Tagad dravas māja lielāka par dzīvojamo māju.

“Nekas, otrajā stāvā varēs ciemoties daudzie pilsētas draugi, kuri sūdzas par to pašu, par ko mēs ar vīru kādreiz,” par izdegšanu pilsētas stresā un rutīnā. Atbrauc pie mums un ir sajūsmā par gaisu, mākoņiem, mieru un dzērvju dejām uz lauka. Mēs paši pie tā jau esam pieraduši.

Saulespuķes sākumam


Viss dzīves laikā apgūtais tagad lieti noder. Piemēram, mācoties floristiku, iegūtā krāsu izjūta, kompozīcijas zināšanas var izmantot, gan pušķi sienot, gan dobes un dārzu, gan puķu kastes veidojot. Reiz Kristīne kopā ar draudzenēm pat piedalījusies stilistu konkursā. Viņai vajadzējis gatavot tērpu. Naudas nav, no kā? No tilla aizkara! Mazliet krāsas, floristikas materiālu, un žūrija bijusi sajūsmā. Kristīnē tiešām jūtams tāds pats dzīvesspars kā Skārletai no “Vējiem līdzi”.

“Es savulaik esmu darījusi visu ko! Viens no pirmajiem nopietnajiem darbiem man bija kazino. Taču, kad sākās krīze, mani atlaida. Kā tā, es taču tik apzinīgi strādāju?! Priekšniecība paskaidroja: tu jaunu darbu visvieglāk atradīsi, nepazudīsi. Tolaik pārdzīvoju, bet cik pareizi viss bija sanācis! Izdomāju darīt to, kas patīk, – sāku nodarboties ar floristiku. Gāju kursos, nopietni mācījos. Reiz pie vīratēva sadomāju iesēt saulespuķes. Tā pa īstam sākās mana liktenīgā puķu mīlestība. Kad puķes uzziedēja, nogriezu un aizvedu uz tirgu. Izrādījās, visu varu lieliski pārdot! Tie laikam manas vecmāmiņas gēni. Viņa vienmēr prata kaut ko atnest no meža, sačubināt dobītēs un pārdot tirgū. Laikam arī temperamentīgās poļu asinis dara savu.”

Pozitīvais pievelk


Kristīne pieder pie cilvēkiem, kuri nemēdz žēloties par grūtumiem. Viņa atzīst, ka mūsu saruna varētu būt citāda un tapt cits stāsts – par lauku grūtumiem un negulētām naktīm, kurinot siltumnīcas, par uzsprāgušiem katliem, nosalušiem augiem, norautiem jumtiem, par mācību, ka nevienam nedrīkst uzticēties… Taču – nē! Pat tad, kad bijis vissmagāk un zaudēts bērniņš, Kristīne izgājusi nozīmīgu garīgo meklējumu ceļu meditācijā Indijā. Kopš tā laika viņa uz daudz ko skatās citādi. Ja visu rēķina naudas izteiksmē, nekāda peļņa un izdevīgums pagaidām neiznāk, bet viss tomēr izdodas.

“Man ir paveicies, jo varu savus projektus veidot lēni, pārdomāti, ar iedvesmu, jo tos sāku nevis naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka patīk. Man dzima bērni – viens, otrs, trešais. Es varēju nestrādāt un audzināt bērnus idilliskā lauku mierā, vīrs mūs materiāli nodrošināja, taču man šķiet svarīgi domāt uz priekšu. Ko tālāk? Kas es būšu, kad bērni paaugsies? Esmu pārliecināta, ka katram šajā pasaulē gan bērni jāizaudzina, gan jādara tas, kas visvairāk patīk. Nedrīkst paļauties un kļūt atkarīgs no citiem.”

Kristīne vēlas, lai kāda no trim meitām – Anastasija (nosaukta grāmatas varones vārdā), Džeina un Laima (tobrīd Kristīne bijusi vislaimīgākā) – turpinātu viņu iesākto. Viņa novērojusi, ka vislabāk klājas tām audzētavām, kurās saimnieko vairākas paaudzes. Tāds vienojošs pamatīgums.

“Mēs savas meitas nespiežam darīt lauku darbus, bet radinām gan. Piemēram, kopā stādām sīpoliņus, puķītes Taču, atceroties savu bērnību, uzskatu, ka pamatīgā slodze un šķietami nežēlīgās treneres devušas labāko rūdījumu. Tagad nekas nav par grūtu.”

Jāļaujas izjūtām 


Kristīne stāsta, ka vakaros ir milzīgs fizisks nogurums, bet galvā ir viegli, gandarījums par padarīto. Arī vīram darbs laukos ir atslodze no atbildīgā darba lidostā. Turklāt viņa stabilie ienākumi ļauj Kristīnei attīstīties un justies mierīgi, taču arī viņa nākotnes plāni ir saistīti ar laukiem.

“Dzīve laukos vienmēr ir bijis mans sapnis. Kad vēl aktīvi nodarbojos ar volejbolu, man bija mērķis apprecēt lauku puisi, vēlams no Latgales, jo manā uztverē tie ir uzticamāki, pamatīgāki nekā izlutinātie pilsētnieki. Laimējās satikt tādu – ražena auguma, ar izloksni. Der! Taču izrādījās, ka tāds pats volejbolists kā es un jaukais akcents nevis no Latgales, bet gan tāpēc, ka krievs. Arī viņam patika lauki, un tagad mums abiem ir tā laime skatīties dzīvē vienā virzienā, tāpat kā toreiz ābeļu alejā stāvot.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Skaistiem cilvēkiem – skaisti darbi!
    LAI DIEVS JŪS SVĒTĪ!!!

  2. Mani ļoti aizkustināja Jūsu stāsts. Un pēkšņi ienāca prātā, ka šeit labi iederētos Nadīnas Liepiņas vārdi :
    Kad vējš vēl tikai manus sapņus auda,
    Un ilgam ļāva cerībzirgā traukt,
    Tu uzlūdzi uz valsi ziedu pļavā,
    Kaut nezinaji mani vārdā saukt.
    …..
    Ko sacīt vēl,kad visi vārdi lieki,
    Kad sirds vēl viļņojas šai dejai līdz?
    Varbūt vien to, ka dzīve ir tik skaista
    Cik mūsu sirdīs krāšņi sapņi zied.

    Malači! Man prieks par Tevi, Kristap!
    Un dīvaini, ka tieši šorīt par ,,Kļaviņām” iedomājos

Tomātaudzētāji "Mežvidi" pārstrādās ogas un kaņepes (1)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi
Putnu gripa pietuvojusies Latvijai (3)Vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs atklāts bīstamais putnu gripas vīruss, un Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) norāda, ka ir pamats satraukumam arī Latvijā, sestdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Kuras izmaiņas likumos būtiski ietekmēs tavu ikdienu 2017. gadā?ALGAS, PABALSTI, PENSIJAS NODOKĻI Saeima pieņēmusi vairākas būtiskas izmaiņas likumos, kas no nākamā gada ietekmēs Latvijas iedzīvotāju ikdienu.
Draugiem Facebook Twitter Google+