Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. augusts, 2012
Drukāt

Aicinām brīvprātīgi deklarēt savus sējumus

Foto - Zigurds KalmanisFoto - Zigurds Kalmanis

Katru gadu Latvijas lauksaimnieki saņem Latvijas Sēklaudzētāju asociācijas (LSA) deklarācijas ar lūgumu sniegt informāciju par saimniecībā audzētajām graudaugu, rapšu, zirņu un kartupeļu šķirnēm un ar tām apsētajām platībām.

 

Tādā veidā asociācija palīdz selekcionāriem – šķirņu īpašniekiem – īstenot savas tiesības iegūt informāciju par aizsargāto šķirņu izplatību saimniecībās un tiesības saņemt atlīdzību par aizsargāto šķirņu izmantošanu, tas ir, pavairošanu, lai gūtu tiešus vai netiešus ienākumus no ražas.

 

Jau 1995. gadā Latvijā tika izstrādāts un apstiprināts Augu šķirņu aizsardzības likums, kas reglamentē kārtību, kādā selekcionāri var reģistrēt savas jaunās laukaugu šķirnes un kā gūt ienākumus no aizsargāto šķirņu izplatīšanas. Katrai jaunai šķirnei, kuras unikalitāte ir apstiprināta ar starptautiski atzīta AVS testa (atšķirīguma, stabilitātes un viendabīguma novērtēšanas) rezultātiem, var tikt reģistrēta selekcionāra tiesību aizsardzība. Šīs tiesības uzliek par pienākumu selekcionāram turpmākos 25–30 gadus pēc šķirnes reģistrācijas nodrošināt šķirnei raksturīgo īpašību saglabāšanos (tas ir, veikt sākotnējās sēklkopības darbu) un sēklas izejmateriāla (izlases sēklas) pieejamību. Vienlaikus šīs tiesības ļauj selekcionāram gūt ienākumus no aizsargāto šķirņu sēklu ražotājiem un izplatītājiem, kā arī no jebkura šķirnes lietotāja, kas šķirni pavairojis, lai ar pašaudzētu sēklu apsētu savus laukus un izaudzēto ražu pārdotu (pārtikai, lopbarībai u. c.) vai izmantotu citām savas saimniecības vajadzībām (lopbarībā, zaļmasā u. c.) un no saimniekošanas gūtu ienākumus.

 

Autoratlīdzības likme

Diskusijas, kas dažkārt noris starp selekcionāriem un aizsargātās šķirnes sertificētas sēklas ražotājiem, parasti ir par licences līgumā fiksētās autoratlīdzības likmes lielumu, jo autoratlīdzība sēklas realizācijas cenā var veidot ievērojamu daļu (20–30 Ls/t). Tai var būt arī būtiska ietekme uz sēklu ražotāju konkurētspēju, īpaši situācijā, kad godprātīgam sēklu ražotājam jākonkurē ar nelegālās – nesertificētās – sēklas izplatītājiem.

Vai selekcionāru pieprasītā autoratlīdzība ir par lielu, par to var diskutēt. Tomēr jāatceras, ka atlīdzība, ko selekcionāri saņem par šķirnes izmantošanu/izplatīšanu, visā pasaulē ir viens no galvenajiem finanšu resursiem, kas tiek ieguldīts selekcijas programmās jaunu šķirņu veidošanai. Vienas šķirnes izveidošana ir ļoti ilgs (10–12 gadi) un līdz ar to ļoti dārgs process (500–700 tūkst. eiro par šķirni).

 

Selekcionāru pašu sagatavotais un pārdotais sēklas daudzums ir vien dažas tonnas augstāko kategoriju sēklas gadā, un ienākumi, kas gūti no šo sēklu pārdošanas, nespētu nodrošināt sekmīgu selekcijas procesa norisi pat tad, ja PB kategorijas sēklas maksātu 1000 latu par tonnu.

 

Turklāt statistika Latvijā rāda, ka tikai 4–8% visas laukaugu platības tiek apsēti ar sertificētu sēklu, tas ir, ar sēklu, par kuras pārdošanu/izmantošanu, cerams, tiek nomaksāta selekcionāru autoratlīdzības daļa saskaņā ar sēklu ražotājam piešķirto licenci.

Bet lielākā šķirņu lietotāju daļa ir lauksaimnieki, kas šķirnes paši pavairo savām vajadzībām un iegūto ražu pārdod kā preču produkciju vai izmanto savā saimniecībā, piemēram, lopbarībai.

Arī šiem šķirņu lietotājiem ir saistoši ievērot Augu šķirņu aizsardzības likumā definētās selekcionāru tiesības, tikai šajā gadījumā likums nosaka, ka autoratlīdzība nomaksājama par to aizsargātās šķirnes sēklas daudzumu, kas atbērta no ražas (pašaudzēta sēkla) un izlietota savu lauku apsēšanai. Turklāt likums paredz, ka autoratlīdzības likme šajā gadījumā ir nosakāma par 50% mazāka nekā tā, kas būtu jāmaksā sēklas ražotājiem un tirgotājiem par pārdoto sertificētās sēklas tonnu. Tieši šī šķirņu lietotāju grupa ir tie, kuru apsekošanai selekcionāru pārstāvji ir pilnvarojuši LSA un kuriem ir adresētas asociācijas izsūtītās ikgadējās deklarācijas.

 

Brīvi izplatāmās šķirnes

LSA kā biedri šobrīd darbojas desmit selekcijas kompānijas vai tās pārstāvoši uzņēmumi Latvijā. Deklarācijas pielikumā ir uzskaitīts vairāk nekā 200 šo kompāniju Latvijā vai ES kopējā tirgū aizsargātās graudaugu, rapšu, kartupeļu šķirnes. Vienlaikus der atcerēties, ka ne visu Latvijas augu šķirņu katalogā reģistrēto šķirņu selekcionāru tiesības tiek aizsargātas. Visas graudaugu, rapšu un zirņu šķirnes, kas ir vecākas par 25 gadiem, un kartupeļu šķirnes, kas vecākas par 30 gadiem, ir brīvi izmantojamas bez papildu saistībām pret selekcionāru. Piemēram, no 2011. gada par brīvi izmantojamu šķirni ir kļuvusi arī ilgus gadus viena no populārākajām miežu šķirnēm ‘Abava’. Tā kā selekcionāri turpina šīs šķirnes uzturēšanu ar sākotnējās sēklkopības darbu, arī turpmāk šī šķirne būs audzētājiem pieejama.

Pie brīvi izplatāmām šķirnēm pieder arī ziemas kvieši ‘Zentos’, auzas ‘Selma’ u. c. Ar Latvijā aizsargāto šķirņu sarakstu katram interesentam iespējams iepazīties VAAD mājas lapā www.vaad.gov.lv sadaļā Reģistri. Lai nepārkāptu selekcionāra tiesības, katram audzētājam ir brīva izvēle – apsēt savus laukus ar aizsargātu vai neaizsargātu šķirni. Tomēr, izvēloties savai saimniecībai kādu no jaunākajām, varbūt ražīgākajām vai kā citādi labākajām šķirnēm, ir jārēķinās, ka selekcionāram ir tiesības prasīt no audzētāja godprātīgu autoratlīdzības maksu. Vienkārši ikvienam ir jāsaprot, ka selekcionāram nav citu iespēju, kā gūt ienākumus no sava darba rezultātiem, un nav citu vērā ņemamu resursu, ko ieguldīt nākotnē šķirņu veidošanā.

 

Ārzemnieki 
godprātīgāki

Audzētāju brīvprātīga informācijas sniegšana un savu sējumu deklarēšana tiek praktizēta arī citās Eiropas valstīs, arī Lietuvā un Igaunijā. Lauksaimnieku atsaucība, aizpildot anketas, ne vienmēr ir pietiekami liela. Iemesli tam var būt dažādi – saimnieks vai nu nezina, kādu šķirni tas audzē savos laukos, vai arī uzskata, ka, reizi nopērkot sēklu, jau samaksājis selekcionāram pienākošos tiesu un turpmāk var šķirni izmantot bez saistībām.

 

Ir audzētāji, kas selekcionāra autoratlīdzību uzskata par apgrūtinājumu, vēl vienu papildu maksājumu savai saimniecībai; daļa pauž neizpratni par šā maksājuma lietderīgumu, jo neizprot, kur viņa nauda nonāks…

 

Uz visiem šiem jautājumiem LSA ir gatavi sniegt atbildes. Pieredze rāda, ka bieži vien godprātīgāku attieksmi pret selekcionāra tiesībām saņemam no saimniecībām, kuru īpašnieki nāk no Dānijas, Vācijas – valstīm, kurās selekcionāru tiesību respektēšanā ir senāka pieredze. Tas ļauj cerēt, ka arī Latvijā ar katru gadu arvien vairāk lauksaimnieku labāk izpratīs, kāda nozīme saimniekošanā ir labai, tieši konkrētiem apstākļiem piemērotai šķirnei, cik svarīgi, lai ikvienam no mums būtu pieejams pietiekami liels labu šķirņu sēklas piedāvājums, un ka augkopības nozares izaugsme saimniecībā lielā mērā ir atkarīga arī no tā, cik cieša un nākotnē vērsta izveidojas sadarbība starp saimniecību un šķirņu veidotāju selekcionāru un šķirnes sēklu piegādātāju.

Par to, kā veidot attiecības starp šķirņu īpašniekiem selekcionāriem un šķirņu lietotājiem, kā pilnveidot likumdošanas normas, lai visas ieinteresētās puses izprastu gan savas tiesības, gan pienākumus, regulāri tiek diskutēts arī dažādos Eiropas līmeņa saietos. Tieši dalība šajos pasākumos – kopīga situācijas apzināšana un citu valstu pieredzes izzināšana – ir nostiprinājusi pārliecību, ka selekcionāru tiesību aizstāvēšana nav tikai pašu selekcionāru problēma. Ikvienam šķirņu lietotājam ir nepieciešamas zināšanas un situācijas izpratne augu šķirņu aizsardzības jomā. Tāpēc LSA ir gatava rosināt diskusijas starp selekcionāru un lauksaimnieku pārstāvjiem.

 

Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+