Liģeru ģimene pie improvizētajām dzirnaviņam (no kreisās): Lauma, Normunds, Līga un Linda.
Liģeru ģimene pie improvizētajām dzirnaviņam (no kreisās): Lauma, Normunds, Līga un Linda.
Foto – Anda Krauze

Ciemos: Liģeru ģimeni uz seno Biržu baznīcu atveda zvans 0

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Dodoties uz Salas pagastu pie Dambju mājas saimniekiem LĪGAS un NORMUNDA LIĢERIEM, par satikšanās vietu izvēlēta baznīca.

– Pirmais mūs uz baznīcu pasauca zvans. No mūsu mājām var dzirdēt zvana skanas, kas aicina uz dievkalpojumu. Ikreiz tās dzirdot, nodomāju, ka gribētos aiziet uz baznīcu, – stāsta Līga.

CITI ŠOBRĪD LASA

Drīz jau būs pieci gadi, kopš Normunds uzņēmies Sv. Annas Biržu evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecākā pienākumus, un Līga ir viņa atbalsts šajā darbā.

Viņi abi diendienā visur ir kopā, ne tikai baznīcā un mājās, bet arī mežā, jo ir individuālie komersanti, kuri nodarbojas ar mežsaimniecību, mežu izstrādi un atjaunošanu.

– Jau septiņus gadus ar krūmgriezi rokā eju pa mežu un nevaru vairs savu dzīvi iedomāties bez tā. Mana mamma bija mežsardze, un savulaik viņai teicu – es mežā nekad nestrādāšu. Bet, redz, ko tagad daru, – noteic enerģiskā Līga.

Viņa atzīst, ka ar vīru esot tik saderīgi kā cimds ar roku. Temperamenti gan atšķirīgi – Līga ir ašāka, Normunds – mierīgāks.

Grūti iedomāties, ka nosvērtais, pēc skata nopietnais Normunds jaunībā bijis panks.

– Tolaik jau visi pret kaut ko protestēja, tajā skaitā arī panki. Man bija ar cukurūdeni iestīvināti mati, kas slējās augšā kā gaiļa sekste, kājās raibas vai puķainas bikses un tādā skatā defilēju pa Jēkabpili, – atceras bijušais panks.

Līga gan tajā laikā viņu vēl nepazina. Tas notika vēlāk, kad Normunds jau bija pārnācis no “vīrišķības skolas” – armijas – un izdomājis savā dzimšanas dienā aizbraukt uz balli Biržos. Tur arī iepazinās ar Biržu meiteni Līgu. Šajā savienībā pasaulē nākušas divas meitas – Linda, kura tagad jau ir divdesmitgadniece, un Lauma, kurai divpadsmit gadu.

– Mēs ar Līgu nebijām pārliecināti kristieši, bet tad pienāca brīdis, kad vēlējāmies nokristīt vecāko meitu. Jaunākā vēl nebija dzimusi, pie viena arī nokristītos paši un iesvētītos. Aizbraucām uz Jēkabpili parunāties ar mācītāju, bet viņš sāka uz mums kliegt – kur jūs bijāt agrāk! Šīs notikums uz turpmākajiem piecpadsmit gadiem mūs atturēja no baznīcas, – atzīst Normunds.

Reklāma
Reklāma

Biržos arī bija baznīca, kas celta 1848. gadā, taču tas vairs nebija dievnams – krusts nogāzts, zvans nomests, logi izsisti, jumts caurs. Kolhoza laikos baznīcā bija ierīkots vatelīna ražošanas cehs. Līga no savas bērnības atceras, ka tur valdījusi milzīga dārdoņa un kņada, kas viņai uzdzina bailes. Šī ražotne darbojās līdz valsts neatkarības atgūšanai, un pēc tam baznīca stāvēja, visu pamesta un izdemolēta. Tā tas bija līdz brīdim, kad Biržu dvēsele Anna Piļicka nolēma – baznīcai jāatdod senā godība un jāatjauno draudze. Kad Līga ar Normundu baznīcā iesvētījās, Anna viņiem ļoti pieķērās, jo juta, ka viņi varētu iesākto darbu turpināt. Anna tolaik jau bija smagi slima. Tādēļ arī pēc viņas aiziešanas Normunds lēma baznīcu nosaukt Annas vārdā. Bet ar vārda došanu vien baznīcai nepietika, draudzes vecākajam vajadzēja domāt, kur rast līdzekļus, lai baznīcu atjaunotu.

– Piedalījos trijos projektos, iegūstot Eiropas Savienības līdzfinansējumu, uzrunāju vietējos uzņēmējus, vai varētu ziedot baznīcai. Nav jāgaida, ka cilvēki paši nāks un teiks – ņem naudu baznīcas vajadzībām. Bet, ja es vēršos ar šādu lūgumu, tad jūtu atsaucību. Lielu palīdzību sniedz bijušie Biržu iedzīvotāji, kas savulaik emigrējuši uz Ameriku. Iniciatīvu ziedojumu vākšanai uzņēmies Pāvels Lozda. Centīšos vēl piesaistīt Eiropas finansējumu, lai varētu nomainīt jumtu. Šā gada lielākais darbs ir elektrības ievilkšana. Jādomā arī par apkures ierīkošanu, vajadzību vēl ir ļoti daudz, – noteic Normunds.

Līga atzīstas, ka, klausoties dievkalpojumu, reizumis domas aizklīst pie tā, kas vēl būtu vajadzīgs baznīcai, bet tad viņa atceras mācītāja Aigista Pinka teiktos vārdus – pirmajā vietā ir ģimene, baznīca pēc tam.

Pēc baznīcas apmeklējuma dodamies uz Liģeru ģimenes mājām “Dambji”, gar kurām gleznainu līkumu met upe ar interesantu nosaukumu – Podvāze. Māja, kas celta 1926. gadā, par Liģeru īpašumu kļuva pirms sešpadsmit gadiem. Tagad tai līdzās slejas arī vasaras namiņš, top pirtiņa.

– Sākotnēji veco māju gribējām jaukt nost un vietā celt jaunu. Nekas vairs neturējās kopā, viss juka un bruka. Nevarējām attaisīt vaļā logus, nācās tos nomainīt. Un pēc tam jau viss aizgāja – mainījām visu pārējo, tāpēc smejamies, ka mājas atjaunošana sākās ar logu maiņu, – sākumlaikus atceras Līga.

Normunds dara zināmu, ka netālu no Jēkabpils uz Sakas salas tiek celta jauna māja. Līga paskaidro, ka ne viņai, ne vīram nekāds mantojums nebija atstāts, visu vajadzēja paveikt pašu spēkiem, tāpēc gribas, lai meitām būtu vieglāk, lai patstāvīgo dzīvi nevajadzētu sākt no nulles. Jaunākā meita gan ir pārliecināta, ka paliks dzīvot “Dambjos”. Lielā meita Linda šoruden sāka mācības Ekonomikas un kultūras augstskolā, lai apgūtu loģistiku. Viņa izvēlējusies studēt neklātienes nodaļā, jo ir doma pēc iespējas ātrāk pašai uzsākt ko darīt un ideju ir daudz.

Līga pēc profesijas ir veterinārfeldšere, bet ātri sapratusi, ka nevar pārdzīvot dzīvnieku ciešanas.

– Kad bērni bija mazi, mums bija izveidota liela saimniecība – piecdesmit cūkas, sešas govis, audzējām graudus. Patlaban kūts stāv tukša, jo sapratu, ka lopi paņem veselību. Lai arī esi slima, pie tiem jāiet, jābaro, jāslauc. Tagad mums ir tikai suns un četri kaķi, – stāsta Līga.

Taču dzīvnieku pasaulē viņas vislielākā mīlestība pieder zirgiem. To jau uzreiz var redzēt, ieejot mājā. Līga saskaitījusi, ka viņas kolekcijā ir 300 zirgu figūriņas. Ir arī pašas zīmētas gleznas ar zirgiem un neskaitāmi izšuvumi, kuros atainoti šie cēlie dzīvnieki. Kad mājinieki saka – pietiek vienreiz tos zirgus stiept mājās, viņa taisnojas – tā ir mana vienīgā vājība.

– Mans vecvectēvs bija muižas kučieris. Mammai kā mežsardzei tika piešķirts zirgs, un es bērnībā uz zirga muguras vien dzīvoju. Laikam tālab arī tā mīlestība uz zirgiem, – spriež Līga.

Ja dienā bijuši kādi kreņķi un gribas no tiem aizmirsties, Līga ķeras pie puzles likšanas. Protams, ka tie atkal ir zirgi.

– Ja jūs būtu atbraukuši vasarā, redzētu manu dārzu, kas slīgst vienos ziedos. Mamma man bērnībā neļāva audzēt puķes, jo mums bija maz zemes. Tagad varu izvērsties. Vīrs saka – aparšu tavas puķes, tu pa dienu esi nostrādājusies, bet vakarā vēl ravē lielo puķu dārzu. Taču baznīcai jau arī vajadzīgi ziedi. Un vēl man ir divas siltumnīcas, kurās audzēju tomātus. Visa raža tiek pārstrādāta tomātu sulā. Man pašai tā negaršo, sulu spiežu tālab, ka tā ļoti garšo vīram, – teic gādīgā sieva.

Par sievietēm gan nemēdz teikt – zelta rokas, bet Līgai nudien tādas ir. Viņa prot visu, pat gatavot koka mēbeles.

– Kad apprecējāmies un mums nekā nebija, es uztaisīju divus skapjus un plauktus. Redziet, tas drēbju pakaramais ir manu roku darbs. Man ļoti patīk strādāt ar ēveli, fleksi, zeimeru. Savulaik meitām uzmeistaroju šūpoles. Ja man tagad vajadzētu izvēlēties profesiju, es gribētu apgūt amatniecību vai celtniecību. Bet pie sevis esmu novērojusi vienu – kopš eju uz dievnamu, esmu kļuvusi iekšēji mierīgāka un līdzsvarotāka, – noteic Līga.

Raidījumu par Salas pagasta Dambju mājas saimniekiem, Biržu baznīcas atjaunotājiem Līgu un Normundu Liģeriem klausieties Latvijas Radio 1. programmā “Viensētu stāsti” 23. novembrī plkst. 16.00 ar atkārtojumu 30. novembrī plkst. 6.03.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.