Latvijā
Sabiedrība

“Nevajag cilvēkus ar invaliditāti ļoti žēlot.” Aigars Apinis un Rihards Snikus par ceļu uz panākumiem1


Aigars Apinis: “Svarīgi ir darīt, gribēt sasniegt mērķi un cīnīties. Un noticēt sev. Ja notici sev, tad pozitīvais lādiņš tiek arī citiem.”
Aigars Apinis: “Svarīgi ir darīt, gribēt sasniegt mērķi un cīnīties. Un noticēt sev. Ja notici sev, tad pozitīvais lādiņš tiek arī citiem.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Nevajag cilvēkus ar invaliditāti ļoti žēlot. Vajag dot iespēju darboties – mācīties, strādāt, studēt, sportot,” uzsver Aigars Apinis, pazīstamākais no Latvijas paralimpisko sportistu saimes. Viņš ir četru zelta medaļu un vairāku sudraba un bronzas medaļu ieguvējs.

Cilvēki, kuri guvuši augstus sasniegumus paralimpiskajos sporta veidos, ir gan iedvesmojuši sabiedrību, gan mainījuši priekšstatus par cilvēku spēju robežām.

Misija – palīdzēt

“Uz pirmajām paralimpiskajām spēlēm Latvijas pārstāvji aizbrauca 1992. gadā. 2000. gadā Latvija jau ieguva pirmās godalgas,” atminas Aigars. To, kā cilvēks var sevi nodarbināt sportā un tā aizdzīt prom sliktās domas, viņš stāsta ne tikai intervijās, bet arī tikšanās reizēs skolās un citur. Ir taču cilvēki, kuri sūrojas, ka darbs nerada prieku, dzīvē ir vēl citas problēmas.

Bet pēc Aigara stāstījuma par viņa dzīves gājumu – ka ir bijis grūti, vairākkārt pārņēmis depresīvs noskaņojums, ka bijuši kritumi un kāpumi, bet nekad padošanās, – ne viens vien spējis uz savu situāciju paskatīties plašāk. Turklāt, ja redz, kā sporto cilvēki ar smagu invaliditāti, kā pārvar sevi, tad varbūt novērtē, kas ir dots pašam un par ko jāpriecājas.

“Ja ar savu pieredzi, stāstu varu kādu motivēt, palīdzēt, ir neaptverams gandarījums,” teic A. Apinis. “Nav tāda vārda “nevaru”! Ir vārds “negribu”. Ja vienreiz nokrīti, celies! Otrreiz – celies atkal. Pienāks reize, kad tev sanāks. Protams, vajadzīga pacietība, ģimenes atbalsts. Mūsu misija ir – palīdzība. Mēs dodam cilvēkiem iedvesmu ar pozitīviem tēliem, ar kopā būšanu.”

Aizvadījis lielajā paralimpiskajā sportā 18 gadus, Aigars piedzīvojis brīžus, kad viņam pienāk klāt svešs cilvēks un apsveic. Paralimpieši ir panākuši, ka viņus atpazīst. A. Apinis spriež, ka, salīdzinot ar citām valstīm, paralimpiskajā sportā Latvijā vēl daudz darāmā: “Bet attīstību esam panākuši ar gribasspēku, fanātismu, sasnieguši tādu līmeni, ko citās valstīs ar lielāku naudu nevar izdarīt. Protams, nauda ir pamats. Bet svarīgi ir darīt, gribēt sasniegt mērķi un cīnīties. Un noticēt sev. Ja notici sev, tad pozitīvais lādiņš tiek arī citiem.”

Par sabiedrības attieksmi pret personām ar invaliditāti Aigars Apinis teic, ka diemžēl ir tādi bērnunami un pansionāti, kur personāls rūpējas tikai par to, lai cilvēks elpotu, būtu paēdis, gulētu. Bet valstīs, kur šī aprūpes joma ir citādi attīstīta, cilvēkam piemeklē kādu nodarbošanos. “Protams, tas maksā naudu, bet, manuprāt, tā ilgtermiņā atmaksājas,” uzskata Aigars. “Pati lielākā problēma ir, ja cilvēkam nestrādā galva. Bet, ja galva strādā, viņš var būt noderīgs sabiedrībai, darīt dažādus darbus.”

Visas komandas nopelns

Riharda Snikus un komandas foto no pasaules čempionāta ASV 2018. gada septembrī.
Foto no Riharda Snikus personīgā arhīva

Pērn septembrī priecājāmies par jātnieka Riharda Snikus izcīnīto sudraba godalgu ASV Trionā notiekošajās pasaules spēlēs paralimpiskajā iejādē. Arī Rihards uzsver, ka svarīga ir neatlaidība: “Ja nesanāk, dari vēl un vēl, līdz sanāk!” Rihards kopš bērnības cietis no bērnu cerebrālās triekas, tomēr aktīvi nodarbojas ar paralimpisko iejādi un velosportu, ir pazīstams dīdžejs. Jāt ar zirgu viņš sāka, lai uzlabotu veselību, attīstītu ķermeni un kustību koordināciju.

Trenere Olga Šellere saskatīja puisī sportista dotības. “Pirmās sacensības paralimpiskajā iejādē Latvijā notika 2008. gadā,” atceras Rihards. “Startēju ar treneres Šelleres zirgiem, iegūstot pirmo vietu. Sekoja brauciens uz Maskavu, kur atkal izcīnīju godalgotas vietas. Tā tas pamazām sākās arī profesionāli, pašam nedomājot, ka es tēmētu uz tādu augstu mērķi kā sacensības ASV.”

Sportists uzsver, ka par iegūto sudrabu ASV viņš ir pateicīgs ļoti daudzu cilvēku ieguldītajam darbam. Viņu vidū – paralimpiskās iejādes sekcijas vadītāja Darja Tihomirova, iejādes konsultanti Kristīne Lisovska un Agnese Kukaine. Rihards stāsta par Latvijas Jātnieku federācijas un Paralimpiskās komitejas sniegto atbalstu, gan zirgu pārvadājot, gan kārtojot nepieciešamos dokumentus.

“Jāsaka arī liels paldies zirgu īpašniekiem – Edgaram Treibergam, kurš savulaik uz Londonas spēlēm iedeva zirgu Chardonnay, un Irinai Andrusas kundzei, kura savu zirgu King of The Dance ir atstājusi tikai un vienīgi man, lai es varētu ar viņu trenēties,” klāsta Rihards. “Man ir izcils zirga grūms Zane Apiņa, kura rūpējas par zirgu tā ceļā uz ārzemju sacensībām. Lai es varētu nokļūt ASV, kā arī iepriekš uz citām sacensībām, atbalstu snieguši daudzi uzņēmēji un Baldones novada pašvaldība. Protams, sasniegumus es nekad nebūtu izcīnījis bez ģimenes palīdzības – paldies vectēvam Andrejam un vecmammai Ritai, māsai Elīnai un viņas vīram Edgaram; paldies draugiem, visiem līdzjutējiem un sponsoriem.”

Rihards atceras ilgos treniņus, nedēļu pēc nedēļas slīpējot vienas un tās pašas kustības. Viņš teic: “Svarīga arī psiholoģiskā noturība. Zirgs ļoti labi jūt paša jātnieka noskaņojumu. Ir jābūt mierīgi nosvērtam, smaidīgam, un tad viss izdosies!”

2020. gada vasarā Tokijā notiks paralimpiskās spēles, un pasaules čempionātā ASV iegūtā sudraba medaļa Rihardam bija ļoti svarīga: “Tā deva nozīmīgus punktus kopējam punktu skaitam, kas jākrāj kvalifikācijai “Tokijai 2020″. Par Tokiju esmu redzējis diezgan daudz filmu un dokumentālu raidījumu. Reizēm paskatos, kā top olimpiskais ciematiņš un pārējās celtnes.”

Darīt ar prieku!

Uz jautājumu, kas sportā bijis pats grūtākais, Rihards atbild: “Es pat negribētu tā nošķirt, ka kaut kas būtu bijis grūtākais un vieglākais. Ja dari to, kas pašam patīk, tad to tu dari ar prieku un centies tikt pāri jebkurām grūtībām.”

Rihards uzskata, ka paralimpiskā sporta kustība valstī ar katru gadu kļūst arvien populārāka: “Mūs arī sabiedrība ierauga arvien vairāk.” Puisis akcentē, ka liels nopelns tajā ir Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentei Daigai Dadzītei un viņas komandai. “Vienīgi, protams, no valsts puses gribētos lielāku atbalstu. Jo visi prot priecāties par uzvarām, fotografēties ar godalgām. Bet, kad vajadzīgs atbalsts, neviens no valsts puses negrib to dzirdēt,” spriež R. Snikus.

Sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti Rihards no savas pieredzes vērtē kā ļoti pozitīvu: “Domāju, pavērsiens notika pēc tam, kad skolēni ar īpašām vajadzībām sāka integrēties skolā parastajās klasēs. Jo vairāk par tādām lietām runā, jo vairāk sabiedrība to izprot un palīdz, kad tas ir nepieciešams! Diemžēl par piekļuvi daudzās ēkās nav padomāts, jo tās būvētas PSRS laikos. Taču tagad viss attīstās un šajā lietā pie mums nav pati trakākā situācija. Tāpat arī galvenais ir nevis tikai kaut ko prasīt, bet arī dot pretī, un tad būs savstarpējā cieņa.”

Trūkst ministrijas ieinteresētības

Kādas ir iespējas bērniem un jauniešiem ar invaliditāti nodarboties ar sportu?

Daiga Dadzīte
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte: “Pirmā problēma ir finansējuma apjoms. Par naudu, kas pašlaik ir paralimpiskajam sportam piešķirta kopumā – no valsts un oficiālajos ziedojumos no “Latvijas valsts mežiem” –, varam uzturēt esošos sportistus, paralimpisko kustību, finansēt mūsu vairāku gadu laikā iestrādātās aktivitātes un gadā pieņemt divus trīs jaunus sportistus. Bērnu un jauniešu sportošana atkarīga no vecāku un federāciju entuziasma.

Jau vairākus gadus esam runājuši, ka, lielu daļu bērnu ar invaliditāti integrējot parastās skolās, ir jābūt normāli pieejamām sporta stundām arī šiem bērniem. Viņiem nevajadzētu būt atbrīvotiem no šīm stundām, kaut parasti tā notiek. Vairākās skolās viņiem joprojām nav pieejamas sporta zāles; vēl cits kavēklis ir sporta speciālistu trūkums. Vecākiem būtu jābūt iespējai bērnus uz ikdienišķām fiziskām aktivitātēm aizvest uz sporta skolām, sekcijām, ko finansē pašvaldības. Bet šajā ziņā mēs atpaliekam no daudzām valstīm, tajā skaitā Lietuvas.

Diemžēl mūsu ideja par paralimpisko sporta centru līdz šim nav virzījusies tā, kā cerēts. Mēs vēlamies, lai iespēja sportot bez maksas būtu pieejama jebkuram cilvēkam ar invaliditāti no visas Latvijas. Jo centrā plānojam dienesta viesnīcu, kur bērnu vai jaunieti vecāki atvestu ceturtdien vai piektdien, viņš uzturētos centrā divas trīs dienas kopā ar speciālistu un asistentu, treneri. Taču centrs nav domāts tikai paralimpiskajiem sportistiem, tas būtu atvērts jebkurai federācijai, jebkuram cilvēkam, kurš vēlas paspēlēt tenisu vai kērlingu, vai basketbolu utt.

2017. gadā tika solīts, ka Ministru prezidents uzņemsies atbildību par centra uzcelšanu. Pērn Izglītības un zinātnes ministrija ilgi birokrātiski vilcinājās, līdz septembra vidū mums paziņoja, ka ieskaitīs kontā vienu miljonu divsimt tūkstošus, taču decembrī šai naudai jābūt izlietotai. Atteicām, ka trīs mēnešu laikā pirmā posma būvniecībai nepagūsim to iztērēt…

Saistītie raksti

Sporta pedagoģijas akadēmijā ir apmācīti pielāgotā sporta speciālisti. Esam piedāvājuši jau 2016. gadā ministram Kārlim Šadurskim izveidot pilotprojektu, lai četros reģionos sporta skolās izveidotu centrus, kur nodarboties bērniem un jauniešiem ar invaliditāti. Taču intereses no ministrijas par to nav bijis.”

Video – Dima Golubevs (“Apeirons”).

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Traģisks notikums Tukuma novadā
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Sandrai Kalnietei piešķirts augsts Ukrainas valsts apbalvojums
2 stundas
ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Meklēsim “Latvijas lepnumu” kopā!
3 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Meklēsim “Latvijas lepnumu” kopā!
3 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sākumā gaidāms sauss un saulains, tad laiks pamainīsies. Prognoze jaunajai nedēļai
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanās notiesātais Milušs no Latvijas esot aizmucis kravas auto slēpnī
12 stundas
Raivis Šveicars
Ekonomika
“Rimi” var skenēt preces iepirkšanās laikā. Kā tas darbojas?
3 stundas
LE
LETA
Sports
Samoilovs uzvaras svin bez šampanieša – šobrīd nedrīkst
1 stunda