Sports
Motoru sports

Aigars Nitišs: Profesionālajam autosportam Latvijā draud klīniskā nāve 16


Reinis (pa kreisi) un Aigars Nitiši.
Reinis (pa kreisi) un Aigars Nitiši.
Publicitātes foto

Latvijā populārā autosportista Reiņa Nitiša tēvs un menedžeris Aigars Nitišs izplatījis atklātu vēstuli par situāciju, kāda radusies autosportā saistībā ar dramatisko ziedojumu kritumu, un uzsver – ja nemainīsies valsts politika, šim sporta veidam profesionālā līmenī drīz varēs pārvilkt krustu.

Publicējam Nitiša vēstuli pilnā apjomā.

“Pēdējās dienās lielu rezonansi masu medijos, sporta profesionāļu, entuziastu un arī politikas veidotāju vidū radījusi iniciatīva “Es atbalstu sportu!”, kas aktualizējusi virkni problēmjautājumu sporta nozarē, tostarp drastisko ziedojumu apjoma samazinājumu un tā iespējamās postošās sekas nākotnē. Jāteic, ka autosportā nebūt nav jāgaida 2019.gads, lai varētu teikt, ka šī sporta veida pastāvēšanai profesionālā līmenī Latvijā pienācis gals. Nodokļu reformas nestās izmaiņas tam jau šobrīd pārvilkušas pāri treknu svītru, jo bez privātā sektora ziedojumiem šim sporta veidam pavisam drīz iestāsies klīniskā nāve.

Ar ko gan autosports tik īpašs? Autosports, kas nav olimpiskais sporta veids, Latvijā galvenokārt tiek finansēts no individuālajiem resursiem, valsts atbalsts tam ir niecīgs. Līdz šim gan tas nav traucējis pašmāju sportistiem kaldināt panākumus augsta ranga sacensībās, jo finansējumu varēja diezgan veiksmīgi piesaistīt no privātā sektora – uzņēmēji apmaiņā pret valsts nodrošinātajām nodokļu atlaidēm labprāt finansiāli atbalstīja autosportu. Pateicoties šāda veida ziedotājiem, sportisti varēja gan atbilstoši sagatavoties sacensībām, gan piedalīties pasaules mēroga autosporta čempionātos. Līdz ar jauno nodokļu reformu, situācija ir krasi mainījusies. Lai kā gribētos ticēt līdzšinējo ziedotāju – uzņēmēju labajai gribai un nesavtībai, kopš netiek piemērotas nodokļu atlaides, ziedojumu skaits ir krietni sarucis un atbalstītāju loks kļūst arvien mazāks. Nodokļu reformas sāpīgās blaknes autosportā var just jau šobrīd – līdzekļu trūkuma dēļ aktīvo sportistu skaits autosportā, rallijā, autokrosā, rallijkrosā šogad ir ievērojami sarucis. Lūkojoties uz šī brīža situāciju jāteic, ja nekas nemainīsies, gada beigās atbalstītāju skaits būs samazinājies vismaz par divām trešdaļām. Latvijas autosportam līdzīgi kā citiem tehniskajiem sporta veidiem tik straujš finansējuma zudums diemžēl nozīmēs beigas – tātad varēsim aizmirst par augstiem sasniegumiem un pasaules mēroga sacensību norisi tepat – Latvijā.

Protams, var teikt, ka sportā finansējumu var piesaistīt izmantojot sportistus kā reklāmas sejas. To Latvijas sportisti arī dara, bet diemžēl reklāmas tirgus Latvijā ir mazs, reklāmas budžeti salīdzinoši nelieli, bet konkurence sportistu vidū – milzīga. Līdz ar to šāda finansējuma piesaiste īsti nav alternatīva un nevar aizstāt līdzšinējo privātā sektora atbalstu. Olimpiskajiem sporta veidiem klājas vieglāk, jo valsts piešķirtais finansējums ir krietni lielāks un sedz lielāko daļu no saistītajām izmaksām, bet tādām jomām, kā tehniskie un pārējie neolimpiskie sporta veidi Latvijā nākotne rādās drūmās krāsās. Te mēs nerunājam tikai par finanšu trūkumu sportistu sagatavošanai, tehniskajam nodrošinājumam un dalībai sacensībās, bet arī par sporta veida eksistenci kā tādu – federācijām, kas nodrošina tiesnešu apmācību, metodiku, licencēšanu, pasākumu uzraudzīšanu, nelicenzētu pasākumu apsekošanu uc. Skaidrs, ka iepriekšējo nodokļu sistēmu atgriezt nav iespējams, jo reforma ir stājusies spēkā un sistēma darbojas ar pilnu jaudu, tomēr, ja gribam ko glābt, risinājums ir jāmeklē nekavējoties.

Vērtējot pieejamos instrumentus, ar kuru palīdzību politikas veidotāji varētu visu vērst uz labu, jāteic, ka tādu nav daudz. Piešķirt nepieciešamo finansējumu visiem sporta veidiem, kuriem tas vajadzīgs, no valsts budžeta nav iespējams. Arī motivēt privāto sektoru atsākt ziedošanu sportam vairs nav tik vienkārši, piemēram, labi zināmās nodokļu atlaides nevar piemērot nedz pašvaldību nodokļiem, nedz ienākumu, sociālajam, akcīzes vai pievienotās vērtības nodoklim. Var jau teikt, ka velosipēds nav jāizgudro no jauna un jau pastāv mehānismi, kas motivē ziedot, teiksim, iespēja ziedot no dividendēm, bruto algas vai peļņas, bet tie nav pārdomāti un uzņēmējiem pievilcīgi. Šo iemeslu dēļ, piekrītu, ka valdības vīriem kopā ar sporta jomas pārzinātājiem ir jāatrod veids, kā panākt, lai Latvijā sports varētu izdzīvot arī jaunajos apstākļos. Ir acīmredzams, ka jāpārskata likumdošana un nodokļu politika un jārod iespēja sniegt sporta nozarei tik nepieciešamo atbalstu – ja ne finansiālā veidā, tad vismaz izveidojot atbalstošu likumdošanu, līdzvērtīgu tai, kas pastāvēja līdz šī gada janvārim. Dažs labs jaunās kārtības atbalstītājs teic, ka līdz šim iespēja saņemt nodokļu atlaides, ziedojot sabiedriskā labuma organizācijām, negodprātīgiem darboņiem ļāvusi krāpties. Tātad, lai neuzkāptu uz tā paša grābekļa, vajadzētu pārskatīt un kritiski izvērtēt to organizāciju sarakstu, kuras ieguvušas sabiedriskā labuma organizācijas statusu, šaubīgās no tā izslēdzot. Savulaik šis statuss vieglprātīgi tika dalīts pa labi un pa kreisi. Nu būtu pēdējais laiks veikt šo organizāciju pār akreditāciju, lai atsijātu tās, kas ziedojumus izmantoja neatbilstošiem mērķiem. Samazinot šādu organizāciju skaitu iespējas saņemt ziedojumus palielinātos tiem, kuriem tie ir patiesi nepieciešami – reāli eksistējošas labdarības, kultūras un sporta organizācijas.

Tomēr, kas notiks, ja nekas nemainīsies un valdības vīriem sportistu runas arvien šķitīs tik kārtējā gaušanās? Ir skaidrs, ka virkne profesionālo sporta veidu Latvijā iznīks – autosports būs viens no tiem. Protams, būs pāris sportisti, kuriem ģimenes rocība un entuziasms ļaus nodarboties ar šo sporta veidu, bet par daudzskaitlīgiem un ievērojamiem panākumiem Latvija varēs aizmirst. Ar šiem sporta veidiem Latvijā varēsim rēķināties vien amatieru un hobija līmenī. Var jau būt, ka Latvijas politiķi vienojušies par stratēģiju, kas nosaka, ka profesionālais sports ir otršķirīgs un svarīgāks ir tautas sports? Varbūt turpmāk Latvija ir izvēlējusies attīstīt vien pāris sporta veidus, kas varētu nodrošināt nelielu Olimpisko vienību trīs, četros sporta veidos, bet pārējos resursus novirzīt tautas sporta attīstībai un tautas veselības uzlabošanai? Vai šāds lēmums ir pieņemts, par to klusē gan vēsture, gan šī brīža realitāte – šādai teorijai apstiprinošas aktivitātes no politikas veidotāju puses nav manītas – pat skolu programmās joprojām ir tikai 2 sporta stundas. Tajā pašā laikā atļaušos apgalvot, ka ikviens no šobrīd Latvijā eksistējošajiem sporta veidiem, kurā uzrādīti pasaules līmeņa sasniegumi mūsu valstij ir vitāli nepieciešams. Uzvaras starptautiskās sacensībās iedvesmo mūsu sabiedrību, vairo patriotismu un sev līdzi nes iespēju organizēt starptautiskus sporta pasākumus tepat – Latvijā. Tas savukārt sniedz savu pienesumu Latvijas ekonomikai – citu valstu sportisti atved sev līdzi savus līdzjutējus, kas sacensību laikā, Latvijā uzturas, iepērkas. Ja Latvijai tas nav vajadzīgs, būtu pēdējais laiks sabiedrībai darīt zināmu, kāds ir jaunais rīcības plāns, kā Latvijas sportam iznīkstot, politiķi plāno šo iepriekšminēto pienesumu kompensēt.”

LA.lv