Foto – Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” viesojās politiķis Aigars Štokenbergs (“Vienotība”). Uz Voldemāra Krustiņa un Egila Līcīša jautājumiem Štokenberga kungs, būdams liels grāmatu draugs, atbildes pa lielai daļai meklēja izlasītajās atziņās un arī savā politiskajā, ministra, jurista pieredzē.

Lasītākie

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24

Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Daudz runā, kādam jābūt prezidentam, sāk parādīt personāžus, kam jāatbilst vēlamajai misijai. Pārsvarā norāda – tā būšot ārējās politiskās darbības misija. Prezidentam jābraukā, jādežurē pie Merkeles vai Obamas durvīm. Vai iekšējās dzīves jautājumi mums nav svarīgi? Starp citu, vairāku ASV prezidentu padomnieks Bjūkenens izdevis grāmatiņu, kur rakstījis, ka ASV diezin vai vajagot jaukties tajā, kas notiek Baltijā.

A. Štokenbergs: – Kādu vajag prezidentu – būs tik daudz viedokļu, cik ir pilsoņu. Viens gribēs starptautnieku, viens – saimniecisku cilvēku. Filozofs Makss Šēlers pat rakstīja par simpātiju fenomenu. Ka vērtības nevar noteikt ar prātu, bet tikai ar sirdi. Pilnīgi neiespējami sarindot, kuras būtiskākas, kuras mazāk svarīgas vērtības. Es runāju par cilvēciskumā katram piemītošo, kas viņam patīk, kas nepatīk. Ja raugāmies konkrētā situācijā, kaut vai Putina gadskārtējā “preses konferencē ar tautu”, Krievijas prezidents pietiekami skaidri izteicās – tuvāko gadu laikā sankciju atcelšana nav domājama. Tas ir signāls, ka Ukrainas austrumos tiks uzturēts konflikts, kas neļaus rietumu valstīm atteikties vai mīkstināt sankcijas. Eiropā saspīlējums saglabāsies. Tādos ap­stākļos Latvijas prezidentam ar ārlietu ministru būs zināma loma, ko spēlēt. Tāpēc vietā ir racionāli, nevis uz jūtām balstīti argumenti, ka ārpolitiskā situācija neizbēgami uzliek zīmogu Latvijas iekšpolitikā. Kaut vai starpnacionālajās attiecībās, nepieciešamībā nodrošināt labklājīgāku stāvokli. Līdz ar to prezidentam noderētu arī tautsaimnieka skatījums. Tikpat labi varam no visa abstrahēties un spriest, ka jādomā vēl kāds solis uz priekšu. Ja Latvijas ilgtspējas resursam vajadzīgi izglītoti, profesionāli, savās domās brīvi cilvēki, tas panākams ar izglītību. Varbūt tad prezidentam jāspēj saredzēt, kas būs vajadzīgs pēc četriem gadiem, kad varas pilnvaras pirmajā termiņā iztecēs. Varbūt šai laikā jāieliek pamati tiem apstākļiem, kas Latvijai ļaus pastāvēt mūžos. Ja šobrīd tas īsti nav prātos, tad, jo tuvāk nāks 2018. gada 18. novembris, jo cilvēki vairāk aizdomāsies, kā dabūt nākamos valsts 100 gadus.