Latvijas karogs.
Latvijas karogs.
Foto – LETA

Aija Biezaite: Izaugt no aizvainotā nacionālisma – nākotnes un miera labā 32

Sabiedriski politiskajās aprindās, iespējams, par to tiek runāts un domāts jau sen, taču es tikai nupat piepeši sapratu, ka mūsu tautai jākļūst iekļaujošākai. Nākotnes vārdā – cerams, ka mums tāda vēl ir! Neaizvainojot sevi, ar pašcieņu jāpieņem tas, ka Latvijā dzīvo dažādas tautības un jābūt visu pilsoņu patriotiem, nešķirojot pēc nacionalitātes. Jābūt gudriem saimniekiem savā zemē. Tā, lai vairums te justos labi un negribētu pāriet citas valsts paspārnē. Mēs esam skaitliski maza tauta, mums nav citas izejas – jāspēj sadzīvot, izgrozīties, izlavierēt un domāt plaši. Paturot savas tiesības runāt, tikt apkalpotiem, dzīvot latviešu valodā, sirdī jāpieņem pilsoņi-cittautībnieki.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Agrāk es nekādi nesapratu, kā Somijas zviedrs (zviedrvalodīgais) var sevi saukt par somu. Vai kā Francijas pilsonis marokānis var saukties “francūzis”. Mums laikam jēdzieniskajā tradīcijā nav iegājies ar tautību nosaukumiem apzīmēt arī pilsonisko/valsts piederību, tāpēc tas manām ausīm skanēja gluži neloģiski. Tomēr pasaule mainās, un mūsdienās reti kura valsts ir etniski viengabalaina, līdz ar to šāda tautības nosaukuma pārnese uz visiem attiecīgās valsts pilsoņiem kļūst aizvien loģiskāka.

Šķiet, varu sacīt pirmās personas daudzskaitlī, ka mums, latviešiem-latviešvalodīgajiem, iekšā sēž liels vēsturiskais aizvainojums, kas mūs padara aklus, savā sāpē iekapsulējušos. Es neaicinu aizmirst pagātni, taču pagātnei ir sava vieta – atmiņās, pagājībā. Tautu var pielīdzināt cilvēkam, nacionālo aizvainojumu/vēsturisko sāpi – indivīda pagātnes psihotraumām. Un, kā zinām, jebkurš psihologs mudina cilvēkus tikt galā ar savu pagātnes pieredzi, izurbties tai cauri vai kā citādi izstrādāt, salikt pa plauktiņiem, pieņemt un iet tālāk. Mums beidzot vajag sadziedēt savas dvēseles brūces, nevilkt ikdienā līdzi rūgtās pagātnes pieredzi, tā ir smaga nasta, mums pietrūks spēka.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vēsturiskās situācijas atšķirīgās valstīs ir ļoti dažādas, katram savs pieņemamais risinājums. Piemēram, Somijā dzīvo tikai aptuveni 5% zviedrvalodīgo (paliekas no zviedru laikiem, kas bija vēl pirms krievu laikiem, teiksim, līdzīgi kā pie mums būtu vācbaltieši), tomēr zviedru valoda ir somu valodai līdzvērtīga oficiālā valoda. Šāds, no mūsu viedokļa savāds risinājums. Rietumkrasta zviedrvalodīgo apgabalos cilvēki pat nevisai labi prot somu valodu. Pērn sadraudzējos ar somieti (Somijas zviedrvalodīgo) Malēnu, kura smējās, ka es runājot somiski labāk par viņu. Sākumā domāju, ka viņa tikai joko, bet vēlāk sapratu, ka ne gluži. Viņa nāk no Somijas rietumkrasta, un somu valodu tā kārtīgi iemācījusies tikai pēc pārvākšanās uz galvaspilsētu. Malēna ir precējusies ar somvalodīgo, bet ģimenē runā zviedriski. Un šai gadījumā visiem tas ir pieņemami, visi ir Somijas patrioti.

Ar to es nebūt negribu sacīt, ka Latvijā būtu vajadzīga oficiāla divvalodība, nē. Es to pieminu vien tāpēc, lai rosinātu pārdomas par to, ka abpusēji apmierinošai līdzāspastāvēšanai ir dažādi modeļi. Mēs, šķiet, bieži riņķojam pa apmēram šādu argumentu taciņu. “Krievi ir okupanti” (arī Somijas zviedri, tikai senāki okupanti, tā vēsturē mēdz notikt; mēs tagad esam neatkarīga valsts un jābeidz domāt šādās kategorijās, citādi izklausās, ka mēs joprojām dzīvojam okupācijā). “Mūsu ir maz, krievu Latvijā ir pārāk daudz, viņi mūs apdraud” (jo lielāks iemesls ar viņiem būt pieklājīgās attiecībās un noskaņot viņus mums labvēlīgi). “Lai viņi brauc mājās” (viņiem Latvija ir mājas, paaudzes sen jau nomainījušās). “Kāpēc viņi nespēj iemācīties latviešu valodu, mēs taču spējām savulaik iemācīties krievu” (daļēji vaina ir mūsu svešvalodu prasmēs un psiholoģiskajā dispozīcijā pāriet sarunbiedram ērtākā valodā – vai viņš to vēlas vai ne; daļēji vispār nepietiekami cienām savu valodu; daļēji tāds apgalvojums ir melīgs, liela daļa PSRS laikā iebraukušo un viņu pēcteču ļoti labi runā latviski; šai jautājumā ir vēl daudz aspektu, un protams, ir arī daļa Latvijas valstij nelojālu krievvalodīgo). “Mums katram ir draugi krievi, mums nav nekas pret krieviem kā tādiem” (tā īsti nav, latviešvalodīgā un krievvalodīgā kopiena lielā mērā dzīvo savrupas dzīves, turklāt pret krieviem mums tomēr kaut kas ir – vēsturiskais aizvainojums). Šī argumentācija ir vairāk nekā 20 gadus veca un īsti neiztur kritiku. Šķiet, vajadzētu padomāt par jaunu, konstruktīvāku, kas veicinātu mūsu valsts iekšējo sadzīvi, nevis tiektos to iesaldēt. Turklāt jāatceras, ka Latvijā dzīvo vēl arī citu tautību cilvēki, mēs reizēm runājam tikai par latviešiem un krieviem.

Kā jau teicu, daļa krievvalodīgo patiesi alkst vēstures atgriešanos un nekautrējas to arī skaļi paust. Tomēr ekstrēmisti taču mīt ne vien katrā tautā, bet arī katrā interešu sfērā. Man tikpat nepieņemami ir karojoši latviešu nacionālisti, patriarhālo vērtību pārspīlētāji vai ļautiņi, kas geju praida dalībniekus apmētā ar kakām. Ekstrēmisms kā tāds ir netīkams. Un ļoti negodīgi ir Latvijas valstij lojālos cittautiešus mērīt ar ekstrēmistu mērauklu. Negodīgi un ļoti aizvainojoši. Tā mēs zaudējam iespēju patīkamai komunikācijai un graujam viņu lojalitāti. Turklāt tieši viņu balsis nākamajās Saeimas vēlēšanās var izrādīties izšķirošas.

Vārdu sakot, domāju, ka mums kā nācijai laiks kļūt pieaugušiem. Izaugt no sava aizvainotā nacionālisma – ne tikai nākotnes vārdā, bet arī mūsu dvēseles integritātes un miera labā. Jākultivē sevī pašcieņa. (Beidzot! Pietiks sevi sunīt! Tik bieži sūdzamies par nebūšanām Latvijā, taču, salīdzinot ar citām, pat lielām valstīm, pie mums ir ļoti labi, patīkami demokrātiski un normāli.) Jākopj cieņa pret sevi un cieņa pret līdzcilvēkiem.

Reklāma
Reklāma

Psiholoģijā ir tāda patiesība: ja kaut vai nedaudz izmainīsim savu darbību, arī apkārtējo reakcija uz mums mainīsies. Pasaule kā vienota sistēma vienmēr reaģē uz izmaiņām kādā tās daļā. Tad nu gribu teikt tā: radīsim pozitīvas izmaiņas, sāksim ar savu galvu un sirdi jau šajā pašā brīdī! Un lai mums visiem kopā izdodas!

Raksta- esejas pirmpublicējums bijis laikrakstā “Latvietis” Nr.304