Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Ainārs Dimants: Viltus ziņu vecais grābeklītis 16

Publicitātes foto

Raksta autprs ir Biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātnes profesors Ainārs Dimants

Pēdējā laikā regulāri dzirdamas runas par „viltus ziņu” apkarošanu un medijpratības veicināšanu. Valsts prezidents sarīkojis jau divas publiskās diskusijas par viltus ziņām, kā arī sniedzis medijpratības mācībstundu Priekuļu vidusskolas 9. klases skolēniem, par šo jautājumu tika spriests arī “Žurnālistikas cerības – 2018” balvas pasniegšanas konferencē Biznesa augstskolā Turība. Valsts konferencēs un darba grupās par to runā, taču, kas tiek darīts, lai viltus ziņu vecais grābeklītis tiktu atpazīts (Latvijā tikai 40% aptaujāto atzīst, ka spēj atšķirt uzticamu informāciju no tendenciozas) un izšķiroši neietekmētu tuvojošos Saeimas vēlēšanu rezultātus?

Viltus ziņu jēdziens – vecais un jaunais

Patiesībā jēdziens viltus ziņas ir kārtējais modes vārds. Kā tika noskaidrots konferencē, kurā piedalījās arī eksperti no citām augstskolām, piemēram, Ojārs Skudra, Ābrams Kleckins un Aleksandrs Mirlins, šis jēdziens nav nekas jauns, sākot jau no meliem un baumām. Jauna ir viltus ziņu plašā izplatība un izmantošana propagandā, sabiedriskajās attiecībās vai reklāmā līdz ar interneta mediju tehnoloģiju attīstību un īpaši sociālo mediju platformās. Kas ir viltus ziņas? Maldinošas, tātad nepatiesas vai puspatiesas ziņas, svešvārdā – dezinformācija.
Trīs labas lietas – trīs risinājumi

Cīņā ar viltus ziņām valsts var izmantot trīs risinājumus. Pirmais ir juridiskais regulējums. Sākot no joprojām spēkā esošā 1937. gada Civillikuma, kas nosaka: “Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.” Juridiskā regulējama iespējas it īpaši mūsdienu mediju tehnoloģiju attīstības apstākļos ir ierobežotas, bet arī nepilnīgi izmantotas, ko apliecina pēdējā laika Lielbritānijas, Vācijas un ASV demokrātiski tiesisko valstu piemēri attiecībā uz sociālo mediju platformu, it īpaši Facebook, atbildību par vietnē izplatītu naidu kurinošu saturu, tostarp no viltus kontiem. Latvijā šo tematu nule kā aizsācis KNAB, kā arī mūsu ārlietu ministrs pieminējis to savas vizītes laikā Vašingtonā.

Neaizstāt otru vecāko profesiju ar pirmo

Otrais risinājums ir komunikācijas nozares profesionālā pašregulācija. Vispirms jau neuzdot sabiedriskās attiecības vai reklāmu par žurnālistiku, kā tas nereti notiek gan pašvaldību izdevumos, gan t. s. oligarhu medijos. Var teikt, neaizstāt otru vecāko profesiju ar pirmo. Šo mediju patiesie klienti, tātad pakalpojuma saņēmēji un arī apmaksātāji, taču nav pati sabiedrība, bet gan šaurs pasūtītāju loks ar dziļām kabatām, kā tas raksturīgs sabiedrisko attiecību vai reklāmas jomai. Turklāt pašvaldību izdevumos nereti notiek nelietīga valdošo politisko spēku propaganda par visu nodokļu maksātāju līdzekļiem. Tātad tas nav plašsaziņas (masu) mediju bizness – kas balstās, no vienas puses, uz savu satura programmu pārdošanu auditorijai, kura ir gatava par šo saturu maksāt, un, no otras puses, uz reklāmas ieņēmumiem no reklāmdevējiem, kuri ir gatavi maksāt par auditorijas sasniegšanu ar attiecīgās avīzes, žurnāla, TV kanāla, radiostacijas vai interneta ziņu portāla starpniecību. Nodrošināt šādu caurredzamību būtu kopīgs nozares profesionālo apvienību uzdevums – gan žurnālistu, gan izdevēju. Zinām, ka Latvijā mums nav vienas skaidri dominējošas profesionālās kultūras, bet tās pārstāv katra sava profesionālā žurnālistu apvienība – Latvijas Žurnālistu asociācija un Latvijas Žurnālistu savienība, no kurām tikai pirmajai patiešām darbojas ētikas kodekss, savukārt Latvijas Preses izdevēju asociācija tā arī nespēj vienoties pat par pārdotās tirāžas datu apkopošanu un publicēšanu, kur nu vēl par citiem profesionāliem standartiem. Līdz ar to nacionāla mēroga profesionālā pašregulācija ar ētikas kodeksa īstenošanas pārraudzību ir steidzami veicams nozares mājasdarbs, kuru paveikt jau mudinājusi valsts, pirms pusotra gada izstrādājot un pieņemot Mediju politikas pamatnostādnes.

Valsts prezidenta vietā – skolotājus

Trešais risinājums ir medijpratība, un tā attiecas ne tik daudz uz mediju politikas un pašu mediju veidotājiem, kā pirmais un otrais risinājums, bet tieši uz lietotājiem jeb patērētājiem. Medijpratība ir kritisks, zinīgs, informācijas avotus pārbaudošs gan plašsaziņas, gan sociālo mediju lietojums, galvenais, pašiem lietotājiem neizplatot viltus ziņas tālāk. Kā caurviju prasme tā beidzot jāiekļauj obligātās izglītības saturā visos izglītības līmeņos, taču paralēli jāatrisina vēl viena akūta problēma – sagatavotu skolotāju trūkums. Tā kā plašsaziņai (masu komunikācijai) ir centrālā loma ikvienā demokrātijā gan politiskās gribas, gan nacionālās kultūras un identitātes veidošanā, sabiedrība ir tiesīga sagaidīt, ka par mediju politiku atbildīgā Kultūras ministrija spēs uzņemties koordinējošo lomu pār Izglītības un zinātnes ministriju, lai ar jauno kompetenču pieeju skolās tiktu tiktu ieviesta arī medijpratība. Ar tai pienākošos centrālo vietu pilsoniskajā izglītībā, lai gan sākotnējais kompetenču izglītības projekts to nezināmu iemeslu dēļ neparedzēja. Citādi galu galā pāri paliks tikai daudzo runu bla, bla, bla skanošais tukšums.

LA.lv