Praktiski
Dārzs

Sākums nebija viegls. Ciemos pie ainaviskā Raunas cepļa dārza saimniekiem 16

Foto Uldis Muzikants

Agita un Edmunds Ciņi saimnieko Raunas ceplī – vietā, kur kolhozu laikos bija keramikas cehs, bet vēl senākā pagātnē ceplis piederējis Raunas muižai. Vēl joprojām tur tiek darināti skaisti māla trauki, un viesi, kas iegriežas, ar lielu sajūsmu novērtē sakopto teritoriju un plašo ainavisko skatu pāri Vidzemes pakalniem.

 

Sākums nebija viegls

Vietā, kur savulaik saimniekoja kolhozs, atkritumu netrūka, un par ainavas skaistumu tālaika darboņiem bija maza bēda.

Agita un Edmunds Raunas cepli iegādājās 90. gadu sākumā. Pareizāk gan būtu teikt, ka Agitas tēvs, kurš savulaik strādāja keramikas cehā, kolhozam putot, iegādājās cepli, lai turpinātu keramikas biznesu. Pamazām arī Agitas vīrs Edmunds tajā tika iesaistīts.

Lai vecais ķieģeļu ceplis nesabruktu, vajadzēja ķerties pie ēkas saglābšanas un, sakārtojot ēku, – pie ainavas veidošanas. “Viss ir noticis ļoti organiski un secīgi, bez milzīgas plānošanas. Mums ir vīzija, un tad pakāpeniski to lēnām realizējam,” skaidro Edmunds.

 

Trīs dīķi un ezers

Dārza veidošana sākās ar lielo bedri, ko saimnieki bija nolēmuši pārvērst par skaistu dīķi. Ar buldozeru sastūma valni, lai dīķī turētos ūdens. Apkārtējie, redzot šādas izdarības, bijuši šaubu pilni, jo neviens nav ticējis, ka kalna galā krāsies ūdens. Taču saimnieks nav šaubījies. Vieta bija pateicīga kaskādes dīķu veidošanai. Kad augšējais dīķis bija gatavs, tika nolemts ķerties pie nākamajiem un arī tos savest kārtībā, jo pāris reižu gadā dīķus tīrīt ar krūmgriezi saimniekam jau bija apnicis. Taču darbiņš nebija no vieglākajiem, vajadzēja līdzināt reljefu, izcirst kokus un krūmus. Kārtīgi tika iztīrītas dīķu vietas un uztaisīti dambji. Sakārtojot dīķu sistēmu, pavēries gleznais skats ar dīķiem trijos līmeņos un ezeru lejā.

 

Dīķa tīrība

Jebkura ūdentilpe ar laiku sāk aizaugt. Lai risinātu problēmu, zemākajos dīķos saimnieki domā par amūru ielaišanu. “Augšējā dīķī amūrus laist negribam, jo tie noēdīs arī ūdensrozes. To mēs ravējam. Visiem, kas grib peldēties, lūdzam piecas minūtes veltīt nezāļu izraušanai – izraut vismaz klēpi un iznest krastā. Bet, kad dīķa krasti aizaug spēcīgāk, sarīkojam talku. Veco zirga grābekli garā dīselē pievieno traktoriņam un atmuguriski iestumj dīķī. Paraujot aiz striķa, grābekli nolaiž lejā, un smuki visu apaugumu velkam laukā. Pēc tam ūdenszāles tiek salādētas piekabē un novestas nost. Vienīgā problēma ir vēži, jo arī tie tiek izvilkti krastā. Bērni tos salasa un salaiž atpakaļ dīķī,” stāsta saimnieks.

 

Dobes rok ar ekskavatoru

Ne velti šajā vietā ir māla ceplis. Māls ir visapkārt un pamatīgs. Līdz ar to, ja gribas ierīkot kādu dobi, ar lāpstu nekur tālu netikt – jāņem talkā ekskavators. “Te viss bija pamatīgi piedrazots. Rokot bedres augiem, laukā cēlām pudeles, māla lauskas, jo no drenu ceha un ķieģeļu cepļa brāķus nekur tālu neveda, tepat izmeta vai noraka. Nospraudām dobei kontūras un rakām ar ekskavatoru,” skaidro Edmunds. Kad aptuveni 60 cm dziļa bedre bija izrakta, to piepildīja ar melnzemi un kūdru, pievienojot arī mālu un satrūdējušus aitu mēslus. Tā dobe bija gatava augu stādīšanai. Lai pamatīgo lietavu laikā dobes nepārvērstos par jauniem dīķiem, dažas ir drenētas. Dažkārt arī pavasarī dobes esot pārlieku mitras, bet augi, izskatās, ar to ir mierā.

Pirmie augi saimniecībā nonāca bartera veidā. “Madonā ir keramiķis Jānis Seiksts, kuram ir neliels hobijs skujeņu audzēšana. Mēs mainījām mālu pret skujeņiem,” skaidro Edmunds

 

Bez saprašanas par augiem – nekā

Kad dīķi bija izrakti, vajadzēja stādīt augus. Pirmās dobes saimniece veidojusi pie iebraucamā ceļa. “Tā kā no lieliem kokiem neko daudz nesapratu, aizbraucu uz apzaļumošanas firmu paprasīt padomu. Man sazīmēja lielu dobi ar ‘Smaragd’ tūjām un skaistu zilzaļu kadiķi, un vēl dažādiem augiem. Izplēsu pie cepļa vecos jāņogu krūmus un sastādīju. Kādu laiku bija ļoti skaisti. Neatceros, kurš ieteica zilzaļo kadiķīti fiksi no dobes izņemt, kamēr vēl var. Tagad tas aug pie ceļa, pāraudzis pāri akām un izpleties triju metru diametrā. Bet man to ieteica 50 cm platai dobei… Tad es sapratu, ka kaut kas par augiem ir jāzina. Koks mēdz būt piecus, 15 un arī 30 metrus augsts. Ir jāsaprot izmēri, tas nekas, ka koks ir skaists un man tas patīk,” secina Agita.

Lai gūtu zināšanas, saimniece pieteikusies Aijas Kaškures un Mariannas Smonas kursos. Pēc tam sekoja Gundegas Lināres kursi Rīgā, kur par to nobeiguma projektu Agita izvēlējās savu saimniecību.

“Ne viss, ko biju sazīmējusi projektā, realizējās. Par dažām manām idejām Lināre bija diezgan skeptiska, un tagad es viņai absolūti piekrītu. Ar laiku visas lietas redz citādi. Kad tu izej cauri dārza veidošanas pamatiem, tu saproti, ka neko tā īsti nesaproti. Tu iegūsti apjausmu, bet, lai atnāktu un visu tā brīvi sāktu stādīt, tā nav. Konsultants ir vajadzīgs, kas paraugās no cita skatpunkta. Puķes var stādīt un pārstādīt, bet ar kokiem tā nevar. Nevar katrus divus trīs gadus koku pārstādīt, jo saproti, ka tas nav īstajā vietā. Esam arī desmitgadīgus kokus pārstādījuši. Un tas ir tikai tādēļ, lai labotu savulaik pieļautās kļūdas. Ar mazo ekskavatoriņu to var lieliski izdarīt,” stāsta Agita.

 

Zāliens

Pēc dīķu iztīrīšanas un dobju ierīkošanas vajadzēja domāt par zālienu. “Priekuļos sajauca sēklu maisījumu, kas derētu mūsu augsnei, bet paši uz savu galvu klāt pielikām balto āboliņu, ko vēlāk gan nožēlojām. Rudenī āboliņam ir liela zaļā masa, un pļaujot tas sakrīt pikās. Ja tās nenovāc, apakšā zāliens sāk pūt,” stāsta Agita.

 

Dzīvžogs laukos

“Sākumā nedomāju, ka laukos vajag stādīt dzīvžogu. Kad bijām visu sataisījuši un iesējuši zālienu, kaimiņiem šķita, ka var mēģināt izbraukt pa veco meža ceļu, neizbraucot uz šosejas. Sapratu, ka es tā negribu, un nācās šo teritoriju kaut kā iezīmēt. Arī no zemesceļa vajadzēja norobežoties, jo vasarās tas put,” skaidro saimniece. Dzīvžogam saimnieki izvēlējušies kombinēt vairāku sugu augus: fizokarpus, divu veidu grimoņus un skaisti ziedošās, līdz diviem metriem augstās pelēkās spirejas ‘Grefsheim’.

 

Neliels sakņu dārziņš

Rīgas tirgus ir tālu, un Raunā tirdziņa nav, tāpēc saimniecībā ir arī neliels sakņu dārziņš, pats nepieciešamākais – pāris vagu kartupeļu, burkānu, galda biešu vaga… Un kā jau katrā latviešu sētā ir arī siltumnīca, kur aug tomāti. Turpat līdzās iekopts neliels trīsgadīgs krūmmelleņu dārziņš. “Glabāšanai mēs neko neaudzējam. Mums garšo krāsnī ceptas mazās sarkanās bietītes, kamēr tās aug. Gribas, lai vasarā mazbērni var atskriet uz dārzu un izraut kādu burkānu,” skaidro Agita.

 

Mazbērnu priekam

Lauku plašumu spēj novērtēt arī mazbērni, nododoties dažnedažādām aktivitātēm, bet jo īpaši viņiem patīk dīķis, ar jauko pludmali.

“Ziemā bērni un mazbērni brauc pie mums slēpot, šeit smuki var norullēt trasīti un slēpot ar distanču slēpēm. Trīs apļus apbrauc, un pieci kilometri ir noslēpoti,” stāsta Agita

 

Saviesīgā dzīve

Gatavo drenu un ķieģeļu novietne ir piedzīvojusi jaunus laikus. Kad kolhozs savāca visus novietnes mehānismus, saimniekiem palika sānu stabi. No sākuma bijusi doma tos gāzt zemē, bet rastos jauna problēma – kur tos likt. Vēlāk radusies ideja stabus apaudzēt ar pieclapu mežvīteņiem. Savulaik, kad aktuāls bijis jautājums, kur meitai rīkot kāzas, nolemts uz stabiem uzlikt jumta konstrukciju un pārvilkt tentu. Tiesa, ziemā tas jāņem nost, jo sniega daudzums Vidzemē var būt diezgan prāvs un jumta konstrukcijas nav paredzētas tādām slodzēm. Tā, gudri rīkojoties, radusies jauka vieta ballīšu un pasākumu rīkošanai.

Saimnieki savās mājās ir uzņēmuši rogaininga čempionāta 700 viesus, kuriem organizēta maltīte. Vecais ceplis ir arī jauka vieta teātra izrāžu spēlēšanai. Piemēram, izrāde Latviešu kāzas tur spēlēta divu nedēļu garumā, ikreiz pulcējot 200 skatītāju. Savukārt rudeņos un pavasaros uz cepli dodas skolēni, viņiem tiek rādīts, kā top skaistie māla trauki.

 

Galerijas nosaukums

 

LA.lv