Foto – Timurs Subhankulovs

Aivars Eipurs: Cik var rakstīt? 3

Cik var lasīt? Cik var izdot? Cik var rakstīt? Uz pirmo jautājumu mana atbilde ir – bezgalīgi. Nepārtrauc nekad, saku pašam sev. Vēl vairāk tāpēc, ka tautas aptauja par lasīšanu ir nonākusi līdz jautājumam, kurš kādreiz šķistu nepieklājīgs, bet tagad attaisnojas kā vienīgais reālo situāciju rādošais. Proti: vai tu šogad esi izlasījis kādu grāmatu līdz beigām? Un šādu aptauju rezultāti ir biedējoši. Tā ir jaunā laikmeta liktenīgā blakne. Jo lasīšanas nozīme cilvēka attīstībā joprojām ir nepārvērtējama.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Cik var izdot? Es maz ko sajēdzu no izdevniecību darba specifikas. Zinu tikai, ka mūsu tirgus ir mazs, un mūsu bestselleru tirāžas var smīdināt biezāk apdzīvotu valstu izdevējus, taču – kā ir, tā ir. Tirāžas pārsvarā ir komercnoslēpums, arī augstāk minētā iemesla dēļ.

Cik var rakstīt? Interesants jautājums. Pirmā atbilde: cik gribi. Ja sev. Ja arī citiem, atbilde ir tā pati, tikai ar vienu nosacījumu – ja labi raksti. Arī uzrakstītā publicēšana ir svarīga. Ja rakstīšana ir profesija un aizņem laiku, un par kaut ko ir arī jāēd un citādi jāiztiek. Taču šis, trešais, jautājums manā apziņā aktualizējās, uzzinot par topošo 26 grāmatu sēriju “Es esmu…”, kā arī šajā sakarā izlasot pāris komentārus interneta vietnē “facebook.com”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sērijā būs romāni par 13 rakstniekiem un 13 monogrāfijas par šiem pašiem rakstniekiem. Lūk, attiecīgie rakstnieki, par kuriem būs grāmatas, kā arī grāmatu autori – rakstnieki un literatūrzinātnieki: Jānis Ziemeļnieks (romāns – Andris Zeibots, monogrāfija – Jānis Zālītis), Anna Brigadere (romāns – Gundega Repše, monogrāfija – Ieva Kalniņa), Aspazija (romāns – Inga Ābele, monogrāfija – Maija Burima), Eduards Veidenbaums (romāns – Arno Jundze, monogrāfija – Māra Grudule), Jānis Poruks (romāns – Inga Žolude, monogrāfija – Viesturs Vecgrāvis), Ivande Kaija (romāns – Inga Gaile, monogrāfija – Gundega Grīnuma), Andrejs Upīts (romāns – Guntis Berelis, monogrāfija – Andris Koroševskis), Kārlis Skalbe (romāns – Pauls Bankovskis, monogrāfija – Lita Silova), Jānis Ezeriņš (romāns – Andris Akmentiņš, monogrāfija – Sigita Kušnere), Vilis Lācis (romāns – Māris Bērziņš, monogrāfija – Anita Rožkalne), Anšlavs Eglītis (romāns – Laima Kota, monogrāfija – Ieva Struka), Gunārs Janovskis (romāns – Osvalds Zebris, monogrāfija – Inguna Daukste-Silasproģe), Ilze Šķipsna (romāns – Ilze Jansone, monogrāfija – Olga Senkāne).

Iespaidīgi, vai ne? Katram būs savas prioritātes. Šobrīd visvairāk gaidu gan romānus, gan monogrāfijas par Gunāru Janovski un Ilzi Šķipsnu, tāpat Andra Zeibota romānu par Jāni Ziemeļnieku un Māra Bērziņa romānu par Vili Lāci.

Ceru uz citiem priecīgiem pārsteigumiem, var būt arī kāda vai kādas vilšanās.

Taču pienesums procesam būs ievērojams, tāpat kā tas bija ar romānu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Ne velti arī šīs sērijas idejas autore un kuratore ir Gundega Repše, un tas būs realizējams, pateicoties izdevniecības “Dienas grāmata” vadītājas Daces Sparānes arī līdz šim apbrīnas vērtajiem pūliņiem.

Kādam gribētos citus autorus vai vēl kādu šajā sērijā. Es būtu ieteicis Jāni Sudrabkalnu, Regīnu Ezeru, Marģeri Zariņu. No malas jau visi gudri…

Nu, ko tad lasīju tajā “feisbukā”? Tur tika uzdots jautājums – kāpēc rakstniekiem jāraksta par rakstniekiem? Kā arī izteikts spriedums – rakstnieks raksta par rakstnieku tad, kad ir izrakstījies, un par to, ka ir biogrāfi un tie, kas kaut ko cenšas izspiest no citu dzīves…

Nezinu, vai tas ir apspriešanas vērts. Katrs rakstnieks šajā sērijā raksta tikai vienu darbu, un neredzu tur nekā peļama.

Savukārt pasūtījuma darbi ir pa spēkam tikai īstiem profesionāļiem.

Atkārtoju: rakstnieks ir profesija, un rakstniekam jāuztur sevi un tuvākos. Tātad jāraksta. Valstij un mums jādod viņam šī iespēja – ar stipendiju, honorāru, lasītāju maciņiem.

Man šķiet, latviešiem patīk pamatīgums, tostarp kopoti raksti un sērijas, tāpēc grāmatas pirks arī tādēļ, lai plauktā būtu visa sērija. Pret kopotiem rakstiem gan man ir neliels aizspriedums. Proti, man kopotu rakstu sējumos nepatīk lasīt dzeju. Labāk atsevišķos izdevumos, mazos krājumos… Taču tā ir liriska atkāpe un neattiecas uz šeit pārlūkoto lietu.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.