Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. februāris, 2015
Drukāt

Aivars Eipurs: Nevar skaidrot vienu civilizāciju ar otras zīmēm (3)

Eipurs_2

Aivars Eipurs

Vai brīvība ir visatļautība? Vai brīvība ir tā, ka pēc tās izpausmes visu atlikušo mūžu jāstaigā apsardzes pavadībā vai jāsēž cietuma kamerā (zinu, ka uz otro jautājumu atbilde reizēm ir “jā”)? Šādi un vēl citi jautājumi “Charlie Hebdo” traģēdijas sakarā neatlaiž.

Dievs vai, ja gribat, Lielais Viss vai Lielais Nekas radīja pasauli. Un cilvēki atzina dievus, tad Dievu. Dievs deva cilvēkiem izvēles iespēju – pašu iespaidīgāko eksistences mēru. Un cilvēki izvēlējās visu ko, arī grēkot, tostarp nogalināt, kā arī Dievu neatzīt – jaunlaiku pašu riskantāko cilvēces sasniegumu.

Ja mākslinieks kaut ko rada un rāda citiem, viņš taču rēķinās ar atsauksmi no ārpuses, vairākumā gadījumu viņš to gaida. Gan jau arī franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” līdzstrādnieki rēķinājās ar to, ka viņus var ne jau attēlot, bet piekaut un, iespējams, arī nogalināt – likmes taču bija augstas. Satīriķi bija pieauguši, tātad viņiem, cerams, piemita prasme domāt par sekām.

Latvijas radio “Krustpunktā” 21. janvārī šajā sakarā bija būtiska diskusija, kurā piedalījās katoļu priesteris Andris Kravalis, profesore Skaidrīte Lasmane, žurnāla “Dadzis” pēdējais redaktors Andris Ruģēns un žurnāliste Sandra Veinberga. Skaidrīte Lasmane šajā diskusijā bija visieturētākā, jo atstāja “atvērtas durvis”, tajā pašā laikā norādīdama uz audzināšanu, izglītību, atbildību un gaumi. No savas puses piemetināšu, ka psihoterapijas studijās esmu saskāries arī ar konceptu, ka – jo nobriedušāks cilvēks, jo lielākus ierobežojumus viņš sev uzliek. Protams, tas ietver arī cieņu pret citiem.

Andris Kravalis, izcils gara un prāta cilvēks, loģiski norādīja uz cilvēka transcendentālo aspektu un to, ka, ja žurnāla līdzstrādnieki būtu bijuši kristieši, viņi neko tādu nebūtu atļāvušies. Vienīgais priestera teiktajā, kam es nepiekrītu, ir grupas “Pussy Riot” akcijas dievnamā likšana vienā katliņā ar “Charlie Hebdo” gadījumu. Es “Pussy Riot” attaisnoju, jo šī grupa protestēja pret to, ka Krievijā pareizticīgā baznīca ir ļoti pakļāvīga varai. Tā mēdz būt ne vienas vien impērijas nelaime.

Andris Ruģēns, raidījumā pieteikts arī kā brīvmūrnieks, runāja par to, ka humors un satīra jāatšķir no ņirgāšanās, ko nevajadzētu pieļaut, kā diemžēl sanācis konkrētajā gadījumā, taču tā arī pārliecinoši nespēja parādīt robežu, kur beidzas viens un sākas otrs. Priestera piesauktā zaimošana man vairāk skaidra.

Sandra Veinberga turpretī ar pilnu pārliecību vēstīja, ka žurnālistu provokācijas, lai kādas tās būtu, nedrīkst apslāpēt. Tā ir, bet, manuprāt, šis tomēr ir izņēmuma gadījums. Vai karikatūristi savā beztranscendences ierobežotībā iedomājās, ka viņu darbi iespaidos citu civilizāciju un ka sāksies Muhameda attēlošana arī Austrumu zemēs? Bet nevar skaidrot vienu civilizāciju ar otras civilizācijas zīmēm, tāpat kā burtus grūti skaidrot ar cipariem un otrādi. Sākumam “Charlie Hebdo” vēsts sasniedza Francijā it kā integrētos musulmaņus, kuri franču zemē auguši un gājuši skolās – viņiem gan tā kā vajadzētu saprast, vai ne? Viņi arī “saprata”, atnāca un nošāva autorus, tā parādīdami integrācijas postu bez spožuma. Rezultāts ir upuris uz vēstures altāra, kur samaisītas pelēki domājošo ateistu karikatūras ar melnbalti domājošo pseidomusulmaņu lodēm. Līdz Dialogai (iedomāta vieta) vēl tāls ceļš ejams, taču migla neizgaist, kļūst vēl drēgnāks.

Uzreiz jāpiemetina, ka šāvēju atbilde vispār ir ārpus jebkuras diskusijas. Cik es nojautu, viņus fiziski iznīcināja kā trakus suņus bez īpašas vēlmes saņemt dzīvus. Vismaz jācer, ka nošautie ir īstie.

Man jāpiekrīt Jesajas Berlina esejā “Vēstījums 21. gadsimtam” (sk. žurnāla “Rīgas Laiks” decembra nr.) paustajai atziņai, ka “galvenās vērtības ne vienmēr ir harmonijā cita ar citu”, bieži tās cieš savstarpējā sadursmē, bet franču lozungs “Brīvība, vienlīdzība, brālība” ir pretrunīgs, jo šie jēdzieni nav savienojami pilnībā, tikai, piemēram, “noteikts daudzums brīvības pret noteiktu daudzumu vienlīdzības”. Lai kā mums tas nepatiktu, brīvība nav visatļautība.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pievienojot šim viedoklim. Ir divas pilnīgi atšķirīgas daļas. No vienas puses, vārda brīvība nav un nevar būt psiholoģiskās labsajūtas un labā toņa jautājums. No otras puses, nāk prātā tāds anahronisms kā ‘kulturāls cilvēks’. Būtībā daža karikatūra ir kā interneta komentāri. Ņirgāšanās un uzbrukums, kurā galvenais vairs nav vārda brīvība (jo šai brīvībai būtu ‘jānes’ līdzi pozitīvs ieguvums), bet konfrontācija pati par sevi. Lai gan konkrētajās karikatūrās un žurnāla pieejā redzu arī vēlmi vērsties pret attiecīgās ticības vārdā darītajām sliktajām lietām, tomēr diez vai kāds var uzrādīt kādu konkrētu labu ieguvumu. Toties sliktās sekas ir acīmredzamas. Tostarp karikatūristu nošaušana, kas ir ārkārtēja ne tikai pati par sevi, bet droši vien signalizē robežas pārkāpšanu tieši vārda brīvības izpratnē. Protams, šāda reakcija nekādos apstākļos nevar būt attaisnojama. (Turklāt domāju, ka no mulsumaņu puses šāda rīcība nu jau ir politiskas reakcijas modelis, kurā karikatūra ir tikai iegansts, nevis “tu zaimoji manu svētumu, es tikai aizstāvos”.) Bet ar to atbilde šajā jautājumā tikai sākas, nevis beidzas.

    • Mēs nevaram zināt, kāds konkrēti vajadzīgs iegansts, lai slepkavotu, Jāni. Varam izteikt minējumus tieši kultūru un robežu kontekstā.
      Piekrītu Eipura teiktajam, ka brīvība nav visatļautība un katrs šo robežu novelk pēc uzskatu, zināšanu un audzināšanas līmeņa. Tomēr visatļautība ir gan no vienas, gan otras puses un katrs šo visatļautību var pamatot. Tas notiek visapkārt un šodien, arī kara apstākļos katrs velk visatļautībai ar līkumu, tādu aplīti apkārt. Uz konkrēto personu neattiecināt, es neko, mani tas neskar. Skar visus un tagad. Ir vardarbības pazīmes, kas ne vienmēr saistās ar fizisko vardarbību. Viena no šīm pazīmēm ir psiholoģiskas iedabas un, ja šādi lūkojas, tad karikatūra ir sava veida vardarbīga ietekme uz otru personu. Ja neņem vērā audzināšanu ticībā, pielūgsmē vai reliģiju kā dzīves pamatu.
      Notikumā iesaistās pieaugušie cilvēki, kā šo notikumu skaidrot bērniem ģimenēs, kur noteikti šo atgadījumu traktē katrs pēc pārliecības un ticības. Nogalināt slikti, bet ņirgāties labi? Tomēr diskusijai jābūt, un ne vienai vien. Un reāli jāskatās, kā to skaidrot arī mūsu sabiedrībā, vai šādas diskusijas notiek blīvi, skraji vai starp citu un garāmejot. Tikai tad par nogalināšanu.

  2. Ļoti pareizi. Nepareiza ir tautu un kur nu vēl civilizāciju maisīšana un integrēšana. Katrai tautai, katrai civilizācijai sava, no Dieva ierādīta vieta uz šīs zemes, un, ja kāda tauta savējo nopostījusi, vai cita labumus iekārojusi, nāk tavā zemē, tad viņi jāatvaira. Kas to nespēj ir vergi, bet vergi saceļas. Franči šodien savas koloniālās politikas sekas.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+