Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. aprīlis, 2012
Drukāt

Aivars Freimanis. Ceļš uz kino templi

freimanisa2-ak

Aprīlī viņam pa divi lāgi nāksies pamest savu Melnsila miera ostu un doties uz galvaspilsētu, kur vispirms būs viņa jaunās grāmatas “Vienos ratos ar slavenībām” atklāšanas svētki, bet dažas dienas vēlāk pasniegs Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā. Šķiet, varu neturpināt, tāpat jau skaidrs, ka meistara vārds ir AIVARS FREIMANIS. 


 

– Tu neesot gribējis, lai mūža balvas sakarā tiek sarīkots tavs filmu vakars. Kāpēc tā?

– Zini, kad man pēdējā filma ir bijusi? Pirms 17 gadiem! Tā ir trešā daļa no cilvēka mūža.

– Pirms tam taču arī daudz kas pagūts.

– Nav jau nekas tāds, ti-kai divas filmas. Pie mums, redzi, nodala mākslas filmas un dokumentālās, tāpēc tā saku.

– Bet laba mākslas filma arī ir dokuments, un laba dokumentālā filma – māksla.

– Tā jau ir. Tomēr filmu vakaru negribu.

 

Ar manām filmām ir kā ar Bībeli – visi zina, ka laba, un nav tur daudz ko virināt. Pag, nē! Bībeli nedrīkst nerrot, man kaimiņš baptists, negribu zaudēt viņa draudzību!

 

Bet vispār jau tas teiciens ir cēlies no “Dzīvītes”. Mēs ilgu laiku lauzījām galvas, 
ko darīt ar dainām. Eglītis (operators Valdis Eglītis. – V. B.) bija galīgi nomocījies. Un tad viņš teica: varbūt vajag pieņemt, ka dainas ir kā Bībele – labas un neapstrīdamas, un nav tur ko rādīt.

Beigās jau kaut ko tomēr uztaisījām. Dažās vecās fotogrāfijās ar multiplikāciju (toreiz jau nebija tādas datortehnikas kā tagad) kustību ieviesām, bet tas nekādu lielu laimi neatnesa, jo cilvēki domāja, ka tie ir kino kadri, kādi pāris metri no arhīva. Nopūlēšanās bija veltīga.

– Nu gluži veltīga ne! Arī tagad, re, sākām ar ta
vu “Dzīvīti”, vēl pirms es 
paguvu tevi par tavu dzī
vīti izjautāt. To, ka Aleksandrs Freimanis, savulaik ievērojamais režisors un aktieris, arīdzan kurzemnieks, nav tavs vectēvs, es zinu. Bet kas īsti bija tavs vectēvs?

– Lielupes krasta zemnieks un maķenīt arī zvejnieks, nomira, kad biju maziņš. Bet tēvs – telefonu montieris.

– Tad jau iznāk, ka artistu gēns tev dzimtā ir pirmajam. Saki, kādas blēņas bērnībā darīji?

– Vai dieniņās, drausmīgas blēņas! Mājā, kur dzīvojām, kad no Kabiles bijām pārcēlušies uz Dobeles pusi, bija vēl divi puikas, un tad vēl daži puikas bija arī riņķī apkārt. Mājas sauca par Kurpniekiem, bet mūs – par Kurpnieku mežoņiem. Apkārtējie tā arī teica: atkal tie Kurpnieku mežoņi nāk.

Kuģojām pa dīķi uz ledus gabaliem vai ar silēm; citreiz gājām uz Dobeli, uz Bērzes upi, kur toreiz plostus laida, staigājām pa baļķiem, mēģinājām pat braukt, kamēr viens iekrita un baļķi viņu gandrīz vai saspieda.

Vēl bija kāpšana dižvītolā, kur stārķim ligzda.

Kad noskatījāmies filmu par Tarzānu, mums piemetās Tarzāna mānija, iemācījāmies to bļāvienu un mēģinājām skriešanu pa kokiem. Pie dīķa auga rinda vītolu, sākām pa tiem, tad tālāk bija kriķītis, dzeloņains pēc vella, bet kur starp kokiem lielāks attālums, baļķīti nolikām. Skrējām uz laiku, noskrāpējušies asiņaini, hronometra vietā bija modinātāja pulkstenis, ko saimnieku puika vecākiem bija nospēris.

– Vienpadsmit gadu vecumā tu esot uzmargojis savu pirmo filmu.

– Tā bija klasikas ekranizācija – “Slavenā pīlēna Tima piedzīvojumi”. Ar klasesbiedru Viesturu Klimpiņu (vēlāk ornitologu un dabas fotogrāfu) uzbūvējām projekcijas aparātu, patiesībā – koka kastīti ar objektīvu priekšpusē.

Uz aizmugures sieniņas es liku bildītes, ko biju pārzīmējis no grāmatas. Priekšā lēca, iekšā spuldzīte, ko baroja saimnieku puikas motocikla “IŽ” akumulators, jo elektrības Kurpnieku mājā toreiz vēl nebija.

– Bija arī muzikālais noformējums vai aizkadra teksts?

– Kā nu bez tā! Bija mans stāstījums, pēkšķēšana un spēlēšana uz ķemmītes.

– Un kas pēc tam?

– Pēc tam manu kinematogrāfisko dīgli uz gadiem piecpadsmit apraka vārds – nodarbojos ar visādiem rakstu darbiem. Rajona avīzē publicēja manas vienkāršas un arī paplašinātas informācijas, jokus. Tolaik tur praktizējās arī slavenais Voldemārs Krustiņš. Redakcijai bija viens pats divritenis, vecs, sagrabējis. Kad vajadzēja kaut kur tikt, citreiz ar to brauca Krustiņš, citreiz es.

– Un vēl tev skolas gados esot bijis romāns. Es ar to nedomāju romantiskas attiecības, bet literāru žanru…

– (Smej.) Mācīdamies 8. klasē, sacerēju romānu, ar paša roku rakstītu, paša zīmējumiem izrotātu. Tā nosaukums “Pētera Ļurkšķa piedzīvojumi”, 806 lappuses, biezāks par Upīša “Zaļo zemi”. Turklāt atšķirībā no Upīša grāmatas, ko pilnīgi visu bija izlasījusi vienīgi latviešu valodas skolotāja, manējo izstudēja ne vien klases un skolas biedri, bet arī daudzi man nezināmi Dobeles iedzīvotāji, arī rajona drošībnieks. Bet, tā kā es tur lamāju Ameriku (darbība notika Korejas kara laikā), viņam nebija kur piekasīties.

 

Mana grāmata apceļoja visu pilsētiņu un tad pēkšņi pazuda, pēc gadiem trīsdesmit tā atkal uzradās, kāds man to atnesa – galīgi nodriskātu, peļu apgrauztiem stūriem. Beigu beigās noslēpu vecās pūralādes dibenā – lai Šveika garā sarakstītās rupeklības nemaitātu jaunās paaudzes. Kad mans vecākais mazdēls Ingmārs tomēr bija to uzgājis un izlasījis, teica: tu nu gan esi bijis dulls!

 

– Klau, ja jau pieminēji mazdēlu, saki, kur iepazinies ar savu, kā pats saki, pirmo sievu Gitu.

– Ar Gitu mēs no ceturtās klases mācījāmies paralēlklasēs.

– Uzreiz ieskatījies?

– Kur nu! Ceturtā klasē i virsū neskatījos.

– Kad tad ieraudzīji?

– Uz 11. klases beigām. Apprecējāmies nākamajā gadā pēc izlaiduma, 1956. gada 25. augustā.

– Stāžs ne pa jokam – citi tik ilgi vispār nedzīvo.

– (Smej.)

 

Mums jau vairs nav jārunā, atliek tikai paskatīties. Tā esot bijis zekiem, kas ilgi sēdējuši vienā kamerā, sākumā visas anekdotes izstāstījuši, tad sanumurējuši. Beigās tik saukuši numurus. Ceturtā – un visi smejas.

 

– Tātad tev jau ir mazdēls?

– Man ir dēls Ģirts, un Ģirtam ir četri dēli no divām sievām, latvieši vairojas daloties. Un tagad vecākajam mazdēlam Ingmāram ir dēls Eižens, deviņus mēnešus vecs.

– Saki, kāpēc iestājies filologos?

– Aizgāju uz filologiem, jo žurnālistikas novirziena togad Universitātē nebija. Divus gadus nomuļļājos, kamēr mani atskaitīja par sliktu mācīšanos. Toties pieņēma darbā “Padomju Jaunatnē”.

Viss it kā bija labi, bet pēkšņi 1960. gada vasarā saņēmu redaktora vietnieka biedra Bankas ultimātu: vai nu raksti atlūgumu, vai aiziesi ar ierakstu “atlaists kā darbam nepiemērots”. Un Drošības komiteja varot samaitāt man visu turpmāko dzīvi. Viņam uz rakstāmgalda gulēja manas vēstules dažiem darbabiedriem un redakcijas sienas avīzei, sūtītas no padomju armijas, kur uz laiku biju iesaukts.

– Ko tad tik pretpadomisku biji tajās vēstulēs uzrakstījis?

– Ak, satīriķa liktenis! – biju paironizējis, ka Līgo svētkiem piekārta buržuāziskā nacionālisma birka un tie vairs netikšot svinēti.

Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka īstenībā mani upurēja kā nieka bandinieku ļoti nopietnā spēlē. Bija jāpilda kaitīgo elementu padzīšanas plāns.

– Bet Dievs jau nav mazais bērns, zina, ko dara. Reiz savu dzīvi salīdzināji ar biljarda bumbiņu, kas dauzīta un dzenāta pēkšņi ievēlusies laimīgā kulītē. Kā īsti tu nonāci kinostudijā?

– Gunārs Piesis vienā manā rakstā bija saskatījis kinematogrāfisku domāšanu. Uzaicināja piedalīties scenāriju darbnīcā, ko vadīja Fricis Rokpelnis.

Tur bija arī Ansons, pazīstamais dramaturgs, Velta Spāre, jau slavena rakstniece. Nekā prātīga es neuzrakstīju, biju pieteicis tematu par tolaik aktuālo lauksaimniecības glābšanas kampaņu “Visa abiturientu klase aiziet strādāt kolhozā”. Nosaukums vien bija ko vērts – “Deviņu sapņu zvaigznājs”!

 

Abi Gunāri – gan Piesis, gan Priede – nolīdzināja manu gara darbu līdz ar zemi. Brūces laizīdams, es pat iedomāties nevarēju, ka no “kolhozā aizejošās klases” vaļā tomēr netikšu.

 

– Pagaidi, vai es pareizi sapratu: tevi kritizēja, tomēr uzaicināja strādāt kinostudijā?

– Man pajautāja, vai es nevarētu ražas novākšanai veltītam žurnālam uzrakstīt diktora tekstu. Kāpēc ne? Precīzi noteiktā laikā ierodos uz teksta pielāgošanu ekrānam – mazā zālītē aiz bieziem putekļainiem aizkariem turpat redaktoru kambarim līdzās. Tolaik kinostudija atradās Skolas ielā blakus Misiņa bibliotēkai, viss vienā nelielā, šaurā namiņā.

Pieņēmēji ar manu darbu bija apmierināti – izteiksme lakoniska, teikumi atbilst kadru garumiem. Vēlāk no Ainas Adermanes uzzināju, ka ar iepriekšējiem rakstītājiem, starp kuriem bija arī ievērojami literāti un kritiķi, nereti bijis tīrais negals – diktors Boriss Podnieks jau no mājas izbraucis, bet studijas šoferis vēl vadā redaktoru pa visiem Rīgas krogiem, lai atrastu sarunāto autoru.

Tā nu es uz ilgiem laikiem kļuvu par kinostudijā pieprasītu rakstītāju. Salīdzinājumā ar preses izdevumu honorāriem šeit maksāja krietni vairāk.

Un, kad biju ticis uz zaļa zara, mēs ar Selecki uztaisījām filmu “Krasts”, ko tik ļoti atzina, ka tai pašā rudenī mani uzņēma PSRS Kinematogrāfistu savienībā Maskavā; tas bija rets gadījums.

Un tad kollēgas sāka mūs ar Selecki pierunāt, lai uztaisām dokumentālu filmu par klasi, kas aiziet strādāt kolhozā. Tā mēs iekritām kā circeņi karstos pelnos, pareizāk, tā gada lietainā rudens dubļos un izdangātajos kolhoza ceļos.

 

Mūsu nelabvēļiem izdevās iedabūt “Ceļamaizes” kritiku Pelšes referātā partijas kongresā. Teksti bija zvērīgi: tādi Freimanis un Seleckis uztaisījuši “tā saucamo filmu”, kas “apmelo padomju cilvēkus”, “tālu nost no dzīves maģistrālēm” esot “rakņājušies sētmalēs”. Otrā rītā to pārraidīja radio un varēja lasīt visos laikrakstos.

 

“Ceļamaize” tika nolikta plauktā. Pat kolhozam, kurā filmējām, neļāva noskatīties. Kad, sākoties atklātības laikmetam, to parādīja Kinonamā, visi bija pārsteigti, jo nekā tāda tur nebija.

– Kas notiek ar jaunu PSRS Kinematogrāfistu savienības biedru, kad viņa filmu noliek plauktā?

– Nekas daudz. Mēs ar Selecki šad tad aizskrējām uz Maskavu pasūdzēties, toreiz Maskava bija galvenā aizstāve cīņā pret vietējiem lielkrievu šovinistiem. Bet citādi – turpinājām strādāt.

– Kāda ir sajūta – sākumā tavus darbus kritizē, liek plauktā, bet tad piešķir LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu un vēlāk arī balvu par mūža ieguldījumu?

– Man laikam bieza āda, es pārāk nepārdzīvoju.

Plauktā nolikšanas mazākas vai lielākas visu laiku bija. Reiz ar Dāvi Sīmani vei
dojām sižetiņu par lauku veikalu Saldus rajona Pampāļos. Skaņu operatoram nebija kur nolikt mikrofonu, viņš paņēma miskasti, pārlika līdzās letei. Nez kā tā miskaste bija ietrāpījusies kadrā. Priekšnieks, to pamanījis, bija pat aizbraucis uz Pampāļiem un izpētījis, ka filmētāji tīšu prātu pārvietojuši miskasti, lai nomelnotu padomju cilvēka ikdienu. Un tad vēl zirgi pie veikala – tas taču bija patriarhāla laikmeta simbols! Nepieņēma, iedeva citam režisoram pārmontēt.

 

Citureiz Andris Seleckis bija filmējis Valdemārpilī turienes pūtēju orķestri. Vienā kadrā lielā basa taure, un tajā atspīd pie sienas piekārtais Ļeņina portrets. Ārprāts! Jūs izķēmojat vadoņa ģīmetni!

 

Vai kadrs no sižetiņa par Latgales dienu Brīvdabas muzejā – uz gara sola akordeons un maizes kukulis. Vai dieniņ! Kas ar to domāts? Un tā bez sava gala.

– Kas tagad notiek ar tavu “Nāras akmeni”? Ja neskaita to, ka ierēdņu papīros tas reizēm pārtop par “Māras akmeni”.

– Tas ir labs projekts, ļoti labs. Pirms septiņiem gadiem pirmo reizi to iesniedzām “troikai”, tiem trim gudrajiem, kas zina, kā jātaisa filmas un kam jāpiešķir valsts nauda. Es jau gandrīz sapratu, ka pieņems, bet nē, nepieņēma vis. Un viņi jau neskaidro, kāpēc.

– Tāpēc esi pievērsies rakstniecībai?

– Man tagad divi romāni vienlaikus. Abiem pamatā patiesi notikumi, par mežabrāļiem, nacionālajiem partizāniem. Var šķist jocīgi, man tikai 76 gadi, karam beidzoties bija 10, bet pēdējo ziemu un visu to mežabrāļu lietu es labi atceros, turklāt ar katru brīdi sāku atcerēties arvien labāk.

– Man patīk tavs teiciens: tikai 76. Kā jūtas vīrietis, kam tikai 76?

– Kas to tā teica? Es? Vai tad neteicu “jau”?

– Nē, nē, tu teici “tikai”.

– Kādas sajūtas par karu?

– Nē, par vecumu.

– Es par to nelauzu galvu. Ar runāšanu par vecumu cilvēki tikai nomoka sevi. Cits jau 23 gadu vecumā sāk ņaudēt, ka viss cauri.

– Tev gan nekas nav cauri, re, pavisam drīz grāmatas prezentācija. Par ko tanī raksti?

– Par daudz ko – kā es pa ķēķa durvīm kino templī iekļuvu, par sadarbību ar Imantu Ziedoni un citām slavenībām.

– Tad jau šai grāmatai jābūt katra latvieša mājās!

– Kā tad! Klaču grāmata! Tur man ir gabaliņš, kurā aprakstu cilvēkus ar vienādiem uzvārdiem. Piemēram, Dobelē Šimkus bija skārdnieks, daudzbērnu ģimenes tēvs, ja kāds pie galda slikti uzvedās, tēvs ar lielo pavārnīcu – klaukts! – pa pieri. 
Ja tagad dzeltenajā presē parādītos virsraksts “Šimkum tēvs sit ar karoti pa pieri”, izpirktu žurnālu vienā rāvienā.

 

Bet, ja vēl vārds un uzvārds sakrīt, tad ir kā ar Aivaru Freimani. Uzradās Frīdis, motobraucējs, aiziet mana sieva uz skolu mazdēlam pretī, tur arī citas vecmāmiņas, viena jautā: kā jums tas vīrs, kultūras darbinieks, tik dārgus motociklus var atļauties!

 

Bet izdevējs Jānis Oga manai grāmatai pat dabūja bildi, ko viens krievu žurnāls nopublicējis: attēlā Frīdis, bet apakšā parakstīts “režisjor Aivar Freimaņis, roģilsja 8. fevraļa 1936. goda”.

– Tad jau atliek vien mocīti iegādāties. Nez vai par mūža ieguldījumu aploksni arī dod?

– Es jau arī to gribēju zināt. Gunāram Piesim bija filma par Zaļkalna jubileju, tur meistars, saņēmis puķes veselu kaudzi, jautā savai kundzei: vai kunverte arī ir?

Tad nu Ieva Romanova Latvijas radio 1. programmā paziņoja: varu Aivaru nomierināt – kunverte būs!

Tagad man visi kaimiņi prasa, cik tad tu saņemsi. Nezinu, laikam grib aizņemties.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+