Aivars Vilipsōns: “Tagad vairs nedzeru, bet arī nerakstu.” 0
Aivara Vilipsōna vārds garantēti nav svešs nevienam mākslas mīļotājam. Pats saskaitījis, ka viņam varētu būt bijušas kopumā ap 30 izstādēm. Šobrīd vienlaikus apskatāmas divas – līdz 1. jūlijam Ventspils Galvenajā bibliotēkā atklāta izstāde “Diagnosis”, savukārt Čaka muzejā līdz pat 3. septembrim apskatāma izstāde “Čaks un V– sōns”. Tāpat viņš piedalās festivāla “Lampa” izstādē “Patiesība ir jokā”, kuras darbi izlikti apskatei Rīgas ielās – ja vēlaties redzēt tieši Vilipsōna karikatūru, jānoiet gar Dzirnavu ielu 30.
– Izstāde Čaka muzejā atklāj 15 gadus ilgu sadarbību. Kā tas viss sākās?
A. Vilipsōns: – Man liekas, viss tomēr ir rakstīts zvaigznēs. Kad biju maziņš, dzīvoju Stabu un Tērbatas ielas stūrī, un man bija onkulītis, kurš bija pazinis Čaku un kopā ar viņu un Sudrabkalnu pat braukuši uz “Jautro odu” (restorāns, starpkaru periodā iecienīta radošās inteliģences satikšanās vieta Jūrmalā; tagad vēsturiskajā ēkā izvietota Ķemeru nacionālā parka administrācija. – L. K.), un koduši arī tepat netālu (Vilipsōns dzīvo Akas ielā. – L. K.) krodziņā, koka ēkā, kas tagad nojaukta. Interesanti, ko ilgi nezināju – krogs te bija tāpēc, ka Rīga te vēl nebija riktīgi sākusies. Saimnieki brauca uz Rīgu, zirgi bija izslāpuši, paši zemnieki arī, un te bija izraktas ļoti daudzas akas.
Andra Konste strādāja Rakstniecības, mūzikas un teātra muzejā un uzrunāja mani, kad taisīja Ādamsona un Ķempes sarakstei veltītu grāmatu. Tā bija pirmā. Pēc tam viņa bija Čaka muzeja direktore, uzrunāja mani, ka vajag Ziemassvētku kartīti, uztaisīju to, pēc tam vēl divas, tad mainījās direktore, atnāca Antra Medne, kura sāka suvenīru līniju – tajā ir auduma soma, pildspalvas, blociņi…
– Kad zīmējāt Čaka grāmatām ilustrācijas, viņa dzeju pārlasījāt, vai arī tā palikusi prātā no skolas?
– Kad mani uzaicināja taisīt “Poēmu par ormani” un “Umurkumuru”, sākumā atteicos, jo man likās, ka Strunkes darbs ir kvintesence (Niklāvs Strunke zīmēja ilustrācijas poēmas “Umurkumurs” pirmizdevumam, kas iznāca 1932. gadā. – L.K.), ka labāk nevar uztaisīt.
Patiesībā es tos izlasīju gan vēlreiz, bet jau biju lasījis, kad mācījos lietišķajos. Mēs ar draugu pirkām vienu aliņu uz diviem, sieru, saldskābmaizi, sēdējām Grīziņkalnā un lasījām Čaka dzeju. Tieši šie divi Čaka darbi man arī vismīļākie, tāds – uh! Starp citu, es arī taisīju goda nozīmītes, kuras katru gadu pasniedz vienam vai diviem (Čaka balvas ieguvējiem. – L. K.) – man arī pašam tā ir (Vilipsōns Čaka balvu saņēma 2015. gadā par dzejnieka daiļrades popularizēšanu. – L. K.).
– No kurienes nāk idejas?
– Varbūt cilvēki ar lielāku IQ kaut ko paši izdomā, bet man liekas – un es te nepasaku neko jaunu –, ka informācija cirkulē ap to bumbuli, uz kura dzīvojam, un, ja tu cmuki (Vilipsōns konsekventi lieto tādu šā vārda formu. – L. K.) uzvedies, tu tam laukam kaut kā pievienojies vai arī tas tev pats kaut kā iedod informāciju, un tad arī vari kaut ko radīt. Ja nesmuki uzvedies, nekur nepievienosies. Vēl trakāk – pievienosies ne tur, un tad pats būsi nelaimīgs. Tāpēc jau uzreiz nevajag domāt, ka pats esi baigais džeks. Vajag uzvesties cmuki. Alkohols, protams, arī palīdz. Un tranzistorus vajag pareizos.
Tagad es vairs nedzeru, bet arī nerakstu. Nesen gan vienu dzejolīti uzrakstīju, bet pilnīgi skaidrā un to nemaz nenožēloju.
Kā Vilipsōns apzinās savu misiju uz šīs zemes? Vai māksla vairāk ir nopietnība vai joks? No kurienes māksliniekam nāk idejas, un kāpēc ir jāuzvedas “cmuki”? To lasiet intervijā ar Aivaru Vilipsōnu 28. jūnija “Kultūrzīmēs” vai arī e-izdevumā.
