Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
2. janvāris, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Šlesers un citi “nacionālā izlīguma” sludinātāji
 (22)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Nacionālais jeb “Nācijas izlīgums” ietilpst politiskajā leksikā, ko ierasti izmanto pēc pilsoņu kara, revolūcijas, ja vien tā nav boļševistiska tipa revolūcija, vai valsts apvērsuma seku pārvarēšanai.

Latvijā dažādas partijas ar šo dramatisma apdvesmoto jēdzienu plaši operēja jau 90. gados, un katra, ja tā var sacīt, ielika tajā sev vajadzīgo saturu. Atcerēsimies, piemēram, interesanto notikumu 6. Saeimas sākumā, kad Ziedonis Čevers un Joahims Zīgerists ar partneriem izveidoja “nacionālā izlīguma bloku” un gatavībā bija arī “izlīguma valdība”, kura tomēr netika apstiprināta vai, šoreiz būtu piemērotāk teikt, – gandrīz tika apstiprināta, jo pietrūka nieka vienas balss. Tāpat vēlāk no atšķirīgu partiju puses ir nākušas ierosmes veidot te “nacionālās vienotības”, te “nacionālā izlīguma” koalīcijas, kas gan nav gluži viens un tas pats, bet visus šos gadījumus vienoja politiķu iedzimtā vēlme izrauties pie varas.

Zināmu ideoloģisku nokrāsu šim jēdzienam piešķīra savulaik Jāņa Jurkāna vadītā Tautas Saskaņas partija, piemēram, apņemoties “piedāvāt sabiedriskā izlīguma deklarāciju” ar nolūku atcelt ierobežojumus, “kas saistīti ar agrāko piederību komunistiskajai partijai un PSRS valsts drošības iestādēm”. Un, protams, “sabiedriskais izlīgums” ir piesaukts “PCTVL” pamatnostādnēs, kurās uzsvērts, ka “Latvijā pastāv divas kopienas”. Respektīvi, ka latvieši pašā Latvijā ir tikai viena no divām kopienām. Tieši “PCTVL”, turpinot Interfrontes līniju, Latvijas bagāto etnisko ainu savā politiskajā teoretizēšanā noplicināja līdz “latviešiem” un “krievvalodīgajiem”, neatstājot lāgā vietu ne Latvijas čigāniem, ne Latvijas igauņiem, ne vairākām citām Latvijas mazākumtautībām. Nodoms bija diezgan skaidrs – panākt, lai viena mazākumtautība vienmēr būtu vienlīdzīgāka par pārējām un lai Latvijas nacionālās intereses un arī ārpolitika tiktu pielāgotas šai, tā teikt, galvenajai, pāri citām mazākumtautībām stāvošajai “kopienai”. Jo aiz šīs lielās sevišķās kopienas stāv liela sevišķa un pat ar globālu civilizējošu misiju apveltīta valsts.

Latvijas vara un prese tādu bināro loģiku visumā pieņēma. Tai zināmā mērā pakļāvās arī t. s. latviskās partijas, kas īpaši nenopūlas ar mazākumtautību piesaistīšanu un elektorātu. Tas ļauj izplatīties stāstiem, ka pēc 10. Saeimas un 11. Saeimas vēlēšanām “Saskaņas centrs” tika atstāts ārpus koalīcijas vienīgi tāpēc, ka pārstāv attiecīgo “kopienu”, nevis tāpēc, ka politapvienība bija bīdījusi vēlētāju vairākumam nepieņemamu ideoloģiju un jau minētais vēlētāju vairākums vienkārši nedeva mandātu “SC” ņemšanai valdībā. “SC” atriebās, atbalstīdama divvalodības referendumu.

Pēc tautas nobalsošanas parādījās Valsts prezidenta un citu personu parakstītais “Labas gribas manifests”, kas aicināja uz “izpratni un izlīgumu” un savstarpēju piedošanu, kā arī mudināja atsacīties no “rēķināšanas, kas vairāk vainīgs”. Nevarētu gan sacīt, ka manifests guva tautā plašu atzinību. Ļoti daudzi tajā starp rindām nez kāpēc saskatīja tādu kā aizplīvurotu pārmetumu ne jau valsts pamatvērtību grāvējiem, bet aizstāvjiem… Radās arī Saeimas Sabiedrības saliedēšanas komisija, savukārt Rīgas pils pievērsās “izlīguma ceļa meklējumiem starp Otrā pasaules kara veterāniem”, jo Andris Bērziņš uzskatīja, ka “jāsāk ar pamatiem un jāatgriežas tajā vēstures punktā, no kura sākās Latvijas sabiedrības šķelšanās”. To varētu dēvēt par izlīgumu starp 16. marta atceres atzīmētājiem un 9. maija svinētājiem.

Patiesībā gan īstie vēstures punkti, no kuriem jāsāk, ir 1939. gada 23. augusts un 1940. gada 17. jūnijs jeb divu noziedzīgu totalitāru režīmu vienošanās par ietekmes sfēru sadali Eiropā un Latvijas valsts iznīcināšana. Bet Latvijā bija arī diezgan atšķirīgas politiskas pārliecības cilvēku izveidota pretestības kustība (Latvijas Centrālā padome), kas vērsās gan pret PSRS, gan pret nacistiskās Vācijas okupācijas varu un loloja cerību par demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu, Baltijas valstu vienotību un atgriešanos brīvajā pasaulē – piemērs, kas varētu kalpot par mūsdienu sabiedrības saliedēšanai nepieciešamo vērtību mērauklu.

Kaut kādā ziņā profesora Konstantīna Čakstes vadīto LCP noteikti var uzlūkot kā nacionālās vienības un arī kā nacionālā izlīguma valdības iedīgli, jo šī pagrīdes organizācija apvienoja dažādas pretestības grupas un tās programmas mērķis bija okupētās valsts atgūšana. Lai gan, no šodienas raugoties, tas vairāk atgādina pārdrošu ideālistu sapni. Pagāja ilgs laiks, lai tas piepildītos citos vēsturiskos apstākļos. Trešās atmodas laikmeta Latvijas Tautas fronte, LTF frakcija Augstākajā padomē un tās apstiprinātā valdība arī noteiktā veidā simbolizēja nacionālu izlīgumu un vienotību. Neatkarības atgūšanas gaitā vispār bija krietni daudz visādu izlīgumu, bet nebija iedomājams politisks izlīgums ar frakciju “Līdztiesība”, aiz tās stāvošo Interfronti un kompartiju “uz PSKP platformas”, jo šie spēki iemiesoja ar Latvijas ideju nesamierināmu ideoloģiju un faktiski citu valsti – pat ne Gorbačova Padomju Savienību, bet staļinisko PSRS, kura Latviju bija “atbrīvojusi” 1940. un 1945. gadā. Tagad Padomju Savienības vairs nav, bet tās piekritēji ir, un viņi paši to arī neslēpj, jo demokrātiskajā Latvijā nevienam arī nav jāslēpjas, savukārt Krievijā staļinisms un īpaši “tautu tēva” reiz piekoptā ārpolitika ir lielā cieņā.

Nedzīvojam Āfrikā…

Šlesera vadītās partijas “Vienoti Latvijai” runasvīri droši vien ir dziļi pārliecināti, ka viņi nešaubīgi zina, ko nozīmē “nacionāls”, “nācija” un ko – “izlīgums”, un ka tos var iepīt jebkādā vispārējā frāzē. “Mums ir vajadzīgs izlīgums ne tikai paaudžu un tautību starpā, bet arī mērķu un metožu izvēlē,” apgalvots partijas manifestā “Par jaunu politiku Latvijā”. Tur arī norādīts mērķis “izveidot jaunu politisku koalīciju”.

Tāpat publiski izskanējis, ka šo koalīciju “vadīs racionāli domājoši Latvijas patrioti, nevis šķeltnieki un nacionālradikāli populisti”. Vispār jau “mērķis”, ja augstā stilā runā par “nācijas izlīgumu”, diez vai var būt kaut kāda “jauna koalīcija”, kura turklāt, cik noprotams, izslēdz pie visa vainīgo tagadējo, taču tādā gadījumā tas vairs nav nekāds “nācijas izlīgums”. Jāgaida tālākie “Vienoti Latvijai” politiskās domas izvērsumi, lai saprastu, kas ir “racionāli domājošie”. (Vai tas būtu Dekarta un Leibnica racionālisms vai no kāda pavisam cita mantojuma ņemts.) Un kas slēpjas aiz vārda “tautības” – visas tautības (kā novērots, Latvijas latvieši, piemēram, ar lietuviešiem satiek gluži labi) vai agrāk pieminētās “PCTVL” definētās “divas kopienas”.

Starp citu, par “tautībām”: Nils Ušakovs nesen intervijā “LA” sacīja, ka pašvaldību vēlēšanās Rīgā uzvarējušais “Saskaņas centrs” tagad ir arī lielākā latviešu partija, kas it kā apstiprina, ka politapvienība spēj patstāvīgi iegūt vairākumu arī parlamentā – latvieši masveidā balso par “SC”, tas veido valdību, un visi jūtas izlīguši. Un “jauna politika Latvijā” ir klāt bez visādiem samocītiem manifestiem. Rodas jautājums – kāpēc Šleseram vai Sudrabai vajadzīgas vēl citas tribīnes un Latvijas partiju spektru šķidrinošu organizāciju vairošana.

Jācer, ka “Vienoti Latvijai” nav nodoma ieviest praksē nacionālā izlīguma procedūras, kādas izmantoja Dienvidamerikas un Āfrikas valstīs, kur nacionālā izlīguma politika patiešām tika oficiāli īstenota vai kur to mēģināja īstenot. Tur parasti izveidoja speciālas komisijas, ko reizēm sauca par “patiesības un samierināšanās” komisijām, kuras pieaicināja gan pēc genocīda vai masu slaktiņiem izdzīvojušos, gan noziedzniekus.

Eiropas Savienības ietvaros nacionālā izlīguma tēma joprojām nodarbina Spāniju, kur pakāpeniski tiek dziedētas pilsoņu kara brūces un kur daudzi pilsoņi vēl atceras, ka Franko diktatūras laikā viņiem nedeva pat autovadītāja apliecību. Tikai samērā nesen – 2007. gadā – Hosē Luisa Sapatero valdība pieņēma “Vēsturiskās atmiņas” likumu, kas ļauj atrakt masu kapus un identificēt abu karojušo nometņu upurus. Ir jābūt diezgan lielam cinismam, lai piešķirtu vienu un to pašu vai tikai līdzīgu jēgu Spānijas realitātei un “nacionālajam izlīgumam” Šlesera uzsaukumā.

Alkas pēc Putina

Ja “Vienoti Latvijai” nāks klajā ar detalizētu rīcības programmu, mēs varbūt varēsim atšifrēt uzstādījumu, ka “izlīgums” esot nepieciešams “arī mērķu un metožu izvēlē”, kas, šķiet, būtu īstā atslēga. Līdzšinējais Latvijas galvenais iekšpolitiskais mērķis bija nodrošināt 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts juridisko pēctecību un ārpolitiski apliecināt sevi kā pilnvērtīgu Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsti.

Mums liek manīt, ka tādu mērķu izvēle nav bijusi gluži pareiza. Bet vienīgais puslīdz skaidrais pareizā virziena norādījums ir Šlesera bilstais, ka vajadzīga tāda valdība, kura “var pie viena galda sēdēt ar Putinu un vienoties”. Neprecizējot – par ko vienoties. Tomēr būtu vēlams, kā pats Šlesers saka, “nemuļļāties” un pateikt visu līdz galam. Pagaidām to ir darījis tikai partijas manifestu parakstījušais Imants Kalniņš savā slavenajā pirms gada publiskotajā atklātajā vēstulē, kurā ārpolitikai ir veltīts daudz vietas un no kuras pilnīgi nepārprotami izriet, ka steidzami jākratās vaļā gan no ES, gan no NATO un jādodas pie mūsu patiesajiem draugiem. Respektīvi, Lukašenko un Putina. “Vienoti Latvijai” dokumentā ES un NATO vispār ir nodēvēts par mūsu drošības garantu… Tomēr Imanta Kalniņa vēstule bija no visas sirds rakstīts teksts, un viņa atklātība prasa pienācīgu ievērību, jo mūsu politiķiem šīs atklātības parasti pietrūkst.

Cits jautājums, vai un kā “Vienoti Latvijai” savos programmatiskajos dokumentos formulēs nepieciešamību pieslieties Putina Muitas ūnijai un varbūtējai Eirāzijas Savienībai. Bet “SC” “sociāldemokrāti” to nez vai var atļauties, ja grib ar Eiropas sociālistu svētību piebiedroties Sociālistiskajai internacionālei… Visticamāk, tiks izmantots noderīgais bezizmēra termins “konstruktīvas attiecības”, jo Šle-
sers, liekas, minēja Vāciju kā piemēru tādu attiecību veidošanā ar Krieviju. Piemērs ir labs, bet jāatceras, ka Vācija ir valsts, kuras kanclere pēdējā laikā bieži Kremļa politiku kritizē, kuras prezidents paziņoja, ka nebrauks uz olimpiādi Sočos, un kuras ārlietu ministrs nesen klaji izrādīja atbalstu patriotiski noskaņotajiem ukraiņu demonstrantiem.

Taču Vācijas attiecības ar Krieviju un Krievijas varu ir konstruktīvas tāpēc, ka Berlīnes vadošie politiķi saredz Maskavā ne tikai Kremli vien. Tāda nu reiz ir demokrātisko valdību un īpaši pilsoniskās sabiedrības īsti racionālā pieeja, kura nebalstās īstermiņa labumu gūšanā vai šauru biznesa grupējumu aplaimošanā. Tā ir arī saprātīga jeb pēdiņās neliekama racionāla domāšana, kas ir apliecinājusi savu politisko un, starp citu, ekonomisko lietderību. Šajā domāšanā neiekļaujas ne mūsu t. s. pragmatiķu uzstājīgā prasība nolikt malā vēsturi, ne valstisko pamatvērtību paslaucīšana zem paklāja ar uzrakstu “Nacionālais izlīgums”.

Jāatzīst – ideja veidot jaunu valsti agresīvu pretspēku saskarsmes vietā pie Baltijas jūras 1918. gada novembrī diez cik pragmatiska vis neizskatījās, un daudzu toreizējo reālpolitiķu acīs tā pat bija visai neprātīga ideja. Latviju dibināja un aizstāvēja pārsvarā ideālisti, un, iespējams, tāpēc Latvija joprojām paliek mūsu “reālistu” un “racionālistu” plikajai loģikai nesasniedzama.

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Ļoti labs raksts. Uldis Šmits precīzi uzrāda “izlīdzēju” faktisko vēlmi, lai latviešu valstsnācija atteiktos no savas identitātes, atbildības par savu valsti, un “ieslīdētu” krieviski-putiniskās domāšanas kategorijās (ko veiksmīgi jau ir izdarījis Imants Kalniņš, bet Šlesers jau vienmēr ir bijis krievisks). Tas nozīmētu latviešu kā valstsnācijas galu, un atkrišanu atpakaļ “kopienas” lomā (tādēļ arī krieviskiem “izlīdzējiem” šis jēdziens tik ļoti mīļš), lai kopā ar krieviem Latviju pārveidotu par Latkrieviju.
    Bet es prognozēju, ka šis plāns tomēr neies cauri, jo latviešu vairums nav tik dumji un no savas valsts neatteiksies, lai gan atbiras, kā Kalniņš u.c., diemžēl ir būs. Taču galvenais ir stiprināt un asināt latviešu tautas patriotiskā vairākuma pašapziņu.

    • Vai tad mēs jau neesam atdevuši savu valsti visādiem tur rompujiem rietumos, kuri bez aplinkiem pasaka acīs, ka nēkādu nacionālu vipendronu europā nebūs un to laiks aizmirst nacionālu valstu funktieri un robežas. Tagad te būšot geju un lezbiešu paradīze! Televizoru izslēdz, ja nejēdz viņu skatīties!

  2. Šlesers jau arī ir tikai DEMAGOĢIJAS sludinātājs,lai ko viņš sludinātu !

  3. Viedoklis pareizs!

  4. Domāju, ka tas politiskais racionālisms, etnisko vērtību ignorēšana un tautu sajaukšana, ko piekopj lielvalstis, kas veidojušās kā impērijas, – ir absolūti nepieņemami nacionālām valstīm.
    Jo tautu novienādošana, to unifikācija (etniski dezintegrētu indivīdu masas veidošana), neatbilst cilvēku dabiskai ekoloģijai, viņu etniskās identitātes saglabāšanai – kultūras un valodas attīstībai. Tā kalpo tieši pretējam mērķim: – šo vērtību mērķtiecīgas attīstības vājināšanai, ko panāk ar pastāvīgām subkultūru sadursmēm (nebeidzamas „iecietības” apstākļos pret „svešo un citādo”), un kas nonivelē šo etniski dezorientēto indivīdu sadzīvi līdz primitīvi zemam kultūras līmenim.
    Un tā tas notiek ne tikai pie mums, bet visā “multikulturālajā” pasaulē… Politisko nāciju liktenis…he he!

  5. Repše, Šlesers un Sudraba – 5.kolonna šodien. Plus Šīns ar savām uzturēšanās atļaujām un cimdiņveidīgie , kas Rīgas domē kopā ar SC.

  6. ērce: Ugo, nemuldi ! Atbildēt

    “vairāk nekā 20 gados mēs esam situšies ar galvu pret sienu, lai pārvērstu viņus par latviešiem.”
    – – – – – – – –
    Kur tu tādas muļķības esi rāvis? Nekas nav līdz šim darīts, lai krievu imigrantus Latvijā “pārvērstu par latviešiem”. Tagad ir pēdējais laiks sākt kautko darīt. Un vienīgais ceļš ir — latviskot visas skolas. Ja tas netiks darīts, tad pārējais viss ir Bērziņveidīgi tukši žesti.

  7. Jā izlūgums – ar gubernatoru Rīgas guberņā? Vai gubernators būs Šlesers un finansu zinātājs parādnieks Repše un mūziķis Kalniņš…? Nē nebūs – moris savu padarījis un varēs iet – Šlesers ar lāpstu, Repše ar slotu un Kalniņš par muzikantu bērēs. Drūms iespaids, bet Jūs kungi tad vairs nebūsiet vajadzīgi… skaties seno mongoļu principu – nodevi vienreiz – nodosi arī otro reizi – kā balva varētu būt varbūt saglabāta dzīvība un sīks kalpa amats…

  8. srtādā ar krievu naudu un arī Repšem bērnudārzus un skolas vajagot krievu valodā…

  9. Izlīgums nozīmē – būsim krieviski. Runāsim krieviski, ar uzņēmējdarbību nodarbosimies kā krievi(Lavents,Kargins,Krasovickis,Antonovs…) tad būs izlīgums. Un tieši latvieši ir tie, kas padodas.Ja jau šeit viss krieviski, tad man labāk aizbraukt ,kur smalkāka sabiedrība un labāk maksā. Jo tad jau vienalga, kāds valstij nosaukums.

  10. Bēdīgi, ka valstsnācijas nozīmi negrib saprast latviešu cilvēki. pAR KĀDU IZLĪGUMU VAR BŪT RUNA, JA MŪSU VALDĪBA AR PREZIDENTU PRIEKŠGALĀ murgo par latviešu vainas apziņu krievu priekšā. Un nevienam valdības loceklim nav bijusi vēlme vai sapnis panākt krievu valodas izskaušanu no aprites. Pie mazākās izdevības gan Bērziņš, gan Āboltiņa, gan Dombrovskis ir aplaimoti centušies izrādīt savas apšaubāmas runas spējas krievu mēlē. Tāpēc Šleseram vajadzētu vispirms pierunāt savus drauģeļus krievus mainīt savu nostāju lai varētu sākt runāt par kaut kādu izlīgumu.

  11. Nacionālistiski vājprātīgs raksts īsteni LA manierē. Nav brīnums, ka šie ilgus gadus baroja savā maizē bēdīgi slaveno R.Dzintaru

  12. Vai juusu Shlesers vispaar ir latvietis? Es par to shaubos. Un Latvijaa visas mazaakumtautiibas ir vienliidziigas, bet Krievvalodiigie ir vienliidziigaaki!

    • Šlesers domā ka piečakarēs latgaļus, no kurienes ir viņš pats nezinu. Bet lagaļi ir ļoti gudra un talantīga tauta, bet Šlesers par stulbu lai tos apjāt. Ir jau vairāki mēģinājuši. Žēl tikai, ka kādu balsu procentu sapurgās. Iespējams, ka tieši tas ir galvenais mērķis.

  13. aizrādījums Šmitam Atbildēt

    Latvieši nav kopiena, bet gan pamatnācija, valstsnācija.

    • Valstsnācija ir sevi izsmēlis jēdziens. Latvijā ir 40% cittautiešu un vairāk nekā 20 gados mēs esam situšies ar galvu pret sienu, lai pārvērstu viņus par latviešiem. Stulbi un tuvredzīgi. Pat nejēdzīgi. Mums ir jāsaprot, ka Latvija ir kā ASV, kur ir vairākas etniskas grupas, katra ar savu klutūru un valodu, bet kuras apvieno vienota valsts valoda, mūsu gadījumā – latviešu. Ir jārunā par politisko nāciju, kuras subjekti ir gan latvieši, gan krievi, gan cittautieši. Tikai tad šeit var notikt kaut kas, ko saukt par Nacionālo izlīgumu un latviešiem kā pirmajiem ir jāpieņem, ka politiskā nācija nozīmē multikulturālu un multietnisku nāciju. Tad arī krieviem u.c. radīsies patriotisms pret šo valsti un tās vērtībām. Tikai tad viņi mācīsies valodu. Bet, kamēr mūsu valdošie laikratsi turpinās publicēt šādus murgus, kā šis Šmita raksts, mēs varēsim “laimē diet” pastalās un caurām biksēm.

    • Ko nav sapratis pilsonis Uģis

    • Manu iepriekšējo komentu, adresētu biedram Uģim, izdzēsa poliktnekorektuma dēļ. Izsakatās, ka LA arī sasniedzis ES Vienotais Aresta orderis, kurš vietējiem čekistiem dod tiesības ņemt pie rīkles vai bloķēt jebkuru kolhoza pilsoni, ja viņš atļaujas publiski paust savus nacionānālos uzskatus.

  14. Par ko vienosies. Par sarunām krievu valodā ?

  15. Būtu labi ,ja to visu,kas šeit pareizi rakstīts,saprastu arī tie,kuri var jūsmot par Sudrabu un vēl jo vairāk par Šleseru.Paldies par rakstu.

  16. Labs raksts un kaut saudzigi,bet gan sudraba un slesis, gan vinu jaunpartijelu 5 kolonnas plaani ir pietiekami labi atshifreti

Draugiem Facebook Twitter Google+