“Aiz kadra”: vienveidīgas “patiesības” Krievijas viltus ziņu plūsmā 21
Grigorija Zubareva veidotais raidījums pārstāv to krievu žurnālistiku Latvijā, kas, kā konstatēja “RE:Baltica” pētījums par avīzi “Segodņa”, Krievijas viltus ziņas un Kremļa politikas ietekmētos vēstījumus pārvērš vēl žultainākā straumē.
Paskatīsimies, kādā veidā tas darīts. Raidījums ir iespēja saņemt atbildes uz svarīgiem jautājumiem par propagandas dabu, par PBK satura kvalitāti, par sadalīto auditoriju.
Ķiršu “lasītājs” Zubarevs
“Aiz kadra” ir vērtīgs, jo tajā apvienotas galvenās manipulēšanas pieejas un kritiskās domāšanas kļūdas. Raidījuma galvenā īstenības interpretācijas stratēģija ir “ķiršu lasīšana”. Tā izpaužas, kad atlasa esošajiem priekšstatiem vai vēlamajam rezultātam atbilstošu informāciju, neredzot pretrunas un kontekstu. Reizēm “ķiršu lasītājs” ignorē jebkādas cēloņsakarības. Tas ir Zubareva gadījums.
3. maija raidījuma caurviju motīvs ir Valpurģu nakts, Zubarevs visus kritizējamos notikumus salīdzina ar šīs nakts šausmām. Stulba jeb “lisija” ir Latvijas politika Briselē un vispār sarunas ar Terēzu Meju par Lielbritānijas izstāšanos no ES ir liela valpurģija. Vēl trakāk iet Rīgā, kur ministri un partijas kašķējas par nodokļu reformu. No šī procesa raidījuma autors nonāk pie atziņas, ka kaut kur “pie viņiem” Valpurģu nakts bija vien naktī, bet mums tā turpināsies līdz pašvaldību un Saeimas vēlēšanām. Un beigās: “Nākotnē vēl neeksistējošajā nacionālās “duras” muzejā mūsu gudrie mazbērni nesapratīs šos vilkačus, kuri jau ceturtdaļgadsimtu turpina Valpurģa bezprātu kalnā, ko sauc Rīga.” To raidījuma autors skatītājiem vēsta dienu pirms 4. maija. Vispārinājums der, lai pateiktu to, kas jāpasaka vienmēr: Latvijas valsts neatkarība ir liela neveiksme. Tādi tie ķirši, Kremļa propagandas audzēti.
Personiski uzbrukumi
Zubarevam ir ienaidnieki, ko regulāri apsaukāt. Lai ko darītu Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece vai ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, abiem tiks uzbrukts raidījumā. Mūrniece ir “blondīne”, bet Rinkēvičs “paši zināt, kas”.
Mūrniece vizītē ASV teikusi, ka šīs valsts “aizsardzība mums ir svarīga”, bet Rinkēvičs intervēts Spānijas avīzē “ABC”. Kā uzsver Zubarevs, mūsu politiķi muļķi, savukārt premjers Kučinskis vispār “sakropļojies” ar nodokļu reformu. Droši vien var sacīt arī tā, bet apsaukāšanās Zubarevam aizvieto jebkādu argumentāciju. Ja pietrūkst vārdu, ņirgāšanās gaisotni palīdz uzturēt fragmenti no padomju filmām, politiskā valpurģija nicīgi ilustrēta ar draisku latviešu tautas deju.
Par politiku vajag diskutēt un to kritizēt. Žurnālistu komentāri ir ļoti svarīgs žanrs. Tie skaidro notikumus. Profesionāla vērtējuma pamatā ir ideoloģija, vērtību sistēma, fakti, cēloņu un secinājumu kopsakarības, pretinieka argumentu analīze. Zubarevam to vietā ir gatavi uzstādījumi: Latvijas politiķi ir stulbi, viss Briselē notiekošais – farss, sadarbība ar Vašingtonu – smieklīga. Analīzi aizvieto uzbrukumi. Izskatās, ka viņš uz galda tur izslavētos Krievijas troļļu fabrikās un redaktoru brokastīs izdalītos satura veidošanas norādījumus.
Par 9. maiju – kaislīgi
10. maija raidījumā Zubarevs vēršas pret jebkuru 9. maija svinēšanas versiju, kas neatbilst Krievijas valdības ilgstoši veidotajam mītam par “vareno uzvaru”. Pamatīgi tiek kritizēts Drošības policijas, kā Zubarevs saka, “politiskās policijas” vadītājs Raimonds Mežviets, kurš, “vēl nepaguvis noskūties pirms brokastīm”, informējis, ka 9. maija svinības atbalstot Krievijas organizācijas, lai uzturētu iespaidu par šo svētku popularitāti.
Tā Mežviets sacīja gan, tāpēc Zubarevs metas piedāvāt faktus, kas pierāda svētku popularitāti. Tam noder “Rossiya” kanāla reportāžas no Nemirstīgo gājiena dažādās pasaules pilsētās. Gari kritizēti Latvijas politiķi par to, kā diena atzīmēta, kā drīkstēja sērot un pieminēt leģionārus. Cik muļķīgā kārtā Latvijā piemirsts, ka arī Vācija neparedzēja labu nākotni vietējiem, nav neviena dokumenta, kas liecinātu – Latvija gribējusi neatkarību, bet skaidrs, tā gribējusi palikt PSRS sastāvā. Vēstures fakti bez atsaucēm.
Visas citas tautas esot jau samierinājušās ar kara rezultātiem, neviens neslavina kolaboracionistus, tikai Latvijas politiķi, nepareizi atzīmēdami, plaisu starp iedzīvotājiem pārvērš bezdibenī. Tas “galvā neiet kopā”, ka savās uzrunās LV politiķi nav pieminējuši Padomju Savienības lomu. “Nošaujiet mani,” aicina raidījuma vadītājs, jo Latvijas “atbrīvotājiem nevarēja ienākt prātā, ka viņi tādā veidā apspiež brīvību mīlošo Latvijas tautu”.
Bet nauda ir svarīga!
Viena vērtība Zubarevam ir svarīga – tas ir materiālais izdevīgums. Viņš izsmej Latvijas atbalstu sankcijām pret Krieviju, jo tās nes zaudējumus. Labi, ka to saprot Raita Karnīte, kuras citātā izteikts izbrīns par to, ka “neviena cita valsts tā nevēršas pret kaimiņu”. Tikpat kritizējama ir investīciju summas palielināšana trešo valstu pilsoņiem, lai saņemtu uzturēšanās atļaujas, jo to pieprasījumi sarukuši. Īsti kontekstā tas viss neiekļaujas, bet noder. Var saprast, ka principi nav būtiski, galvenais ir savākt piķi.
Par naudas lietām Zubarevs parunā, kad atceras, ka savulaik Krievijas vēstniecība apmaksājusi 9. maija salūtu. Gluži tāpat kā ASV vēstniecības savas izklaides, spriež Zubarevs, nemanot atšķirību starp pasākumiem. Tagad ar salūta finansēšanu tikusi galā biedrība “9maijs.lv” viena pati. Raidījuma autors zina, kas devis naudu, bet neteikšot, – lai Mežvieta aģenti paši meklē!
Tikmēr Lietuvā
PBK redakcijā Viļņā Andrejs Taņins nav tik harismātisks kā Genādijs Zubarevs. Bet raidījumā “Aiz kadra” viņš domas ietērpis līdzīgi. 9. maijā aizkustināts uzrunā veterānus un uzreiz skaidro, kāpēc Lietuvā viss slikti. Prezidente Grībauskaite tikai biedējot, cik svarīga Eiropai ir Baltijas drošība. Tāpēc “mums pilnīgi viss krīt ārā no rokām, cilvēki intuitīvi emigrē”, Lietuvas dzīvi ilustrē Taņins. Viņš vaino valsti, ka kāds Artjoms, studējis matemātiku, pusgadu nav varējis atrast darbu. Lietuvā vairāk pieprasīti IT speciālisti, pavāri un šoferi. Lūk, mums “vajag hakerus un kliņģeru cepējus vai “kliņģera” grozītājus”. Tādi nu mēs esam – “talantīgi un nerealizējušies”, daudzos caurumus jaunieša karjeras stāstā un loģikas trūkumu aizlāpa komentētājs. No valsts esot “uzspļaujoša attieksme”, viņš ērti vispārina.
Arī Taņinam svarīga nauda, tāpēc kritizējama Lietuvas vēlme ierobežot elektrības piegādi no Baltkrievijas – tā jau esot “saasināta uztvere, ka mūs indē lētā gāze un elektrība no Krievijas, arī TV”, ironizē Zubareva Viļņas kolēģis. Vienlaikus viņš izgāž Zubarevam noderīgo Karnītes apgalvojumu, ka Latvija vienīgā ir kritiska pret austrumu kaimiņu.
Ko iesākt ar “Aiz kadra” realitāti?
“Aiz kadra” gadiem skaidro Latvijas notikumus aptuveni 100 000 skatītāju, kas vēro Zubareva orālās performances. Tās palīdz nedomāt, jo piedāvā vienveidīgu patiesību atkārtošanas komfortu. Labi, ka vienā formātā apvienots viss: galvenās idejas, to pamatošanai piemeklētie zīmogi politiķiem un “neapstrīdamie fakti”.
Vai ar šo var kaut ko darīt? Jā, var paskatīties, ko stāsta Zubarevs, un pārbaudīt, aizpildot apzināti neminēto. Kāds vēsturnieks varētu skaidrot vēstures faktus. Ekonomikas ekspertiem būtu jāprecizē savas jomas konsekvences. Te var pameklēt arī naida runas piemērus. Sociālie procesi un citi raidījumā skartie notikumi ir tā vērti, lai kāds aizpildītu raidījuma autora apzināti atstātās tukšās vietas. Nav vērts kritizēt profesionālās pieejas un viedokli, bet argumentu trūkumu un sagrozītos faktus gan. Par šo raidījumu jārunā mediju satura apskatos, jo tas rāda kaimiņvalsts politikas prioritātes un palīdz skaidrot noskaņojumus konkrētās sabiedrības grupās. Iedziļināšanās šajā saturā palīdzētu savienot nošķirtās informācijas telpas un saprast citus arī tad, ja saturam nepiekrītam vai tas neliekas pieņemams.
