Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. oktobris, 2015
Drukāt

Aiz noslēpumaino kazbahu mūriem

Foto - Anita PirktiņaFoto - Anita Pirktiņa

Fēsas vecpilsētas panorāma. Priekšplānā redzami milzīgie toveri, kuros tiek krāsotas turpat nodīrātās vēršu un kazu ādas.

Līdzās citām Ziemeļāfrikas nācijām Maroka izceļas ar to, ka tās teritorijā tūkstošiem gadu mitinājusies viena iedzīvotāju grupa – berberi. Sadalīti klanos un ciltīs, viņi sīvi sargāja savu neatkarību. Pateicoties šai izmisīgajai cīņai, ir izdevies saglabāt unikālu kultūras mantojumu.

 

Pērles, kas jāatrod

Priekšstats par Maroku palicis kā par valsti, kuras iedzīvotāji īpaši pūlējušies savu ikdienas dzīvi slēpt aiz augstiem mūriem, apkārt ciematiem būvējot kazbahus – pamatīgus nocietinājumus ar novērošanas torņiem. Arī katra ģimenes sēta jeb riāda (ēka ar iekšējo pagalmu) atgādina miniatūru kazbahu – pat tad, ja durvis atstātas vaļā, iekšpusē notiekošo ieraudzīt nevar. Sākotnēji tas darīts drošības apsvērumu dēļ, bet, šķiet, arī šodien marokāņi daudz komfortablāk jūtas aiz šķietami bezpersoniskās mūra sienas, kas patiesībā slēpj īstenas pērles. Tikai tās jāatrod.

Vietām neiedomājami greznie, vietām gandrīz nemanāmie mūru vārti pārsteidzošā kārtā ieved plaši apdzīvotā ciematā ar šaurām līkloču ieliņām, ģimenes mājelēm, no kurām dažas drīzāk atgādina alas, ielu tirdziņiem un ēstuvēm, mošejām, medresēm, amatnieku darbnīcām utt. Dažviet ieliņas ir tik šauras, ka vienīgais nastu pārnesējs ir ēzelītis, jo neviena mašīna tajās iespraukties nevar.

Kazbahos slēpjas arī bagāto tirgoņu smalkie mājokļi, kas no ārpuses šķiet pagalam nepretenciozi, bet ­iekšpusē pārsteidz ar apbrīnojamiem austrumnieku arhitektūras smalkumiem, krāšņiem tepiķiem, pasakainām lampām un spožiem traukiem, kā arī gana pašpietiekamiem, košās dželabās (gara tunika ar kapuci, ko nēsā gan vīrieši, gan sievietes) tērptiem cilvēkiem.

Noteikti būs atrodami arī izsmalcināti restorāniņi ar eksotiskiem iekšējiem dārziem, krāsainām mozaīkām rotātām terasēm, kas atgādina jau pagājušos marokāņu sultānu laikus un 12. gadsimtā Marokā ienākušo mauru kultūru. Rosīgais saimnieks īpašā māla traukā ar smailai trīsstūrveida cepurei līdzīgu vāku jums pasniegs tadžīnu – gan īpaši sagatavotu vistu un dārzeņus, gan jēra gaļu ar kuskusu, bet saldajā ēdienā atnesīs granātābolu, ko droši varēs apēst ar visām sēkliņām, jo tās ir mīkstas un maigas, un, protams, piedāvās ļoti saldo piparmētru tēju…

 

Sarkanā pilsēta – Marrākeša

Droši vien katram, kas kaut reizi bijis Marrākešā, šī pilsēta pirmām kārtām asociējas ar tās centrālo – Jemaa el Fna – laukumu, kur rosība nerimst ne uz mirkli. Zirgu un ēzeļu mēslu, putekļu, pēc riekstiem smaržojošās argana eļļas un citu aromātu apņemti, jau rīta agrumā šeit savu vietu ieņem sīkie amatnieki, preču iznēsātāji, frizieri un kurpnieki; kompānijā ar viņiem iekārtojas arī dažādi brīnumdakteri, zobu protēžu gatavotāji, žāvētu augļu un svaigi spiestas apelsīnu sulas pārdevēji. Savus priekšnesumus te demonstrē čūsku dīdītāji, žonglieri un triku meistari. Un vajag lielu veiksmi, lai kaut vienu no viņiem izdotos nofotografēt, nesamaksājot modelim pienākošos nodevu.

Iestājoties tumšākam laikam, Jemaa el-Fna laukumā iezaigojas mirdzošo lampu liesmiņas un gaisu pārpilda Austrumu garšvielu un ēdienu smaržas, jo tiek atvērtas āra ēstuvītes – visādām gaumēm, dažādu garšu un arī pavisam neparastu ēdienu cienītājiem. Piemēram, līdzās jau ierastajām tadžīnām var nobaudīt aitu galvas un smadzenes, pie sava garduma tiek arī kukainīšu un prusaciņu cienītāji.

 

Fēsas labirinti

Dzirdēts, ka tiem, kam Marokas apskatei pieejamas vien pāris dienas, noteikti jāapskatot Marrākeša, bet es priekšroku dotu Fēsai – vecākajai no imperiālā laikmeta pilsētām. Vecpilsēta ir viena no lielākajām dzīvajām viduslaiku pilsētām pasaulē, un tajā ir 9400 ieliņu. Fēsas medina ir iekļauta arī UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā, tas nozīmē, ka ēkām vajadzētu tikt remontētām, taču iespējamo stalažu vietā neiedomājami šaurajās ielu strēmelēs starp mājām daudzviet redzami vien šķērskoki, kas visai apšaubāmi stutē sašķiebušās fasādes.

Neapmaldīties Fēsas vecpilsētas labirintos, šķiet, nav iespējams, tāpēc katrai tūristu grupiņai pa pēdām cieši seko tādi kā uzraugi, kas ik pagriezienā lūko, lai kāds apjucis bālģīmis nepaskrien garām īstajai vietai vai bezcerīgi neatpaliek, snaikstot kaklu te uz kārdinošo dateļu vai Austrumu saldumu kalniem, te uz mirdzošo rotaslietu, trauku vai raibraibo paklāju stendiem. Noklīdušo atrast būtu ļoti sarežģīti pat ar GPS palīdzību, jo medinas mūriem cauri netiekot nekādi kosmiskie signāli, bet ieliņām nav pat nosaukumu. Glābt varot tikai spārni…

Kā pārsteidzoša atrakcija izskatās ādu miecēšanas un krāsošanas procedūra, kuru Fēsā var vērot pie ādas izstrādājumu darināšanas ražotnēm. Teju pilsētas centrā līdzās gājēju ielai, nežēlīgu smaku izplatot, milzu kaudzēs sakrautas, mētājas svaigi nodīrātas kazu, vēršu un aitu ādas, kuras turpat blakus esošajā mēslu kanāliņā tiek apmazgātas pirms krāsošanas milzu toveros. Musulmaņu sabiedrībā šo ādu apstrādātāju darbs skaitās viens no visnicināmākajiem. Ādu krāsošanai tiekot izmantotas tikai dabiskās vielas un augi, kas atrodami Marokā. Tāpēc somiņu, maciņu un jaciņu toņi ir ierobežoti.

 

Tuksnesis ar dromedāriem

“Dragā divi dromedāri, naftas saule mirgo pāri…” Braucot jeb kratoties ar džipu pa tuksnesi, īsti ritmā iekļāvās šīs Māra Melgalvja dzejoļa rindas. Tiesa, ar naftu Marokā tā ir, kā ir, šajā valstī vairāk spiež uz fosfātiem, bet vienkupraino dromedāru gan netrūkst. Arī Marokas Sahāras daļu par Sahāru saucot tikai tūristiem par godu. Īstā Sahāra sākoties vien Alžīrijā, jo Marokā, lūk, ūdens ir pie­ejams akās ik pa dažiem kilometriem. Dzirdēts, ka lielāku lietavu laikā tuksnesis pat applūstot, un kas tad tas vairs par tuksnesi?

Tomēr tuksnesis Marokā aizņem gana lielu vietu, un skaidrs, ka smilšainajās kāpās vērot saules lēktu vai rietu kāro ne viens vien Marokas viesis. Šīs romantikas cienītājiem vietējie berberi tuksneša malā ierīkojuši dažāda komforta līmeņa apmetnes. Mūsu rīcībā bija telšu pilsētiņa, kur katra telts klāta raibām, pat fliteriem rotātām vilnas segām, ar pieklājīgu gultu un pat galdiņu iekšpusē. Padomāts arī par dvielīšiem, ziepēm un šampūniem, bet lab­ierīcības un dušas telpas izvietotas kārtīgā mūra ēkā, uz kuru veda tepiķiem izklāts un sveču lukturīšiem izgaismots celiņš.

Vakarā zem zvaigžņotās debess varēja baudīt ne tikai tradicionālo piparmētru tēju un berberu sagatavoto maltīti, bet arī afrikāņu priekšnesumus un bungu ritmā kopā ar citvalstu ceļotājiem draudzīgi diet improvizētas vēderdejas ap ugunskuru. Bet jau rīta melnumā rindiņā noguldītie kamielīši, kuru kontūras tumsā bija vien aptuveni sazīmējamas, bija gatavi nesteidzīgajai izjādei pretim saulei.

 

Modernā Maroka

Līdzās aprakstītajam Marokas lielpilsētās visai pārliecinoši rit arī gluži eiropeiska stila dzīve. Marokas karalis, kurš no marokāņu puses tiek gan cienīts, gan visādi godāts, ir daudz izdarījis, lai vietējie jaunieši nepamestu savu valsti, gādājot gan par viņu izglītošanās, gan darba iespējām. Maroka iedzīvotāju vecuma ziņā ir ļoti jauna valsts, jo absolūti lielākā daļa vēl neesot sasniegusi četrdesmit gadu vecumu. Un viena no pastāvīgā darba iespējām ir tieši tūrisma industrijā, kas Marokā attīstās milzu soļiem.

Protams, savas paliekošās pēdas valstī atstājis arī laiks, kad Maroka bijusi franču protektorāta varā. Joprojām franču valoda līdzās arābu tiek lietota kā valsts valoda, bet baltā Kasablanka šķiet absolūti franciska – ir veseli kvartāli, kur nepamet sajūta, ka esi Parīzē vai citā Francijas pilsētā, jo kafejnīcu, ielu, veikalu izkārtņu nosaukumos itin bieži ieraugāmi vārdi – de Paris, de France u. tml.

Taču atsevišķās klejojošo nomadu mājeles un teltis, kuru priekšā parasti skraidelē bērni, ganās aitu vai kazu bariņš, liek aizdomāties par to, ka patiesībā cilvēkam dzīvošanai neko daudz nevajag. Berbera galvenā vērtība ir brīvība, bet pārējais – kā Allāhs būs lēmis. Tomēr mēs nevaram zināt, par ko klusībā šie it kā bezgala pieticīgie ļaudis sapņo…

DER ZINĀT

Labākais laiks valsts apmeklēšanai ir rudens un pavasaris; vasarā ir ļoti karsts, bet ziemā – vēss un mitrs.

Marokas naudas vienība ir dirhama (10 DH = apm. 1 eiro). Tirdzniecības vietās, kur var norēķināties ne tikai vietējā valūtā, labāk derēs eiro; ASV dolārus, tāpat kā eiro, var apmainīt pret vietējo naudu valūtas maiņas punktos.

Tirgos cenai faktiski nav nozīmes, jo viss atkarīgs no tirgošanās mākas un pacietības. Tirgošanās parasti nenotiek attiecībā uz pārtikas produktiem.

Izdevīgākais transporta līdzeklis pilsētās – taksometrs. Ja vienu mašīnu izmanto trīs pasažieri, kuri prot labi tirgoties, brauciens pa pilsētu katram nemaksās vairāk par pāris eiro.

Starp pilsētām kursē maršruta taksometri (Grand Taxi), kas ir gandrīz divreiz dārgāki nekā autobusi, toties galapunktā nogādās ievērojami ātrāk un nebūs jāpārvietojas vecā, pārpildītā transportā. Kursē arī starppilsētu vilcieni.

Dārgmetāla un dārgakmeņu izstrādājumus labāk iegādāties licencētos veikalos un ražotnēs, jo tirgos vai ceļmalās, visticamāk, gan zelts un sudrabs, gan dzintars un citi dārgie akmeņi būs viltojums.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+