Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. janvāris, 2012
Drukāt

Aizbrauks, jo Latvijā par šauru

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Gadu no gada visām Latvijas skolām priekšā ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzija – šīs skolas skolēni vislabāk nokārto centralizētos eksāmenus, viņi visbiežāk uzvar valsts mācību olimpiādēs.


Taču dzirdēts, ka tieši šīs skolas absolventi visbiežāk arī pamet Latviju – aptuveni 40 procenti dodoties mācīties ārvalstīs, un nav zināms, vai atgriezīsies. Tiekoties ar aptuveni 20 pēdējo klašu 1. ģimnāzijas skolēniem, pārliecinājos, ka daudzi no viņiem tiešām domās jau kārto ceļasomas. Galvenais iemesls: vairāk nekā skeptiskā attieksme pret Latvijas augstskolām.

“Mums nāk smiekli, pieminot Latvijas Universitāti,” teic Kārlis Gustavs Fokrots. Kad vaicāju, kāda tad ir attieksme pret zemāka līmeņa augstskolām, Kārlis Gustavs attrauc: “Par tādām mēs vispār nerunājam.” Viņš pats vēlas apgūt inženierzinātnes un uzskata, ka savām vēlmēm atbilstošu studiju programmu Latvijā neatradīs.

Gan viņš, gan vairāki citi zēni uzsver – vienīgā augstskola Latvijā, kur vērts mācīties, ir Stokholmas Ekonomikas augstskola (SEA). Turp arī daļa no maniem sarunu biedriem grasās doties. Taču pēc maģistra grāda viņi dosies uz ārzemēm.

Niks Bērziņš runājis ar daudziem paziņām, kuri jau studē. Esošie studenti arī iesakot braukt prom – studiju kvalitāte krītoties gadu no gada pat Latvijas topa augstskolās. Niks, kurš vēlas studēt inženierzinātnes vai politikas zinātni, cer rast finansiālas iespējas studēt ārzemēs, iegūstot stipendiju.

 

Pabeigsi LU, 
būsi viduvējība?

Ģimnāzisti uzsver – viņi nav tik naivi, lai domātu, ka visas augstskolas ārzemēs ir labas. Svarīgi esot tikt topa augstskolās, citādi nav vērts aizbraukt.

Jānis Pētersons spriež piezemētāk: “Lai kaut kur aizbrauktu, vajadzīga nauda. Pat ja izdosies iegūt stipendiju studijām ārzemēs, var nepietikt naudas gan studiju maksai, gan dzīvošanai.” Turklāt iegūt tikai bakalaura grādu ārzemēs neesot jēgas: “Tev būs ārzemju diploms, taču būsi tikai bakalaurs.” Tomēr viņš arī atzīst – Latvijā nevar iegūt augsta līmeņa augstāko izglītību: “Ja pabeigsi LU, būsi viduvējība, ja pabeigsi Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), būsi labāks nekā viduvējība, bet tur vēl jāiestājas.”

Jau pieminētā SEA ne visiem ir pa kabatai. Mācības prestižajā augstskolā ir tikai par maksu un tik dārgas, ka ar “Latvijas algām studiju kredītu neatmaksāsi”. Arī Kristapu Kuļikovski uztrauc, kā lai atmaksā studiju kredītu gadījumā, ja pēc studijām nevarēs atrast darbu.

 

Savukārt Ivars Kļaviņš teic: lai kāda arī būtu izglītības kvalitāte, Latvijā, ja vien tiec “budžeta grupā”, ir iespēja studēt daudz lētāk. “Es negribētu apgrūtināt vecākus ar savām ārzemju studijām. Kad būšu pats sapelnījis naudu, varētu braukt mācīties maģistrantūrā ārzemēs,” atklāj puisis.

 

Dairis Meiers piebilst – bakalaura līmeņa izglītība arī Latvijā ir pietiekami augstā līmenī: “Es pieļauju, ka studēšu medicīnu. RSU šajā ziņā kotējas pietiekami augstu.” Kādu laiku Dairis labprāt skolotos ārzemēs, taču Latvijā atgrieztos, jo “te nemaz nav tik slikti, kā daudzi runā”.

Kas Latvijā ir labi? Dairis atbild, ka savā dzimtajā zemē katram tomēr ir vairāk kontaktu, nekā tas būtu svešumā.

Turpinot spriest par studiju iespējām, ģimnāzisti arī atzīst, ka daļu eksakto zinātņu tomēr varētu apgūt dzimtenē, toties humanitārās zinātnes – ne. Ašots Astratovs pat paziņo, ka ķīmiju te varot studēt Eiropas līmenī, taču pēc šīs vienas jomas nevar spriest par kopējām tendencēm.

Kristīne Liepiņa teic, ka šīs sarunas laikā jūtas “nedaudz vīlusies” skolas biedros, jo tik daudzi vēlas aizbraukt. Kristīne uzskata, ka ir ļoti svarīgi kādu laiku pabūt ārzemēs – paplašināt redzesloku, apgūt svešvalodas, iepazīt citas kultūras, taču tikpat svarīgi vēlāk atgriezties Latvijā.

 

1. vietā – nauda?

Ašots Astratovs uzskata, ka daudzi grib aizbraukt tāpēc, ka ārzemēs vairāk var nopelnīt. “Būsim godīgi – mēs mācāmies te tāpēc, lai iegūtu vislabāko izglītību. Pēc tam gribēsim iegūst vislabāko darbavietu, kur visvairāk maksā.” Viņš pats gan pieļauj, ka varētu tomēr dzīvot Latvijā, jo “te ir dzimtā valsts, dzimtā pilsēta”. Turklāt arī Latvijā ir daudz iespēju pelnīt.

Vai tiešām nauda ir pirmajā vietā un svarīgāka nav interesanta profesija, iespēja paveikt ko nozīmīgu? Dāvis Modāns uzskata, ka cilvēks var sākt palīdzēt valstij vien tad, kad pats ir pietiekami materiāli nodrošināts. Tātad arī šādā aspektā svarīgi tikt pie labi apmaksāta darba.

Luīze Lazdāne atbild, ka nauda vajadzīga kaut vai tāpēc, lai dibinātu ģimeni. Tomēr darbu, kas nepatīk, tikai naudas dēļ viņa nedarītu.

 

Skolēni novērojuši, ka jauniešiem ir grūti izraudzīties nākamo profesiju, tāpēc ka darbs, kas patiktu, bieži ir slikti apmaksāts. Niks teic, ka Latvijā pietrūkst kvalificētu karjeras konsultantu, kuri palīdzētu izvēlēties dzīves ceļu: “18, 19 gados ir ļoti sarežģīti saprast, ko gribēsies darīt visu atlikušo dzīvi.”

 

Padarīt Latviju gaišāku

“Es te esmu baltais zvirbulis,” atzīstas Elza Straupmane. “Man ļoti nepatīk uzstādījums, ka svarīga ir tikai nauda. Ticu, ja darīšu to, kas man ļoti patīk, arī varēšu nopelnīt.”

Viņai piekrīt Kristīne Liepiņa: “Latvijā nekad nebūs labāk, ja mēs visi aizbrauksim. Ja jau mēs šobrīd esam Latvijas gaišākie prāti skolēnu vidū, tad paliksim te un padarīsim Latviju gaišāku.”

“Man nepatīk uzstādījums, ka te mācās baigais krējums,” teic Jānis Pētersons. “Bet reāli tā ir – paskatieties uz eksāmenu rezultātiem. Ja jau mēs esam labākie un lielākā daļa no mums aizbrauks, tad te nekas labāk nekļūs. Domāju, ka būtu forši palikt un daudz ko sasniegt šeit.”

 

Pret otru 
valsts valodu

Rīgas Valsts 1. ģimnāzija bija viena no tām mācību iestādēm, kur bija izvietots parakstu vākšanas iecirknis referendumam par otru valsts valodu. Kāda krievu žurnāliste sūkstījās internetā, ka nevarējusi iecirkni atrast un, kad jautājusi ceļu skolēniem, tie viņu izsmējuši.

Mani sarunu biedri uzjautrinās, kad pieminu šo gadījumu. Viņi apgalvo, ka izturējušies pieklājīgi pret visiem iecirkņa apmeklētājiem un rakstu internetā uztvēruši kā joku. Niks Bērziņš saka: “Skolās šādus iecirkņus nevajadzētu ierīkot. Ar šāda iecirkņa pastāvēšanu vien skolēni it kā tiek mudināti iet un parakstīties. Tā ir jaunu prātu apmāšana.”

 

Ģimnāzisti teic, ka otras valsts valodas ieviešanu neatbalsta. Kaut arī ģimnāzijā mācību valoda ir latviešu, daļa skolēnu ir no krievvalodīgajām ģimenēm. Dažiem nepatīk, ka viņi skolā savā starpā sarunājas krieviski. Citi iebilst – stundās krieviski runāt, protams, nedrīkst, bet savā starpā katrs var čalot, kā vien vēlas.

 

Katrīna Deja Martinsone bažījas: “Ja būs otra valsts valoda, tad cittautiešiem nebūs nekāda stimula integrēties latviešu vidē un viņi nemācīsies latviešu valodu.” Jānis Pētersons uzskata, ka vēl pēc divdesmit gadiem šādas prasības par otru valsts valodu vairs nevarētu tik plaši izskanēt. Jo mūsdienu jaunieši krievu valodu zina aizvien sliktāk; līdz ar to cittautieši tomēr būšot spiesti mācīties latviešu valodu. Dāvis Modāns norāda: ja būtu otra valsts valoda, kas tad notiktu ar naturalizāciju? Vai naturalizācijas procesā vairs varētu prasīt latviešu valodas zināšanas? Izskan arī, ka referendums organizēts tāpēc vien, lai šķeltu sabiedrību, jo uzvarēt otras valsts valodas ieviesējiem nav reāli. Citi min, ka referendums varētu būt kāda lielāka plāna sastāvdaļa, iespējams, ka tas varētu būt organizēts no Krievijas.

“Cilvēki šajā valstī nedzīvo, bet eksistē. Tādi referendumi novērš viņu uzmanību no šīs problēmas,” teic Ašots Astratovs.

Daļa no maniem sarunu biedriem jau ir balsstiesīgi un bijuši starp tiem, kuri vasarā atlaida Saeimu. Jaunieši saka: kaut arī būtisku uzlabojumu tas nav devis, svarīgi bijis parādīt, ka tautai ir vara.

Ar ko Valsts 1. ģimnāzija ir īpaša? “Es atnācu šurp no skolas, kur arī bija pietiekami augsts izglītības līmenis,” atbild Sigita Zvejniece. “Tagad varu salīdzināt, kā mācāmies mēs un kā mani bijušie klasesbiedri. Salīdzinot ar mums, citu skolu skolēni dzīvo informācijas vakuumā. Tas, ko mums iedod skolotājs, piemēram, ģeogrāfijas stundā, nav tikai mācību viela, tas ir daudz vairāk.”

 

Viedokļi

Vai esat gatavi studēt un palikt dzīvot Latvijā?

Elza Straupmane: “Studēšu Latvijā. Vēlos dzīvot savā valstī un apzinos – pat ja aizbrauktu tikai uz studiju laiku, iespējams, ārzemēs arī paliktu, jo varbūt tur nodibinātu ģimeni.”

Luīze Lazdāne: “Es gribētu tomēr pēc gadiem paskatīties, kas būs noticis ar tiem, kuri apgalvo, ka paliks. Gribētu redzēt, vai tad, ja piedāvātu labu darbu ārzemēs, viņi tiešām te paliktu. Pati vēlos būt žurnāliste, bet Latvijā šajā profesijā nav gana daudz izaugsmes iespēju. Gribētu strādāt lielā, starptautiskā medijā, tāpēc esmu noskaņota doties pasaulē.”

Sigita Zvejniece: “Jau ilgāku laiku domāju, ka šeit nepalikšu. Te jūtos kā svešiniece un redzu, ka valsts neatbalsta savus iedzīvotājus. Es dzīvoju kopā ar vecvecākiem un zinu, cik viņiem klājas grūti. Sev negribētu tādas vecumdienas, negribu justies valstij nevajadzīga. Ārzemēs iegūšu gan labāku izglītību, gan darbu, gan satikšu pilnīgi citādus cilvēkus.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+