Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
24. februāris, 2012
Drukāt

Aizbraukt, lai atgrieztos

zolskarlis-ak

Kad Rīgas Lutera draudzes un Ikšķiles draudzes mācītājs KĀRLIS ŽOLS atvadījās no saviem baznīcēniem, lai kopā ar sievu un dēlu dotos uz Amerikas Rietumkrastu, svešumā kalpot viņš plānoja tikai trīs gadus. Nu jau rit divpadsmitais gads, kopš viņš ir Sanfrancisko latviešu draudzes mācītājs. Kāpēc ceļš mājup izrādījies tik garš, un ko vērtīgu ārpus Latvijas vadītie gadi ir devuši?

 

Ar Kārli tiekamies Rīgā. Viņš ir atbraucis apciemot vecākus un trīs dienas pavadīt drauga un garīgā skolotāja Jura Rubeņa izveidotajā Elijas namā, gremdējoties klusuma meditācijā. Pirms jautāju par vējiem, kas aizpūtuši mācītāju uz Rietumkrastu, vēlos zināt, kad un kā viņš sajutis Dieva aicinājumu.

– Tas bija tāds trauksmains laiks – 80. gadu beigas, es vēl mācījos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, trompeti spēlēju, dziedāju vīru korī “Frachori”, slavenajā korī “Balsis”. Padomju Savienība brūk, visi skrien uz baznīcu, kāds mans draugs saka: ir tāda Rīgas Lutera baznīca, tur jauns mācītājs Juris Rubenis, iesim paklausīties! Manam draugam tā bija pēdējā reize baznīcā, man – pirmā.

Kārlis uz brīdi pieklust, tad turpina: – Kaut kas aizķēra mani un nelaida vaļā. Noklausījos iesvētes mācības kursu, tomēr neiesvētījos, šķita – esmu kaut ko sapratis, taču ne tā, lai varētu uzņemties saistības altāra priekšā. Noklausījos kursu vēlreiz un tad vēl trīs reizes noklausījos, līdz beidzot nokristījos un iesvētījos. Man bija svarīgi, lai tas nav formāli: agrāk visi stājās komjauniešos, tagad – kristiešos.

Tajā pašā gadā Kārlis iestājās Teoloģijas fakultātē. Līdztekus studijām, vēl nebūdams ordinēts, sāka kalpot Rīgas Lutera baznīcā. 1996. gadā Kārli Žolu ordinēja, un nu viņa pārraudzībā nonāca arī Ikšķiles draudze. Kādi pārmaiņu vēji mācītāju aizpūta uz Sanfrancisko?

 

– Uz Ameriku es braucu ne jau labāku dzīvi meklēt, – saka Kārlis. – Ikšķiles draudzei bija māsu draudze Amerikā – Vankūveras latviešu draudze. Lai gan Vankūvera atrodas Kanādā, tās draudze ir pakļauta Amerikas Rietumu apgabala prāvestam, jo tīri ģeogrāfiski tā ir ērtāk.

 

Vankūveras draudzes mā-cītājs tolaik bija Rietumu ap-
gabala prāvests Roberts Āboliņš, brīnišķīgs cilvēks. Reiz viņš ieminējās, ka Sanfrancisko ir vakanta mācītāja vieta – vai es negribētu apsvērt iespēju kalpot latviešiem Rietumkrastā. Padomāju un teicu: jā! Man bija laba dzīve Latvijā – Lutera draudze, Ikšķile – tomēr… tas nebija īsti mans. Bija mācītājs Juris Rubenis, un bija Kārlītis. Var teikt, 2000. gadā es devos uz Ameriku nevis labāku dzīvi, bet labāku sevi meklēt. Lēmums bija nopietns, jo pārcēlāmies visa ģimene, puikam toreiz bija pusotrs gads.

Pirms tam 90. gadu vidū vienu vasaru Kārlis Žols bija kalpojis Otavas latviešu draudzē, tomēr viena lieta – aizbraukt uz laiku kā viesmācītājam, pavisam kas cits – kļūt par vietējo, turklāt Sanfrancisko.

– Protams, sākumā bija kultūršoks, Kalifornija ir kaut kas īpašs, to ne ar ko nevar salīdzināt! Kosmopolītiska vide, plašums, liela atvērtība. Draudze pieņēma mani pozitīvi, tomēr pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr viens pie otra pieradām. Kāds mācītājs man reiz teica, ka normālas attiecības starp mācītāju un draudzi izveidojas sešos gados: pirmie trīs paiet, kamēr draudze pierod pie mācītāja, un tad vēl trīs, kamēr mācītājs pierod pie draudzes, – smej Kārlis.

– Amerikā mācītājs ir viens no draudzes, viens no mums. Latviešu draudze tur ir kā ģimene – visi runā vienu valodu, baznīca ir vieta, kur socializējas, īsteno savu identitāti. Bet var jau būt, ka tāda arī ir baznīcas funkcija? Īstenībā tur arī angļu draudzēs cilvēki veido ciešākas attiecības, baznīca nav tikai vieta, kur uzņem Dieva vārdu un sakramentus, te norit sociālā dzīve, kopīga tējas un kafijas dzeršana, tērzēšana ne par kristīgo pārliecību vien.

Taisnības labad jāteic, ka arī Latvijas draudzēs pamazām ieviešas šī tradīcija, tomēr mani patlaban vairāk interesē, kā sākotnēji plānotie trīs kalpošanas gadi ir pārtapuši par nu jau 12 gadiem.

– Jā, pagājuši jau 12 ga
di, – domīgi teic Kārlis. – Pir
mais līgums bija uz trim ga
diem. Kad tie pagāja, baznī-
ca Latvijā bija mainījusies, Latvijas un pasaules latviešu baznīcas ceļi bija nedaudz šķīrušies, un manai Ziemeļkalifornijas draudzei nebija reālas iespējas dabūt citu mācītāju. Rīgas Lutera draudzē viss bija labākajā kārtībā, tā bija (un joprojām ir) lielākā luterāņu draudze Latvijā, tajā kalpoja (un arī tagad kalpo) četri mācītāji. Tā es pagarināju līgumu.

Amerikā Kārlis ir ieguvis arī maģistra grādu, no 2004. līdz 2006. gadam studējot katoļu universitātē. Kāpēc tāda izvēle?

 

– Kalifornijā katoļu mācību iestādes un arī paši katoļi ir pavisam atšķirīgi no tā, ko ar vārdiem “Romas katolis” saprotam Latvijā. Tur katoļu baznīca ir daudz atvērtāka un reformētāka pat par Latvijas luterisko baznīcu, – skaidro Kārlis. – Piemēram, sieviete gan nevar oficiāli būt ordinēta par priesteri, taču reāli daudzās vietās sievietes kalpo pie altāra.

 

Svētā vārda universitāti uztur ordeņa mūķenes, tomēr tur māca ne tikai teoloģiju, bet arī medicīnu, fiziku, matemātiku, psiholoģiju, padomdošanu, kultūru un garīgumu. Es izvēlējos kultūras un garīguma programmu, jo tā ietver dievišķīgās gudrības un mīlestības apvienojumu, kā nereti baznīcā ir pietrūcis. Mācījos kopā ar katoļiem, budistiem, anglikāņiem, dažiem protestantiem un pat agnostiķiem. Mūs vienoja Sofijas jeb gudrības elements, kas caurvij visdažādākās tradīcijas. Svarīgi bija atrast kopsaucēju, to, kas vieno, nevis šķir. Īstenībā Amerika ir teicams piemērs tam, kā tiek meklēts vienojošais elements, jo te visdažādāko rasu, tautību un reliģiju cilvēki mācās sadzīvot.

Bet tagad es vēlos zināt, kāda ir mācītāja ikdiena.

– Sanfrancisko dievkalpojumi notiek trīs reizes mēnesī, taču mums ir arī dievkalpojumi ārpus Sanfrancisko, vietās, kur latvieši vai nu īrē kādu angļu baznīcu, vai satiekas pie kāda mājās. Tāpēc dievkalpojumi ir vismaz sešas reizes mēnesī – trīs Sanfrancisko un vēl trīs Sakramento, Oklendā vai Losgatosā.

Vai draudze spēj uzturēt mācītāju? Nav jāmeklē papildu darbs?

– Pagaidām var, taču drīz situācija mainīsies. Draudze sarūk, vecie pievienojas mūžības draudzei, bet jaunie ne vienmēr ir ieinteresēti šāda veida latvietības regulārā uzturēšanā. Lieldienas, Ziemsvētki, 18. novembris – jā, tad noteikti jābūt dievkalpojumam latviešu draudzē, taču pārējā laikā šiem jaunajiem cilvēkiem katram ir sava dzīve, kas visbiežāk saistās ar amerikāņu sabiedrību, – rezignēti secina mācītājs.

Vai paša dēls runā latviski? Un vai Latvija puikam nav tāda pastkartes sapņu zeme, kur dzīvo mīļā vecmāmiņa, ko prieks apciemot reizi gadā?

 

– Puika, protams, runā latviski, tā mums ir ģimenes valoda. Pagājušā gada nogalē viņš pat spēlēja režisora Laimoņa Siliņa Sanfrancisko latviešu teātra Ziemassvētku izrādē. Bet pie tā, lai dēls vēlētos atgriezties dzimtenē, mums vēl nopietni jāstrādā.

 

Un kā pašam ar vēlmi atgriezties? Vai tā pa šiem gadiem nav padzisusi un pabalējusi?

– It nemaz! Vēl jo vairāk, tā pieaug ar katru gadu! – dedzīgi iesaucas Kārlis.

– Arvien spēcīgāka ir vēlme atrast savu vietu Latvijā. Patlaban saikni ar dzimteni uzturu, tulkojot grāmatas. Ar Jura Rubeņa ieteikumu apgādā “Zvaigzne” klajā ir nākušas piecas manis tulkotas grāmatas, patlaban strādāju pie sestās. Tā ir garīga literatūra, nopietni darbi par kristīgi meditatīvu dzīvi. Taču mana saikne ar Latviju īstenojas ne tikai grāmatās un domās – mani vecāki dzīvo Latvijā, te ir man mīļi cilvēki. Gribas atgriezties mājās. Taču, pirms tas notiek, jāzina, uz ko. Nezaudēju cerību – nāks laiks, nāks padoms.

 

KĀRLIS ŽOLS

• Luterāņu mācītājs.

• Dzimis 1971. gada 30. aprīlī Rīgā.

• 1996. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un ticis ordinēts.

• 2006. gadā Kalifornijas Svētā Vārda (Holy Names) universitātē ieguvis maģistra grādu programmā “Kultūra un garīgums”.

• No 1993. līdz 2000. gadam kalpojis Rīgas Lutera draudzē, no 1996. līdz 2000. gadam – Ikšķiles draudzē.

• Kopš 2000. gada Sanfrancisko Latviešu draudzes mācītājs.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+