“aizbraukt nedrīkst palikt” 1
Dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs, žurnālists, UNESCO kultūras projektu kurators Dmitrijs Sumarokovs (1967) dzimis Rīgā. Studējis krievu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē, būvniecību Rīgas Politehniskajā institūtā, taču abas izglītības palikušas nepabeigtas.
Strādājis par žurnālistu visdažādākajos izdevumos, bijis redaktors žurnālam “Avanport” (2000 – 2007), “Daugava” (2007, kopā ar Andreju Ļevkinu), pieaicinātais redaktors žurnālā “Reflect” (Čikāga, 2009. g.). Dzejoļi publicēti antoloģijās, krājumos un literāros žurnālos Latvijā, Krievijā, ASV, Lielbritānijā, Itālijā, Izraēlā, Igaunijā, Kazahstānā, Japānā. Tie tulkoti latviešu, angļu, itāļu, igauņu, evenu un japāņu valodā.
No angļu valodas atdzejojis Tedu Hjūzu, Ģertrūdi Steinu, Džonu Keidžu un citus, no arābu valodas – Mahmudu Darvišu, Samihu al Kasimu, Ahmedu Dahburu un citus, no latviešu valodas – Kārli Vērdiņu un Aivaru Neibartu. Saņēmis 1. balvu literārā konkursā “Teksts Puškinam” (2001. gads, “Russkij žurnal”), finālists žurnāla “Apollinary” 1. un 2. dzejas sacīkstē (Kazahstāna, 2000 – 2001), “The Innocent Marpl Project” bija nominēts “BBC World” un Britu padomes dramaturģijas balvai (2001), “Igauņu dziesmas par nāvi” bija nominēts “Ulova” dzejas balvai (2001).
– Tīri “uz ausi”, skaniski: kura valoda jums patīk vislabāk un kāpēc?
D. Sumarokovs: – Patagonijas indiāņu – selknamu – valoda. Esmu noklausījies, šķiet, visus nedaudzos atrodamos ierakstus šajā valodā, un pēc tās metaritmiem ir pilnīgi skaidrs, ka selknami bijuši debesu dieviem daudz tuvāk nekā mēs. Otra valoda – evenku (lamutu). Aptuveni pirms 12 gadiem manu dzejoli par Džonu Donnu, kura bezmāju dvēsele apmaldījusies starp Augšējo un Apakšējo pasauli, evenu valodā atdzejoja Pēterburgas etnogrāfs un lingvists Aleksejs Burikins (iepriekš tieši viņš eveniem tulkoja Bībeli). Uz viņa tulkojuma pamata tapa dziesma, un tā es izdzirdēju valodas skanējumu: “Mulgattakun! Hirgepti Dukundula irek-ul mergen hinča!” Un tās bija manas rindas…
– Kā sevi “klasificējat”: esat Latvijas krievu dzejnieks, krievu dzejnieks vai vienkārši dzejnieks, un – vai dzejniekam svarīga tautība, vai dzeja tomēr ir universāla māksla?
– Protams, ka skaņas poēzija ir universāls kods, bet kā zīme – vēl arī valodas matrica ar maksimāli koncentrētu ziņojumu, kas vienlaikus ietver iekšējos kontekstus un valodas kultūras atmiņu (protams, es runāju par labu dzeju). Tādējādi dzejas lasīšana ir pastāvīgi atjaunojama prasme atklāt kultūras matricu, un strādāt šajā līmenī ir neizsakāma bauda. Nav jau tā, ka es uzskatītu sevi tieši par dzejnieku – man, taisnību sakot, ir gluži vienalga, kādā veidā izmantot zīmes, varu to darīt arī prozā. Nu, būšu Latvijas krievu dzejnieks. Galu galā kuram vēl, ja ne Latvijas krievu dzejniekam ienāks prātā atdzejot (šķiet, pirmoreiz?) krievu valodā nemirstīgo Ņurbuli tikai tādēļ, ka mēs, nebūdami ar viņu personiski pazīstami, kādā laikposmā ieelpojām piesātināto gaisu Māras dīķa krastā un ar skatieniem glāstījām Pārdaugavas ūdenstorņus.
– Kad un kā dzejojat – vai ir noteikts rituāls, vai dzejoļi pamatā atnāk gatavi, vai arī tos rūpīgi un mērķtiecīgi slīpējat?
– Rituāls – tas drīzāk ir iekšējās noskaņošanās process poētiskā koda uztverei. Pēc tam spēj tikai pierakstīt!
Dzejoļi no svaigi iznākušā krājuma “Café Europe” (izdevējs – “Orbīta”, atdzejojuši Artis Ostups un Arvis Viguls).
Mme de V.
de V. kundze
mēs par segliem
vai mīlu
par tauriņiem
ar muguriņu kā bebram
par bombejas svami
vai maskavu barbarisko
pačalosim abi
vai vēl labāk
nopirksim grāmatiņu kādu
par ilgām velns viņas rāvis
pēc dzimtenes
(šausmīgi auksti
varētu būt
gulēt apraktam
smiltīs
drēgnā baltijas kāpā
teiksim
ar caurumu deniņos)
nu nē
ja tērēt naudu
var atrast ko labāku arī
Rīga, augusts, Zolitūde*
Puerto-Rīga,
vācu foliants, ko kāds aizmirsis pludmalē,
vidū – slinkas upes grāmatzīme,
šeit nedejo baltiešu tango.
Bungas rībina piano
par to, ka Lielais karagājiens pēc sudraba laimes
apstājies pārāk agri,
jau XIII gadsimtā.
Miegains burvju mākslinieks
tā arī nomira kulisēs ar paslēptu trusi:
cirks neieradās,
kāpēc gan mosties?
Laternas uz stūriem
dzeltē par omletēm peļķēs – arvien spilgtāk.
Šeit, Zolitūdē,
aizbraukt nedrīkst palikt.
__________
* Zolitūde – vēsturisks Rīgas rajons. Par “Vientulību” (franciski) vienu no saviem īpašumiem 18. gadsimtā nosauca barons Oto fon Fītinghofs. Es dzīvoju kilometra attālumā no Zolitūdes, jau daudzus gadus tā ir daļa no skata pa manu logu.
Šūpuļdziesma
Tiltapakšā nāra snauž,
klusumu tā astē žņaudz –
čuči arī tu.
Aizmieg zarā melnais strazds,
mēness mētelis ir nakts,
zvaigžņu pogas rēgojas –
čuči arī tu.
Iela guļ un kāds uz tās,
miris viņš vai pilns kā mārks –
kas to tumsā pateikt var,
labāk nezināt tev ar’ –
čuči.
