Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. decembris, 2012
Drukāt

Aizbraukušie saka, ka tagad dzīvojot pilnvērtīgu un cilvēka cienīgu dzīvi

rupjmaize_leta

No pasta nodaļu letēm ar lidmašīnu spārniem pasaulē aizlido dažāda lieluma papes kastes, piepakotas ar piparkūkām, mājas cepumiem un “Laimas” šokolādi. Aizlido, piepildītas ar Ziemassvētku un dzimtenes smaržu. Kā atgādinājums, ka par adresātiem kāds domā, skumst un pēc viņiem ilgojas.

 

Kā cerība, ka varbūt pienāks laiks un tie, kas tagad pasaulē ir izkaisījušies kā pēc kara, posīsies mājup. Cilvēki abās pusēs uz kaut ko cer. Aizbraucēji, ka sapelnīs tik, cik vajag (vai kāds zina, cik viņam vajag?), palicēji, ka reiz taču tā krīze beigsies pa īstam, vēl tikai mazliet jāpaciešas (cik ilgi?) un tad varēs dzīvot pa īstam.

Pa to laiku aizbraucēju bērni izaug, viņu vecāki noveco, vecvecāki aiziet mūžībā, jo laika ritums nav apturams. Var, protams, lietot dažādus aizstājējus – sazināties “skaipā”, sazvanīties un “imeilot”, bet pietrūkst paša galvenā – klātbūtnes. Pat ja tā brīžiem krīt uz nerviem. Pietrūkst vēja, kas ceļas no tā vien, kad mēs paejam viens otram garām, kad smejamies un sarunājamies. Neatskan dzīvās balsis un nesavērpjas domu virpuļi, ko ierosina sarunas. Nav dūraiņa sajūtas, kad visi rokas pirksti ir vienuviet. Var arī teikt – trūkst drošības sajūtas, ko radīt spēj vienīgi otra cilvēka klātbūtne.

Laiks rit, un cilvēki neatturami mainās, jo mainās viņu vērtības. Attālums atsvešina. Visspilgtāk tas notiek laulāto starpā. Bērnos aug bārenības sajūta, un no tālumiem sūtītās dāvanas ir tikai plāksteri, zem kuriem pušumi nedzīst. Prombūtne rada it kā laika pārrāvumu – izkrīt veseli dzīves posmi ar visu, kas tajos ir noticis. Kā tos pēc tam restaurēt un izstāstīt? Šķēres rada arī dzīves līmeņu krasā atšķirība. Tiem, kuri dzimtenē veido sabiedrības piramīdas pamatni, dzīves līmenis gadiem ilgi ir nemainīgs, proti, zems.

Aizbraukušie šajā ziņā var uzelpot, viņi saka, ka tagad dzīvojot pilnvērtīgu un cilvēka cienīgu dzīvi. Es gan neesmu droša, vai par tādu var saukt dzīvi svešas valodas un kultūras vidē. Jautājums, ko mēs katrs saprotam ar jēdzienu “kultūra”. Ja tā ir tikai iespēja sēdēt pabos, tad viss ir okei.

Ir vēl kāda šķautne, kas atgriešanās gadījumā var izrādīties visai asa, – peļņas zemēs cilvēki saņem par darba stundām noteiktu likmi, pārējā laikā viņi ir brīvi darīt, ko vēlas. Dzimtenē, jo īpaši laukos, ja tas nav algots darbs, brīvā laika faktiski nav, tur par stundām neviens nemaksā, neviens tavus soļus neuzskaita. Būs grūti atsākt dzīvi šeit tiem, kas ir atradinājušies no ikdienas pienākumiem.

Ap Ziemassvētku laiku šķiet, ka debesis ir pilnas ar pasta pakām, kuras pasaulē iznēsā piparkūku, mājas cepumu un “Laimas” šokolādes smaržu. Dzimtenes smaržu, kuru dziļi ieelpot daudzi, iespējams, jau baidās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+