Aizdedzināt Līgo nakti . Saruna ar komponistu Uģi Prauliņu 0
Līdz šim Mežaparka Lielajā estrādē Dziesmu svētkos skanējusi viena komponista Uģa Prauliņa dziesma ‒ “Jāņu nakti negulēju” 2003. gadā.
Šovasar noslēguma koncertā dzirdēsim divas ‒ 2005. gadā Romāna Vanaga vadītā Mediņa skolas zēnu kora dalībai Eiropas kantātē rakstīto un Maincā arī vāciešus, bulgārus un citus ar Līgo nakts saistīto kontekstu nezinošos aizrāvušo “Kas dziedāja Jāņu nakti” un jaundarbu “Līgo ‒ Jāņu nakts mistērija”. Kā teic pats komponists ‒ dīvainā kārtā visas trīs ir Jāņu dziesmas.
Jaundarbs gan ir īpašs. Etnoroka stilā rakstītais skaņdarbs būs koncerta “Līgo” tautas un Līgo dziesmu kopas vainagojums, Līgo nakts gājiena atspoguļotājs. Mistērijas izpildījumā piedalīsies kopkoris, vairāki tūkstoši dejotāju, mūziķi ‒ 16 tūkstoši dalībnieku, kuri centīsies Līgo nakts līksmē un mistikā radīt tik grandiozu skanējumu, kādu estrāde vēl līdz šim nekad nebūs pieredzējusi.
‒ Esat sarakstījis vairākus desmitus vokālu un instrumentālu skaņdarbu, mūziku baletam “Sniegbaltīte un septiņi rūķi”, filmai “Baiga vasara”, nupat 2012. gadā tikāt nominēts “Grammy” balvai nominācijā par labāko mūsdienu skaņdarbu. Bet vai esat kādreiz piedalījies Dziesmu svētkos?
U. Prauliņš: ‒ Un kā vēl! No paveiktā neko nebūtu varējis izdarīt, ja kopš bērnības nebūtu piedalījies Dziesmu svētkos. Vispirms mazotnē vecākiem pie rokas, kad papildu stimuls gājienam uz Mežaparku bija tas, ka onkulis Haralds (Uģa Prauliņa tēva brālēns Haralds Mednis. ‒ V. K.) vienmēr diriģēja. “Jāņu vakars”, “Lauztās priedes”, jaudīgākie gabali, uz mūžu stabils pamats. Dārziņskolas zēnu korī dziedājām pie Kokariem, Kriša Deķa, Jāņa Erenštreita, no pirmās klases “Pīķa dāmā” Operā, ikdienā saskārāmies ar augstākā kalibra mūziķiem. Ja es pēc simt gadiem atcerētos dzīvē svarīgākos ieliktos pamatus, tie būtu ar mūziku saistītie mirkļi. Kā dziedātājam paši pirmie bija Baltijas republiku skolēnu dziesmu svētki 1971. gadā. Dziedājām Paula Dambja “Dzimteni”. Tas gan nebija skanīgākais komponista gabals, man kā Dambja fanam vairāk pie sirds viņa novatoriskās “Jūras dziesmas”, izcilais “Koncerts ‒ rekviēms”, kuru dziedāja Valsts koris “Latvija”, un arī mūsu zēnu kora balsis tur bija klāt. 1973. gadā Dziesmu svētku simtgadē atrados kora “Tēvzeme” rindās. Stāvēt uz podestiem man, padsmitgadīgam puikam, kopā ar pieaugušiem vīriem bija kas īpašs. Atceros, kā no Rietumiem iebraukusī Jāzepa Vītola dzīvesbiedre Annija Vītola meta loku uz Dziesmu svētku lielās skatuves dziedātāju priekšā.
Zinot, ka mēs visi uzaugām “cietumā”, kur brīvību bija grūti pat apjaust, Annijas Vītolas gājiens bija kā Rietumu pasaules un vēstures iegrieziens, tik maģisks, iedomājoties vien, ka sirmā kundze taču turējusi paša “Gaisma pils” autora roku.
Viņa neteica nevienu vārdu, taču viņas gājiens bija kā sveiciens no aizgājušajiem laikiem, mirklis, kurā pagātne ar nākotni satikās, un redz, kur tagad uzvirmoja ‒ mūsu brīvvalstī. Cita lieta, kā ar savu valsti izrīkojamies, tagad esam uz skatuves, viss darītais ir mūsu slava vai kauns.
‒ Kā vairāk?
‒ Tomēr slavas. Uz lietām vairāk skatos pozitīvi. Mums kā jaunai nācijai patlaban gan pielipušas tās bērnu slimības. Taču ar savu naudas maķeli noresnojušie nemaz nav tik laimīgi. Ko viņi sasnieguši? Varbūt ieguvuši kādus nieka 150 miljonus. Nu un? Šodien atceramies Jāzepu Vītolu un nevis tā laika mahinatorus, kādi neapšaubāmi arī toreiz bija. Nauda izšķīst vienas paaudzes laikā, ja to neieliek sabiedrībai un tautai derīgās lietās. Jā, šodien ir turīgi cilvēki, kuri kolekcionē mākslu, ziedo sabiedrībai gan savu laiku, gan līdzekļus. Cienāmi. Bet naudas ieguve kā pašmērķis, īpaši vēl ar krāpniecības elementiem, ir bērnišķība, jaunas nācijas ātrās naudas ieguves sindroms, pārejošs kā jūras viļņu putas.
‒ Citā sarunā filozofe Dace Bormane izteica dzirdēto, ka Dziesmu svētki pastāvēšot tik ilgi, kamēr būšot nabadzība, un minēja arī šai domai pretēju faktu: garu rindu izstāvējušie biļeti turpat uz ielas nepārdeva arī par piedāvātajiem simt latiem.
‒ Sava daļa patiesības neapšaubāmi ir abos apgalvojumos.
Varbūt nabadzība neskan glīti, taču ļoti paēdušiem, inertiem, pašapmierinātiem un nodrošinātiem tādas lietas kā Dziesmu svētki, iespējams, nav vajadzīgas. Arī Emilis Melngailis, vācot tautasdziesmas, skatījies ‒ mājās ar sarkaniem jumtiem, pie turīgiem nemaz nav vērts iet. Ja tur vēl ir gramofons, nemaz vairs nav jādzied.
Pieraksti rodami būdiņās, kur cilvēki dzīvo tuvāk vecām nodarbēm un tradīcijām. Arī īstu blūzu dzirdēt jābrauc uz dienvidiem, uz vidi, kur šis mūzikas žanrs radies un attīstījies. Bet mēs jau radām visādas jaunas paradigmas. Kad cilvēks aizvadījis dzīvi tiešām ļoti turīgi šā vārda patiesā nozīmē, viņš var atļauties sevi veltīt arī vaļaspriekam. Japānā, piemēram, ja ir savs kapitāls un pilnīga drošība, cilvēks iestājas korī. Jo tas patiesībā ir ļoti elitāri. Kurš katrs nemaz nevar atļauties lielu laika ieguldījumu. Un, ja visā muzikālajā daudzveidībā ‒ konkurentu ir daudz! ‒ amatieru kormāksla jo-projām tik spēcīga, tas apliecina jaudu. Deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš teica ‒ cilvēki it kā izceļo, pamet valsti, bet dejotāji visās kopās nāk klāt. Dziedāšanas un dejošanas kustība neiet uz leju. Tā tikai sakārtojas. Es jau saprotu, vajag paraudāt par vīru trūkumu koros, varbūt profilakses dēļ zvanīt trauksmes zvanus par zēnu koru sarukumu, taču tur var būt vaina tajā piespiedu būšanā, kad arī pašiem skolotājiem nemaz tik ļoti negribējās celties uz nulto dziedāšanas stundu. Brīvā griba ir daudz stabilāks pamats. Dziesmu svētkos cilvēki grib būt kopā nevis tāpēc, ka atsevišķi justos vāji, bet tāpēc, ka viņi ir spēcīgi un tieši ar šo sajūtu vēlas piedalīties korī, šajā īpašajā komūnā, vairot tās spēkus.
‒ “Līgo ‒ Jāņu nakts mistēriju” diriģenti un dziedātāji slavē kā ļoti efektīgu un aizrautīgu skaņdarbu.
‒ Es tam biju atlasījis ļoti spēcīgus pantus. Skaņdarbs ataino īsto fiestu, kad uguns iededzināta, tuvākie un tālākie kaimiņi sanākuši un tik daudz jau izdziedāts, ka sākas dziesmas ar asāku tematiku, apdziedāšanos, koķetēšanu, vaļībām. Nerātnās dainas būtu pārāk atkailināti, jo neviens jau negrib tā ‒ ar mietu pa pieri, taču Jāņu nakts erotiskajā burvībā, ja tā visiem neīstenojas, arī tikai domās jāsaglabā romantisms. Taču tie panti tika atmesti.
Kanonā izmantota pati pirmā pierakstītā ‒ vismaz publicētā ‒ latviešu tautasdziesma no 17. gadsimta. Īsta, erotiska, vecajā rakstā, bez šaubām – nerātnu ievirzi. Cilvēkam jābūt tikumīgam, bet nedrīkst nobīties, erotisku vārdu izdzirdot vien.
Sākums – kā jau vasaras vakarā ‒ tālu dzirdams āžraga sauciens līgotājiem, trompešu un trombonu fanfaras, koka taures, celmu bungas, parastās nūjas, tridekšņi, kurus papildinās arī nosacīti laikmetīgo, no Āfrikas un Latīņamerikas ienākušo sitaminstrumentu kopa ar mūsdienu jauniešu spēlētajiem džambi, bongos… Mistērijā daudz no “Lejas Ķeperiem” Umurgā ‒ tēvamāsas, manas krustmātes Ainas Bērziņas mājās ‒ piedzīvotajām bērnības vasaru atmiņām, kad naktīs modos no līgotāju balsīm un viņu veltās alus mucas graboņas uz oļiem kaisīta grants ceļa.
Skaņdarba beigās laikam pirmo reizi Dziesmu svētkos izmantotas gandrīz visas iespējamās alterācijas ‒ plašā piesātinātā akordā kā džezā, bagātinātā gandrīz visām 12 hromatiskās gammas skaņām. Jāatzīst, esmu apzināti riskējis. Pamatā jauktie kori dzied tā dēvēto Džimija Hendriksa – vienu no rokmūzikas skaistākajiem akordiem, pārējās skaņas pieliek sievu un vīru kori.
Blakus jau minētajam kanonam izmantota arī Jāņu dziesma, kura pierakstīta tieši Limbažos, vienā no manas bērnības un jaunības vietām. Un nu pienāca brīdis, kad to varēju ietvert skaņdarbā.
Katra cilvēka pienākums ir izpētīt savā novadā pierakstītās tautasdziesmas, zināt tās no galvas. Mani vienmēr interesējis, kādi cilvēki dzīvojuši Limbažu apkaimē, kādā valodā runājuši, ko dziedājuši. Tagad, piemēram, kopš esmu kļuvis par malienieti, sāku pētīt ap Malienu pierakstītās dziesmas, vēsturi. Esmu dzimis Rīgā, bet tikpat labi, romantisma vilināts, atdodos laukiem.
‒ Skaistajā ēkā, ko varētu dēvēt arī par nelielu koka pili, Prauliņš komponē. Kas vēl tur notiek?
‒ Tā ir atvērta vide, četras reizes gadā notiek kamermūzikas koncerti. Pie mums viesojusies Ieva Parša, Agnese Kanniņa-Liepiņa, Raimonds Melderis, Ainārs Paukšēns… Tieši kamermūzikas koncerti ir tas, ko turīgiem un veiksmīgiem cilvēkiem savās mājās vajadzētu rīkot, ja ir lielāka telpa par 30 kvadrātmetriem. Mūsu koncerti vienmēr ir izziņoti, nāk tuvāki un tālāki kaimiņi, kuri ikdienā nodarbojas ar pavisam citām, dabai tuvākām lietām. Malienas pagasts vispār ir ļoti bagāts ar dziedātājiem un dejotājiem, te ir brīnišķīga savas lietas zinātāja tautas nama vadītāja Evita Bogdanova. Gandrīz pirmo reizi mūžā esmu piekritis arī pats nospēlēt kādus pāris vēstījumus ‒ Raunas pašvaldības rīkotā koncertā Drustos pie Raunas ezera ar folkmūziķiem intīmā brīvdabas noskaņā, kādai vienmēr esmu juties nedaudz piederīgs. Varbūt taustiņinstrumentiem piestrinkšķinātu klāt arī kokli, stabuli… Jā, arī no mazpilsētas Rīgas brauc klausīties mūsu koncertus.
‒ Vai komponēšanā palīdz tas, ka pats esat dziedājis koros?
‒ Protams!
Lai rakstītu dziesmu simtiem koristu, tev mazliet ir jābūt vienam no viņiem. Jārēķinās ar amatieriem, kuri nevar mēģināt biežāk kā trīs vai četras reizes nedēļā (pasmaida), nelasa notis no lapas un nedzied uzreiz no galvas. Nevar cilvēkus nevajadzīgi mocīt ar neizdarāmām lietām.
Tas ir viens grāvis. Otrā var ievelties, ja sākam rakstīt vienkāršus, jau pirmajā mēģinājumā pielīpošus meldiņus bērnudārza līmenī, kuri pašos dziedātājos neattīsta ne balsi, ne prātu. Dziesmu svētkiem rakstītai mūzikai jāturas uz zelta vidusceļa.
Radošā vizītkarte UĢIS PRAULIŅŠ Dzimis 1957. gadā. Komponistu savienības priekšsēdētājs (2004 – 2009). Radošo savienību padomes priekšsēdētājs (2008 – 2011). Spēlē taustiņinstrumentus, kokli, blokflautu. 1999. gadā klajā laista klajā latviešu tautas mūzikas kolekcija “Pagānu gadagrāmata”. 2010. gadā sacerējis skaņdarbu “Lakstīgala” pēc Andersena pasakas motīviem Dānijas Nacionālajam vokālajam ansamblim. Rīgas Doma kora skolā pasniedz kompozīciju mūsdienu un džeza mūzikas programmā. |
