Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. septembris, 2014
Drukāt

Jersika
 – ideāla vieta tūristu piesaistīšanai, kas atstāta novārtā (6)

Foto no www.livani.lvFoto no www.livani.lv

Kunga Apskaidrošanās pareizticīgo baznīca Jersikā

Šaubos, vai mūsdienās atradīsies daudz tādu pagastu, kas nemēģinātu garām braucošos ceļiniekus kaut uz brīdi aizkavēt un iepazīstināt ar sevi. Sakopta apkārtne, kultūrvēsturiski objekti, īpaši veidotas dabas takas – tie ir tikai daži no āķiem, ar kuriem pašvaldības ķer tūristus un reklamē sevi. Vislabāk, ja vietai ir kāda leģenda – kaut vai izdomāta. Kāda slavenība, kas reiz braukusi garām un piestājusi padzirdīt zirgus, kāds literārs varonis, kas te it kā darbojies, vai vismaz vietējās muižas spoks…

Nelielajai Jersikai par to gan nebūtu iemesla sūdzēties, jo tā pamatoti var sevi dēvēt par dižās latgaļu ķēniņvalsts Jersikas mantinieci. Vēl vairāk – visticamāk, tieši te radies vārds “Latvija”, jo vēsturiskajos dokumentos tā minēta kā “Letija” (latīņu: terram, quae Lettia dicitur). Valsts 12. – 13. gadsimtā aizņēmusi diezgan prāvu pašreizējās Latgales un Vidzemes daļu, bet tās centrs atradās Jersikas pilskalnā Daugavas krastā. Šobrīd tieši caur Jersiku ved lielceļš Rīga–Daugavpils, tepat ir arī dzelzceļš un stacija, tātad ik dienu te cauri brauc simtiem cilvēku. Lieliski apstākļi tūrisma attīstībai, bet tā vien šķiet, ka pagasta ļaudis uz caurbraucējiem skatās tikpat aizdomīgi kā savulaik ķēniņš Visvaldis uz svešiniekiem, šauboties par to nodomiem.

Braucu no Līvānu puses, tālumā pazib brūnā norāde “Jersikas pilskalns”. Stop, te būs pirmais apstāšanās punkts. Pilskalns man ir labi zināms, jo savulaik rīkojām klases pārgājienus ar nakšņošanu teltīs, klausījāmies stāstus par arheoloģiskajiem izrakumiem, vēsturiskajiem atradumiem un arī leģendu, ka kaut kur tepat netālu ķēniņš Visvaldis apracis podus ar zeltu, kurus tā arī neviens nav spējis atrast. “Varbūt mums tas izdosies,” toreiz spriedām.

Nogriezies no ceļa, nokļūstu tā kā zemnieka sētā. Rej suns, saimnieks darbina traktoru, kļūst mazliet neērti, ka esmu iztraucējis viņu ikdienu. Neviens gan neko nesaka, tāpēc pa nelielo taciņu dodos pilskalna virzienā. Te kopš maniem skolas laikiem nekas daudz nav mainījies, katrā ziņā ne uz labo pusi. Pilskalns aizaudzis, vietām manāmi govju mēsli. Vienā pusē nostiepta balta lente, kas laikam brīdina, ka tur nevajadzētu iet. Vietā, kur paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu – divi paštaisīti soliņi un ugunskura paliekas. Vismaz kaut kas… Dzirdēts, ka pirms vairākiem gadiem pagasts bija iecerējis te izveidot brīvdabas estrādi, kur notiktu dažādas svinības, taču, tā kā pilskalna zeme ir privātīpašums, bijis grūti vienoties. Dodos tālāk.

Ceļa kreisajā pusē – “Bordertauna” – savulaik par godu Latvijā populāram kanādiešu seriālam nosauktā kafejnīca joprojām strādā. Tas labi! Blakus – gluži kā no gleznas – neliela, bet ļoti spilgta baznīca. Tā vien gribētos to apskatīt tuvāk, bet nekā – vārti ciet. Te arī vēl viens “āķis”, ar kuru Jersika varētu piesaistīt tūristus, jo Kunga Apskaidrošanās pareizticīgo baznīcas stāsts ir patiesi aizraujošs, un lielākā daļa garāmbraucēju par to droši vien neko nezina. Šī baznīca ir īpaša, jo tās ārējā apdare – sienas, logu rāmji, jumta spāres, jumts, kupola apakša un pats kupols – ir no dzelzs vai čuguna. Tā būvēta Odesā 19. gadsimta sākumā kara jūrnieku un kuģu būvētāju garīgajām vajadzībām. Lūk, tāda ceļojoša baznīca!

Visnepatīkamākās sajūtas sagādā Jersikas pamatskolas apmeklējums, kur piestāju nobildēt Jersikas valdnieka Visvalža statuju. Tūlīt pat jaušu greizus skatienus no skolas pārstāvju puses. Jūtos tā, it kā būtu atbraucis Visvaldi nevis apskatīt, bet nozagt. Šāda uzmanība nav īpaši patīkama, tāpēc ilgi nekavējos un dodos prom, bet redzu, ka manā virzienā, vicinot rokas, dodas kāds vīrs. Apstājos un jautāju, vai varu kā palīdzēt. “Ko tu tur fotografēji?” skolas pārstāvis ir tiešs. Vārdu pārmaiņa, un viss it kā nokārtojies, bet ilūzijas par viesmīlību Jersikā ir zudušas.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. vai var iepazīt kādu vietu tikai garāmskrienot? šaubos. Jersikā ir arī Madaliņas baznīca – vēl viena Gaismas Pils, ja kas. ir arī TN. ir realizēti pat vairāki projekti pēdējā gada laikā, un joprojām atrodas labas gribas cilvēki, kuriem rūp gan vizuālais, gan saturīgais Jersikas pagastā. Jersikā ir arī koris. vai daudz aizlaistu nostūru,kā izsakās komentētāji, kur lauku TN darbojas 2 deju kolektīvi, koris, dramatiskais utt. kur uzspodrinātās baznīcās dzied draudzes koris? tādās vietās, kur Rīgas autobusiem nav pieturvietas? kur cilvēki tiek pašu spēkiem ik svētdienas baznīcā? jāatzīmē,ka Līvānu mājaslapā ir visas ziņas par Līvānu novada vērtībām.bet laikam vieglāk garāmbraucot ieskriet Bordentaunā un alus kausu malkojot sarīmēt kādu sleju,ar ko atkal nopelnīt kādu kapeiku. piekrītu, darāmā daudz un ne vienmēr pietiek gribas un spēka. tomēr kritizētājiem iesaku ziedot spēku, idejas vai centus, nevis rindas, kuras es sauktu drīzāk par savārstījumu, nevis kādu domu vai mērķi nesošu sleju

  2. Pavisam nesen, jūlija beigās un augusta vidū, bijām no Rīgas braucot Jersikā uz īsāku un garāku laiku piestājuši, “Bordertaunā” pusdienas paēdām un pamatskolas apaļajā jubilejā paviesojāmies. Līvānos dzimušā autora rakstītajam varētu piekrist, vienīgi šķiet, ka skola saņēmusi nepelnītus pārmetumus. Lasītāji jau droši vien nezina, kādas pozitīvas pārmaiņas skolā un tās apkaimē notikušas pēdējo gadu laikā, arī ar Eiropas atbalstu. Skola diemžēl (vai par laimi) ir vienīgā Jersikas “gaismas pils” burtiskā un pārnestā nozīmē, un bez tās audzēkņu un tur strādājošās skolotāju saimes droši vien gandrīz nekas nenotiktu, jo tāpat bija redzama pamestība, savulaik ziedošie lauki aizauguši nezālēm un brikšņiem.

    • Jersikas skolas nozīmi vietējā dzīvē nekādā veidā nevēlos noniecināt, tā noteikti ir ļoti nozīmīga un arī par sakopto skolas apkārtni neko sliktu nevar teikt. Runa šoreiz ir vien par to kā pagasts, tai skaitā Jersikas skola, sagaida ziņkārīgus ceļotājus. Gribētos lai pozitīva attieksmi saņemtu ne tikai uz jubilejas svinībām ielūgti viesi vai iepriekš vizītes pieteikuši žurnālisti.

      • Par vietējo attieksmi pret ceļotājiem un nejaušiem interesentiem mums kā Jersiku pēc vairāk nekā 10 gadu prombūtnes apmeklējušiem grūti spriest, svešiniekiem droši vien gadās arī sastapt neuzticības pilnus skatienus un skarbāku attieksmi, ja vien izdodas vispār kādu gājēju vai riteņbraucēju ieraudzīt. Jersikas pagastā 1937. gadā dzimušais ilggadējais LTV žurnālists Jānis Dimants gan savā skolas 80. gadu jubilejas pasākuma garajā uzrunā cita starpā norādīja, ka savās mājās turpat dzīvojot, jūtas laimīgs.

  3. Sen bija laiks kādam izpētīt kā šī unikālā vēsturiskā vieta nokļuva privātīpašumā un tika “aizlaista”. Atstāta novārtā. Tur daudziem gribas apstāties, izjust vēstures elpu un īpašo auru, bet diemžēl tas ir liegts. Vai tiešām šis jautājums nevienu neinteresē un kāpēc ?………….

  4. nu ja baznica ir unikala viena no vecakajam eiropa vina Petera 1 laika kalpoja viss ir aizlaizts ,nevienam neko nevajag euro projektus tur jaraksta .

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+